Rožukroņa mēnesī piedāvājam pārdomāt, kāda bija šīs lūgšanas loma bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīvē.
Atrazdamies pilnīgā tumsā nāvinieku kamerā, bīskaps Boļeslavs Sloskāns trīs mēnešus gaidīja soda izpildīšanu. Viņa vienīgā pārtika bija smirdoša zupa un vienīgais pieturas punkts laika noteikšanai – troksnis, kad no citām kamerām izveda notiesātos nošaušanai. Viņa gars visās šajās mokpilnajās ciešanās palika nesalauzts. Nemitīgi lūdzoties, viņš pārdomāja Krustaceļa un Rožukroņa noslēpumus. Kāds sargs, ieraudzījis viņu smaidam, pārsteigts iesaucās: „Tu esi laimīgs?” Bīskaps atbildēja: „Jā, jo es esmu pilnīgi brīvs. Jūs tādi neesat.”
Kāds atgadījums no semināristu laikiem Beļģijā tēva Antona Smeltera atstāstā vēstī par to, ka brīvdienu laikā vakarā, smejoties un jokojot, sākusies īsta „spilvenu kauja”: „Bīskapa negaidītā ierašanās dažu labu tā pārsteidza, ka tas pat nepaspēja aizmest projām savu „lādiņu” – spilvenu. Bīskaps neteica ne vārda. Viņš izņēma no kabatas savu rožukroni un pusstingrā balsī teica: „Metieties ceļos! Noskaitīsim vienu Rožukroņa desmitīti!” To pateicis, viņš pats nometās ceļos un sāka lūgties. „Uzbrucēji” un „aizstāvētāji” ar visiem spilveniem un segām rokās nometās ceļos un sāka kopā ar bīskapu skaitīt Rožukroni. Pēc tam bīskaps svētīja „cīņu” biedrus un teica: „Ejiet gulēt!” Nekāda sabāršana nenotika.”
Vēl cita epizode par bīskapu Sloskānu no tēva Antona Smeltera atmiņām: „Laiku pa laikam es mēdzu apciemot bīskapu Beļģijā. Kādreiz mūsu sarunas, pašiem negribot, bija nonākušas pie Rožukroņa skaitīšanas: „Vai tev ir rožukronis? Vai tu to skaiti? Kā tu to skaiti” – bija Ekselences jautājumi. Kad viņš bija saņēmis vajadzīgo atbildi, izvilka no sutanas kabatas savu rožukroni un sāka to izskaidrot: „Es mēģinu skaitīt Rožukroni katru dienu un visas trīs daļas: priecīgo, sāpīgo un augstās godības. Vienu Rožukroņa daļu es upurēju par pieciem pasaules kontinentiem. Par katru kontinentu – vienu Rožukroņa noslēpumu. Otro, sāpīgo daļu, es upurēju par svēto katoļu Baznīcu, Svēto tēvu Romā, savu diecēzi Āfrikā [..], par grēcinieku atgriešanos un mirušajiem. Trešo daļu es upurēju par savām Minskas un Mogiļevas diecēzēm Baltkrievijā, par Latviju, par dzimtenes Baznīcu, par saviem piederīgajiem, par Krievijas atgriešanos. Katrs priesteris zināmā mērā ir atbildīgs par visu pasauli.””
Savukārt māsa Agnese, Betlēmes klostermāsu atveseļošanās mājas „Emmauss” Luvenā priekšniece, par bīskapa Sloskāna pēdējiem dzīves gadiem raksta: „Visā bīskapa Sloskāna uzturēšanās laikā „Emmausa” mājā nevaru atzīmēt neko īpašāku par viņa pazemīgo smaidu. Viņš pastāvīgi lūdzās. Vienmēr mēs viņu redzējām, skaitot Rožukroni. Viņa lielā mīlestība uz Kristu un Viņa svēto Māti izpaudās dievbijīgos žests, kuri mums kļuva ģimeniski tuvi. Vienmēr viņš noskūpstīja māsas, kas viņu apkopa, krustu, tāpat arī rožukroni, ko redzēja. Viņš pastāvīgi atradās lūgšanā.”
Pēc Jāņa Jerumaņa grāmatas „Upuris par brāļiem” materiāliem sagatavoja Nemitīgā tautas Rožukroņa pārstāve Helēna Žigo.
