Ir zināms pirmo kristiešu sveiciens: „Kristus ir augšāmcēlies!” Īpašā veidā tas ir saglabājies pareizticīgo Baznīcas liturģijā. Tā ir priekpilna vēsts par ārkārtēju notikumu, kas īstenojās pirmatnējā Baznīcā, kurā Jēzus klātbūtnes pieredze bija pavisam jauna.
Šobrīd, 2000 gadus pēc šī notikuma, mūsu dievbijība baznīcās vairāk izpaužas kā dziļš klusums. Protams, tas ir dievbijības auglis, taču ļoti individuālas dievbijības – tajā pietrūkst prieka par Augšāmcēlušā klātbūtni.
Mums var rasties jautājums: vai mūsu dievkalpojumi – vai vispārīgāk mūsu kristīgā dzīve – līdzinās pirmo kristīgo kopienu dzīvei? Vai mūsdienās tā ir atjauninājusies Svētā Gara darbības rezultātā?
Pasaule gaida Baznīcu
Vatikāna II koncila tēvi Baznīcu no jauna uzlūkoja kā kopību un atvēra to visplašākajam dialogam.
Iespējams, ka svarīgākā Koncila atziņa ir jauna izpratne par Dievu kā Mīlestību, kā Trīs dievišķo Personu vienību, tātad, arī par to, ko šī jaunā izpratne nozīmē Baznīcai. Baznīcai ikvienā tās izpausmē ir jābūt kopībai.
Šī jaunā izpratne ir Svētā Gara darbs, kas vēl pirms Koncila rosināja Baznīcu steigties pretī cilvēku saimes neatliekamajām vajadzībām šajā aizvien globalizētākajā pasaulē, kura satuvina kontrastējošas kultūras un vides. Cilvēce slāpst pēc šādas kopības parauga un apzinās vajadzību mācīties dzīvot kopībā. Koncila gaitā atklājās, ka tieši šāds ir Baznīcas aicinājums.
Jāņa Pāvila II testaments
Jānis Pāvils II bija viens no pāvestiem, kuri visilgāk vadījuši Pētera laivu [1]. Pēc Jāņa Pāvila I ļoti īsā pontifikāta viņš sekoja Pāvilam VI, kurš noslēdza skaitliski lielo [2], novatorisko un pārsteidzošo [3] Koncilu.
Trešās tūkstošgades mērķa apziņa Jānī Pāvilā II raisīja neparastu un radošu dzīvīgumu. 1993. gadā 73 gadu vecumā viņš uzrakstīja Apustulisko vēstuli „Tertio millennio adveniente” („Trešajam gadu tūkstotim atnākot”), 2001. gada 6. janvārī gandrīz 81 gada vecumā – „Novo millennio ineunte” („Jaunajā tūkstošgadē ieejot”) [4].
Šī pēdējā vēstule, kas man šķiet kā viņa testaments, rosina dažas pārdomas. Domāju, ka pāvests vēlējās skaidrot divus elementus: sniegt precīzāku, varbūt pat pārsteidzošu skatījumu uz Kristus ciešanām, un no tā izrietošo dzīvi kopībā, kurā var piedzīvot Augšāmceltā klātbūtni.
Paradoksālais noslēpums
Apustuliskās vēstules pirmajā nodaļā „Sastapšanās ar Kristu – Lielās Jubilejas mantojums” Jānis Pāvils II aplūko Baznīcu mūslaiku izaicinājumu kontekstā.
Otrajā nodaļā „Vaigs, kuru kontemplēt” cita starpā pāvests runā par Kristus ciešanām. Tas ir būtiskais atpestīšanas jautājums, ko teoloģija plaši un izsmeļoši pētījusi gadsimtu gaitā. Taču poļu pāvests uzsver un precizē kādu niansi, kura, cik man zināms, agrāk netika aplūkota nevienā oficiālā pāvesta dokumentā vai teologu rakstos. Šis skatījums – ja tiks pieņemts – varētu nozīmēt pavērsienu ticīgo garīgajā dzīvē un formācijā.
25. punkts ar nosaukumu „Sāpju vaigs”, kas stāsta par Jēzus ciešanām, iesākas ar vārdiem: „Kristus vaiga kontemplācija mūs tādējādi ved pie visparadoksālākā Viņa noslēpuma aspekta…”
Vēl dienu iepriekš – Pēdējo vakariņu laikā – Jezus bija teicis: „Tēvs un Es esam viens”, bet trijos pēcpusdienā Golgātas kalnā Jēzus pieņem ne tika cilvēka seju, bet pat grēka „seju” un izdzīvo pilnīgu atstātību no Tēva. Jānis Pāvils II raksta: „Viss šī paradoksa skarbums parādās šķietami bezcerīgajā sāpju kliedzienā, kas no Jēzus lūpām atskan, kad Viņš ir pienaglots krustā: „Elo?, Elo?, lem? sabact?ni?” („Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”)” [5]
Dauz dziļāk nekā miesā
Ticīgie Kristus ciešanas saskata galvenokārt Viņa fiziskajās sāpēs, kuras, bez šaubām, bija biedējoši nežēlīgas: šaustīšana, kronēšana ar ērkšķu kroni, „via crucis”, krustā sišana un visbeidzot – nāve. 26. punktā pāvests ir uzrakstījis teikumu, kas izmaina mūsu skatījumu uz ciešanām: „Krusta ciešanas, pirms vēl tās skāra Jēzus miesu, daudz augstākā merā – kā neizsakāmas sāpes – piedzīvoja Viņa dvēsele.”
Interesantu ciešanu būtības izpratni varam atklāt pagājušā gadsimta izcilās personības Baznīcas dzīvē Klāras Lubikas, Fokolāru Kustības dibinātājas pieredzē. Sava garīgā ceļa pašā sākumā viņa saprata [6], ka Jēzus ciešanas kulmināciju sasniedza brīdī, kad Viņš sauca „Elo?, Elo?, lem? sabact?ni”, un ko viņa nosauc par „Atstātā Jēzus” kliedzienu. Klāra Lubika saprata, ka Kristus lielākās sāpes nebija tik daudz fiziskas, kā bija parasts domāt saskaņā ar tradicionālo divbijību, kurā viņa bija audzināta, bet gan paradoksālais brīdis, kad Jēzus sajuties Tēva atstāts un saucis: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”
Tieši šī pamestības sajūta radīja neizsakāmas sāpes, tik lielas, cik liels ir attālums starp krustā sisto noziedznieku un Dievu. Sāpes, „kuru priekšā fiziskās ciešanas bija kaut kas ļoti mazs” – kā vēlāk teiks Lubika.
Starp citu, iespējams, ka romieši līdzīgā veidā ir mocījuši un situši krustā arī citus nevainīgos, liekot viņiem izciest tās pašas necilvēcīgās sāpes, izņemot kronēšanu ar ērkšķiem, kuru veica tikai Jēzum tādēļ, ka Viņš sevi nosauca par karali.
Tātad Jēzus ciešanas kulmināciju sasniedza brīdī, kad atskanēja Viņa pamestības sauciens.
Dievišķā alķīmija
Trešajā nodaļā „Turpinot ceļu, sākt atkal no Kristus” Jānis Pāvils II mūs nostāda „Sāpju vaiga” priekšā (Nr. 25), lai vēlāk mums rādītu „Augšāmceltā vaigu” (Nr. 28).
Zinām, ka Jēzus lūdz apžēlošanu saviem bendēm (sal. Lk 23,34), slepkavam, kas reizē ar Viņu ir piesists krustā, apsola paradīzi vēl tai pašā dienā, un tad Dēla paļāvībā pilnībā atdod sevi Tēvam: „Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” (Lk 23,46)
No sāpēm uz mīlestību, no atstātības uz pilnīgu sevis dāvāšanu Tēvam, no vientulības uz kopību, no nāves uz augšāmcelšanos. Lūk, īsumā, Jēzus dzīves dinamika, kristīgās dzīves dinamika. Ciešanas, nāve, Lielā Piektdiena nav visa beigas. Tā ir pāreja uz mīlestību, uz paļaušanos uz Tēvu, uz vienotību ar Dievu un brāļiem, uz augsāmcelšanos.
Parāk bieži mēs ieraujamies savās sāpēs, skatāmies uz savām sakāvēm un grēkiem un noslēdzamies sevī.
Ja Kristus patiešām ir paņēmis uz sevis pasaules grēku, ikvienu sāpi, mūsu ciešanas, tad tās vairs nav tikai tas, ko redzam – jo tās nes Viņa klātbūtni. Tādējādi var notikt zināma veida dievišķā alķīmija [7], sāpju pārveide mīlestībā. Kristus mūs aicina sekot Viņam un mēs, līdzīgi Viņam, neraugoties uz sāpēm, atdodamies Tēva rokās, lai bez kavēšanās mīlētu to personu, kas mums ir jāpieņem, vai darbu, kas mums ir jādara.
Tādā veidā mūsu dalība Kristus Ciešanās un Atstātībā liek mums izmainīt dzīvesveidu, nemitīgi celties neskaitāmās mazās „augšāmcelšanās”.
Mīlestības liecinieki
Pēc trešās nodaļas „Turpinot ceļu, sākt atkal no Kristus”, kurā pāvests mūs aicina atjaunot savu personisko dzīvi Kristū un ar Kristu, izmantojot visus līdzekļus, ko Baznīca nodod mūsu rīcībā, seko ceturtā nodaļa, kura, sākot ar 42. punktu, pievēršas kopienas liecībai: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Dārgie brāļi un māsas, ja mēs patiešām esam kontemplējuši Kristus vaigu, tad mūsu pastorālās darbības programmas nevarēs nesmelties iedvesmu no Viņa dotā jaunā baušļa: „Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” (Jņ 13,34)
Kopības garīgums pieprasa jaunu audzināšanu
43. punkts turpinās: „Veidot Baznīcu par komūnijas mājokli un skolu: tāds ir lielais izaicinājums, kas mūs sagaida jaunajā tūkstošgadē, ja gribam būt uzticīgi Dieva nodomam un atbildēt arī uz dziļajām pasaules gaidām. (..) Ko tas nozīmē konkrēti? (..) Pirms plānot konkrētus pasākumus, ir jāveicina komūnijas garīgums.”
Pāvests skaidro, kā viņš to saprot: ieaudzināt cilvēkā un kristietī, priesteros, konsekrētajās personās, pastorālajos darbiniekos, ģimenēs un kopienās kopības garu. [8]
Komūnijas garīgums nozīmē [9] spēt otrā saskatīt pozitīvo, lai to pieņemtu un novērtētu kā Dievadāvanu, spēt dalīties viņa priekos un bēdās, nojaust viņa vēlēšanās un censties apmierināt viņa vajadzības, lai dāvātu viņam īstu un dziļu draudzību. Visbeidzot komūnijas garīgums nozīmē „ierādīt sevī vietu” mūsu brāļiem un māsām, nesot „citam cita nastas” (Gal 6,2).
Jānis Pāvils II norāda: „Nelolosim ilūzijas – tam ir nepieciešams ilgs garīgais ceļš.”
Lai varētu izdzīvot un veidot komūniju, ir nepieciešama formācija, vai pat mūsu ierastās ticības dzīves, kas līdz šim balstījusies galvenokārt individuālā garīgumā, reforma.
46. punktā Jānis Pāvils II novēl Baznīcai ierādīt vietu visām jaunajām Gara dāvanām. Jaunās kustības Baznīcā apliecina šīs ilgas pēc kopības.
Dažas dienas pēc šīs Apustuliskās vēstules iznākšanas Jānis Pāvils II vēstulē bīskapiem – Fokolāru kustības draugiem [10] – norādīja uz krustā sistā un atstātā Jēzus realitātes saikni ar komūnijas garīgumu. Viņš rakstīja: „Jūs esat sapulcējušies, lai pārdomātu šo iedvesmojošo tematu „Kristus – krustā sistais un atstātais: Baznīcas-komūnijas pamats”.” Atsaucoties uz tikko iznākušo Apustulisko vēstuli, viņš turpināja: „Ja tiks izdzīvots komūnijas garīgums, kas raksturo jūsu kustību, tas bez šaubām nesīs bagātīgus atjaunotnes augļus visiem ticīgajiem.”
Pēc Lielās Piektdienas
Vārda „Pasha” (aram. „pasha”) galvenā nozīme ir ‘iet tālāk’ [11]. Tiem, kuri vēlas sekot Kristum, šie vārdi „iet tālāk” nenozīmē tikai pāreju no šīszemes uz mūžību. Tie nozīmē nemitīgu miršanu un dzīvi Kristū, sadalītu sīkās un lielās ikdienas dzīves ciešanās. Tie nozīmē nenogurstošu dalību Viņa sāpēs, lai augtu mīlestībā.
Ticība neapstājas Lielajā Piektdienā, bet nemitīgi dodas pretī Augšāmceltā Pashai mūsos un mūsu vidū. Ja ikviens kristietis dievišķās alķīmijas spēkā visu negatīvo pārveidotu mīlestībā uz brāļiem, mūsu draudzes, ģimenes, pastorālās padomes, ekleziālās struktūras kļūtu par Dieva mīlestības lieciniecēm. Ne tik daudz vārdos, cik redzamā un sajūtamā veidā. Tās piesaistītu ne tikai ticīgos, bet arī tos, kuri vēl nepazīst Dieva Mīlestību, jo atrastu Viņu mūsu kopienās.
Niko Tross
Tulkojusi B. Krivteža
