Joprojām nemainīgi aktuāls ir jautājums par auglīgu Dieva vārda pieņemšanu savā sirdī. Diemžēl bieži tas mūsos paliek intelektuālas izziņas līmenī un nenes gaidīto dzīves pārmaiņu, vai arī kristīgas nostājas ikdienā augļus. Līdz ar to bieži pieredzam savas kristietības teorētiskumu, bet dažiem tas kļūst par iemeslu vienaldzībai vai pat aiziešanai no Kristus.
Būtisku palīdzību te var sniegt sv. Marka Evaņģēlijs, kurš ne tikai ir vecākais liecinieks Jēzus vārdiem un darbiem, bet visticamāk tika sarakstīts katehumenu vajadzībām, bet tātad tiem cilvēkiem, kas gatavojās pieņemt kristību un mācījās kristīgo dzīves veidu. Tādēļ iedvesmotais autors savā darbā īpašu uzmanību pievērš mācekļu formācijas jautājumiem. Par mācekļiem Jēzus paaicina tās personas, kuras pats izvēlas, vēršoties pie konkrētām personām (sal. 1,16-20), tomēr šis ielūgums ir paredzēts katram cilvēkam, līdz kuram nonāk Labās Vēsts par Dieva valstību sludināšana. Tieši Dieva valstības atnākšanas pasludināšana, ko veic pats Jēzus savas publiskās darbības sākumā, kā arī aicinājums atgriezties un ticēt Evaņģēlijam, ir par atslēgu pareizai Marka darba vēstījuma izpratnei (1,14-15). Līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu pasaulē parādās jauna Dieva valstības realitāte. Cilvēkam tas nozīmē dzīvi kopā ar Dievu, atver mūžīgās dzīves iespēju. Tomēr ieiet tajā varam tikai tad, kad pieņemam atgriešanās nostāju.
Evaņģēlijs trīs reizes runā par šo tēmu. Vispirms ar lietvārda metanoia (atgriešanās) palīdzību apzīmē Jāņa Kristītāja darbību, kurš sludināja atgriešanās kristību grēku piedošanai (1,4). Līdz ar to runā par morālu atgriešanos, ārēju, kad, vēršoties pie Dieva, atpazīstam savus ļaunos darbus, nožēlojam tos, atzīstamies tajos un saņemam piedošanu. Kaut ko līdzīgu darīja arī Jēzus izvēlētā mācekļu grupa, saukta par Divpadsmit, kad saskaņā ar sava Skolotāja doto uzdevumu devās uz dažādām apdzīvotām vietām pa diviem un aicināja uz atgriešanos (metanoeo: 6,12). Cilvēkam tā ir obligāta darbība, lai viņš spētu pieņemt Jēzus sludināto valstības Evaņģēliju. Tā ir sava veida sagatavošanās patiesai Dieva vārda klausīšanai. Savukārt atgriešanās, uz kuru aicina Jēzus, ir kaut kas atšķirīgs no tā, pēc kā sauca Jānis Kristītājs, lai gan ir turpinājums tam. Darbības vārds pavēles izteiksmē metanoeite (atgriežaties) ir paša Kunga norāde un saistās nevis ar atzīšanos grēkos, bet ar ticību Evaņģēlijam (1,15). Tā ir cita veida atgriešanās, kurai piemīt teoloģisks raksturs. Kad ticībā pieņemam Evaņģēliju, notiek radikāla mūsu mentalitātes, mūsu domāšanas veida pārmaiņa, ko mūsos veic Jēzus. Neviens cilvēks nespēj ar saviem spēkiem mainīt sevi no iekšienes. To var izdarīt tikai Dievs. Tādēļ Jānis Kristītājs, dodot atgriešanās kristību, pravietoja par to, ka viņam seko Stiprāks, tas, kurš kristīs ar Svēto Garu (1,7). Viņu mēs saņemam, kad ar ticību klausamies Evaņģēlija sludināšanu. Jēzus runā konkrēti un norādījuma formā – ticiet, izmantojot darbības vārdu pisteuo pavēles izteiksmē. Mūsu atgriešanās, mentalitātes pārmaiņa, kļūšana par kristiešiem notiek ticībā Evaņģēlijam, pamatojoties uz Evaņģēliju. Tas nevar būt nekas cits. Nav tātad kādas citas atgriešanās koncepcijas, cita ceļa par to, kuru mums rāda Evaņģēlijs.
Kam patiesībā mums ir jātic? Kas ir Evaņģēlijs sv. Marka izpratnē? Tas autoram ir viens no iemīļotākajiem vārdiem ar trīskāršu nozīmi. Pirmais Marka darba pants saka, ka mūsu priekšā ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs (1,1). Ar vārdu euangelion (labā vēsts) apzīmē visu grāmatu. Tomēr tas nav vienkārši tās nosaukums, bet gan satur sevī pestošo vēsti par to, ka pravietotais un gaidītais Pestītājs jau ir atnācis, Mesija jau darbojas un par Viņu ir Jēzus, kurš māca un dara brīnumus. Pēc tam Marks, norādot Jēzus publiskās darbības sākuma apstākļus, saka, ka Viņš sludināja Dieva Evaņģēliju (Mk 1,14). Tas pieder Dievam, ir no Dieva un par Dievu. Tātad tā ir labā vēsts par pestīšanu, kādu cilvēkiem dāvā Dievs ar Jēzus starpniecību, kurš īsteno šo atbrīvošanu no grēka un nāves verdzības. Savukārt Marka stāstījuma lūzuma punktā, kad mācekļi savā Skolotājā atpazīst Mesiju, bet Jēzus atklāj viņiem, kāda ir Viņa pestīšanas misijas būtība, ka tas ir ceļš, kurš ved caur nodevību, ciešanām un nāvi līdz pat augšāmcelšanai, atklāj vēl citu vārda evaņģēlijs nozīmi. Saka: kas savu dzīvību pazaudēs Manis un Evaņģēlija labad, tas to izglābs (8,35). Sludinātais Evaņģēlijs par Dieva valstību ir tātad pats Jēzus Kristus. Tādēļ, ja ar ticību pieņemam Evaņģēlija saturu, ja ticam, ka te atspoguļotā Jēzus mācība, kas tiek apstiprināta ar brīnumiem, ir patiesība, nāk no paša Dieva un dod pestīšanu, tad pieņemam savā sirdī pašu Kristu, kurš ar Svēto Garu maina to un padara spējīgus mūs uzsākt kristīgu dzīves veidu, kurš ir viennozīmīgs ar Jēzus ceļu, kas ved caur nāvi uz krusta un augšāmcelšanos mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.
Saskaņā ar otro Evaņģēliju visu šo cilvēka pestīšanas procesu, kas padaru viņu spējīgu ieiet Dieva valstībā, Jēzus atklāj jau pašā savas darbības sākumā līdzībā par sējēju. Patiesībā runa iet par mācību, kuru veido vairākas līdzības un kur par kopējo saukli ir sējas un grauda augšanas motīvi. Tā aptver gandrīz visu ceturto nodaļu (4,1-34) un īpašī izceļ Dieva valstības spēku un noslēpumu (4,11.26.30). Visplašākā šeit ir līdzība par sējēju un tās alegoriskais skaidrojums (4,3-20). Tā savā ziņā ir par paraugu citu līdzību izpratnei (4,13) un atklāj, cik liela nozīme īstai Evaņģēlija vēstījuma atskārsmei ir pareiza nostāja pret Jēzu un Viņa mācību. Tad šeit ir līdzība par dīgstošo sēklu, kas pati spēj dot ražu (4,26-29), un par mazo sinepju graudiņu, kuram pietiek spēka kļūt par varenu koku (4,30-32). Starp tām izceļas līdzība par gaismu, kuru nav iespējams paslēpt (4,21b-23). Te vispār nav runas par sēju. Taču tieši šis fakts norāda uz to, ka tā ir par sava veida atslēgu sapratnei, kas ir sētais Dieva vārds (sal. 7,13; 8,38; 13,31; 16,20). Tā ir Viņa gaisma, kas izgaismo cilvēka sirdi un dod iespēju pieņemt pareizus lēmumus.
Visu šo mācību ievada pirmie divi ceturtās nodaļas panti, kuri atklāj tās pasludināšanas apstākļus. Tomēr evaņģēlista iecerē tiem nav vēsturiska, bet gan teoloģiska nozīme. Jēzus Viņu pavadošo pūli māca jūras krastā. Šajā pavisam īsajā fragmentā vārds jūra tiek minēts trīs reizes. Marka izpratnē tā ir robežas vieta, kas iezīmē pāreju uz pagānisma teritoriju (5,1; 7,31). Jūrai ir arī ļauno garīgo būtņu, kas apdraud un iznīcina cilvēku, mājvietas nozīme. Evaņģēlists runā par to citu starp stāstos par saviļņotās jūras nomierināšanu un cilvēka no Gerazas eksorcismēšanu, kad Jēzus ļauj nešķīstiem gariem ieiet cūku barā, kurš pēc tam noslīkst ūdens dzīlēs (4,37-41; 5,2.13). Jūra, kas viļņo un nevar būt par drošu atbalstu, ar mājojošām tās dziļumā ļaunām garīgām būtnēm, Bībeles izpratnē simbolizē arī visu pasauli ar dzīvojošām tajā tautām. Saskaņā ar Marka Evaņģēliju šajā pasaulē valda sātans, kurš nelikumīgi ir ieguvis varu, ko atklāj Jēzus kārdināšanas tuksnesī aina darba sākumā (1,13). Lai uzturētu šo valdīšanu, viņš ievieš savu laicīguma ideoloģiju, ko evaņģēlists atklāj citu starp Pētera atklāsmes ainā, kad viņš vispirms atpazīst Jēzū Mesiju, bet pēc tam asi iebilst Viņa krusta ceļa misijai (8,33). Šādā sava īpaši izredzētā mācekļa nostājā Jēzus atpazīst sātana iespadu un atklāj, ka viņa dzīvības sargāšanas par katru cenu un turēšanās pie laicīgiem labumiem ideoloģija patiesībā ved uz nāvi, bet piekrišana pestīšanas ceļam, kas ved caur ciešanām un krustu, ko piedāvā Dievs, gala iznākumā dod mūžīgo dzīvi. Jēzus saka: Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu? Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli?…Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, līdz tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam (8,36-37; 9,1). Mācības par sējēju sākumā Jēzus ne tikai atnāk jūras krastā (para tēn thalassan), bet iekāpj laivā un paliek uz jūras (en tē thalassē). Līdz ar to autors uzsver Jēzus kā Stiprākā (1,7) valdīšanas faktu, kuram ir vara gan pār jūru, bet tātad mūsu laicīgo pasauli, gan pār visām ļaunajām garīgajām būtnēm, kas tajā uzdarbojas. Tā kā laiva ir uzticams un drošs pārvietošanās līdzeklis ūdeņos, kas rada nāvējošus draudus, kā arī kalpo kā iztikas iegūšanas līdzeklis, tad jūras simbolikas kontekstā norāda uz patvēruma iespēju briesmās, kas ir sātans un viņa ietekme pasaulē. Laiva ar klātesošo tajā Jēzu atgādina patvērumu (sal. Apd 27,31.44), kādu sniedz mājas un kļūst par simbolu Dieva kopienai ar cilvēkiem, Baznīcai, kas rodas Evaņģēlija sludināšnas rezultātā. Šajā laivā Jēzus ielūdz savus mācekļus. Ielūdz arī tos daudzos klausītājus, kuri paliek pie jūras (pros tēn thalassan) un uz zemes (epi tēs gēs). Šis tēls atklāj citu atrašanās pasaulē veidu: absolūti cilvēcisku, kur zeme cilvēkam ir bēdu un ciešanu pieredzes vieta pirmdzimtā grēka dēļ (sal. Rdz 3,17-19). Laivā sēdošais Jēzus aicina uz citu, jaunu dzīves veidu, kas nozīmē atbrīvošanos no sātana varas un viņa laicīguma ideoloģijas, bet tas saistās ar atteikšanos no savas dzīvības sargāšanas nostājas. Krastā stāvošie ir par to zemi, kur krīt Sējēja mestā sēkla (4,5.26.31). Pat vismazākais Viņa vārdu mazumiņš, kurš tiks pieņemts sirdī, kļūs līdzīgs vismazākajai no pasaules sēklām (4,31) un nesīs neparastus augļus. Jēzus vārds, kurš krīt zemē, attīra to no cilvēku ļaunajiem darbiem (sal. Is 24,5.6; Jer 12,4; 23,10; Os 4,1-3; Am 1,2), atnes grēku piedošanu (Mk 2,10; 3,28) un kļūst cilvēkam par barību (8,6). Veselīgo Jēzus mācību ir jāuzņem visu laiku, lai neļautos iznīcībai un neatgrieztos uz zemes, zem sātana varas kā krahu cietušie (1Tim 1,18-20).
Tādejādi evaņģēlists ar īsa izteikuma palīdzību tēlaini ieskicē Jēzus sludināšanas pārdabisko spēku, kurš var radikāli mainīt cilvēku un padarīt viņu spējīgu dzīvot jaunu, pat pārsteidzošu dzīves veidu, kā arī norāda uz to, kas apdraud efektīvu šī sētā Dieva vārda uzņemšanu, uz sātanu un viņa izmantoto iebiedēšanas metodi – modināt cilvēkā bailes par savu dzīvību. Turpinājumā Marks precizē šo koncepciju ar līdzības par sējēju un tās alegoriskā skaidrojuma palīdzību. Vispirms zīmē sureālistisku sējas attēlu. Tas nevienā vien zemniekā ir ir radījis apmulsumu, jo sējēja, kas ļauj aiziet bojā ¾ no sētajiem graudiem (uz ceļa Mk 4,4; akmenājā 4,5; starp ērkšķiem 4,7), liek domāt par kāda neprātu, vai arī par kādu neparasti stipru pretinieku. Tik tiešām evaņģēlists trešajā nodaļā runā par sātanu kā par spēcīgu (3,27). Tomēr šis spēks atklājas attiecībā pret cilvēkiem, Jēzus toties tiek definēts kā Stiprāks (1,7). Arī vispārējais līdzības par sējēju tonis līdz ar pārējo Jēzus mācības kopumu viennozīmīgi uzsver, ka par spīti dažādiem šķēršļiem un sludināšanas ārējam vājumam nekas nespēj apturēt Dieva valstības izaugsmi. Sātana spēkam ir jāpakārtojas Jēzus varai, uz ko jau norādīja no laivas sludinošā Jēzus tēls (4,1). Līdzības alegoriskajā skaidrojumā Marks parāda sātanu kā galveno vainīgo dzīvību dodošā Evaņģēlija grauda pazušanā no cilvēku sirdīm (4,15). Viņš ir arī vienīgā persona, kuru teksts apsūdz par šo zaudējumu. Sekojošajos akmenāja un ērkšķu gadījumos runa iet vienīgi par apstākļiem, kas neļauj cilvēkam pieņemt vārdu, bet līdz ar to liek arī aiz viņiem redzēt šī vienīgā ienaidnieka iespaidu. Tādejādi varam paskatīties uz līdzību par sējēju un tās alegorisko skaidrojumu ne kā uz trīs atšķirīgu traģisku gadījumu un vienas pozitīvas situācijas aprakstu, bet gan kā uz vienu nemainīgu sātana nostāju un diviem cilvēka izturēšanās veidiem, kas ļauj sātanam īstenot savu iznīcinošo plānu, kā arī vienu un vienīgo pareizo attieksmi pret Jēzu un Viņa Evaņģēliju.
Sātans nāk (erhetai: 4,15), lai nolaupītu vārdu. Šī darbības vārda tagadnes laiks uzsver patstāvīgu, lai gan nepabeigtu viņa darbību – visu laiku mēģina pretoties Jēzum, atmet Viņa ciešanu un nāves ceļu, nevar atgriezties. Toties šī darbības vārda mediālā kārta parāda, ka atšķirībā no Jēzus, kurš darbojas Tēva vārdā un cilvēku labumam, sātans cenšas panāk kaut ko sev, sevis dēļ. Laupīt vārdu viņš var tikai tur, kur tas tiek sēts pie vai uz ceļa (para tēn hodon: 4,4.15). Ceļš, bet precīzāk te iet runa dažādām cilvēku iestaigātām taciņām pāri laukam, šajā fragmentā atspoguļo vispārcilvēcisku problēmu, kad – izdzirdējuši Jēzus mācību – Viņa ceļu – cilvēki nepievērš tam pārāk lielu uzmanību un paliek pie sevis izvēlēta dzīves veidu, pie sava ceļa (sal. 8,31-33). Tālāk seko divas konkrētas situācijas, kuras dod sātanam iespēju nozagt vārdu. Tās ir akmenāja (epi ta petrōdē: 4,5.16) un ērkšķu (eis tas akanthas: 4,7.18) situācijas. Šādas personas vienādā veidā ar tagadnes laika divdabja ciešamā kārtā palīdzību tiek nosauktas par sēti (speiromenoi). Šie cilvēki atšķiras no tām personām, kuru situācija tiek novērtēta kā auglīga zeme (burtiski laba vai/un skaista zeme, epi tēn gēn tēn kalēn: 4,8.20) un kurus autors arī apzīmē ar ciešamās kārtas divdabi, bet aorista laikā – sētie (spare,ntej: 4,20). Atšķirību varam redzēt arī informācijā par izsētās sēklas daudzumu. Pirmajā vispārīgajā situācijā, kas tiek precizēta kā ceļš, runa iet par vienu (ho men: 4,4) sēklu, bet konkrētajos akmenāja un ērķšķu gadījumos par citu sēklu vienskaitlī (allo: 4,5.7). Toties auglīgā zemē nonāk lielāks sēklas daudzums, uz ko norāda tā paša vietniekvārda pielietojums, bet tas ir daudzskaitlī (alla: 4,8). Turklāt savienojumā ar darbības vārdu vienskaitlī (epesen – krita) liek domāt par visu sēklas kopumu. Tas ļauj mums saprast šī pēdējā sējuma bagātīgo, daudzkārtīgo augli. Pretstatot vienu graudu, kurš nonāk sātana rokās un lielo sēklas daudzumu, kas krīt auglīgā zemē, diametrāli tiek apgriezta ārēji sureālās, pat šausminošās līdzības un tās interpretācijas jēga. Tāda vārdu spēle saskan ar visu Jēzus mācību pie jūras par neatsaucamu Dieva valstības iestāšanos visur, bet netiešā veidā atklāj sātana darbības būtību. Viņa aktivitātes ir šausminošas cilvēkam, bet no Dieva un Viņa pestīšanas plāna perspektīves ir kaut kas mazs un nenozīmīgs.
Sātans savu darbu veic nekavējoties, tūdaļ, tūliņ (euthys). Šī izteikuma lakoniskums rada iespaidu par strauju, momentānu ienaidnieka darbību. Ja Jēzus (1,10.12.21; 6,45; 11,2-3) un Viņa mācekļu (1,18.20) gadījumā šis vārds uzsver Dieva gribas meklēšanu un paklausību tai, tad sātana gadījumā norāda uz pretēju rīcību, kas pretdarbojas Dieva gribai (sal. 8,33). Par to citu starp liecina iepriekš aprakstītā situācija Kafarnaumā, kad Jēzus pirmās sludināšanas sinagogā laikā tūdaļ atklājas nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kurš mēģina apturēt vai pārtraukt Viņa mācību (1,23). Šis cilvēks runā par sevi daudzskaitlī – mums, mūs (hēmin, hēmas: 1,24). Pats apsēstais tādejādi uzsver savu vienotību ar iepriekš minētajiem Rakstu mācītājiem (1,22), bet Jēzus atpazīst viņā nešķīstā gara (1,23-25; sal. 9,20) darbību, kura iespaidā atrodas gan apsēstais cilvēks, kā arī zināmā mērā Rakstu mācītāji. Līdzīgu sātanam uzvedību atklāj arī farizeji un Herods, kuri saskaroties ar pārsteidzoši iedarbīgo Jēzus sludināšanu tūdaļ pieņem lēmumu par Viņa nogalināšanu (3,6; sal. 6,25.27; 14,43.45; 15,1). Līdz ar to tiek iesaistīti sātana savērptajā intrigā, kas pretdarbojas pestošai Dieva gribai.
Līdzībā par sējēju un tās interpretācijā vārdiņam euvqu.j ir īpaša loma, jo norāda uz sātana darbību arī tad, kad nenosauc viņu vārdā. Vispirms līdzībā viņu varam saskatīt putnu, kas aprij sēklu, tēlā (4,4.15). Līdzīgi akmenājā sējums uzdīgs tūliņ (4,5), tomēr tā nav radikāla paklausība, uzticēšanās un atvērtība uz Jēzus mācību, kādu pārstāv mācekļi, bet gan slēpta sātana darbība. Ātru sējas dīgšanu, kuru līdzības interpretācija nosauc par „nepastāvīgu prieku tūlītējas vārda pieņemšanas dēļ” (4,16-17; sal. Lk 1,47), izraisa nespēja iesakņoties; Jēzus un Viņa vārdi tiek pieņemti virspusēji. Redzam šeit sātana manipulāciju ar neparasto Jēzus mācību un darbiem. Sātana ideoloģijā nav vietas ciešanām (Mk 4,5-6.16-17; sal. 8,33.35), lai gan patiesībā tieši viņš ir to iemesls. Tādēļ neizbēgamo vajāšanu priekšā šādi cilvēki tūdaļ pieredz ieļaunojumu, sātans tās maldina un veicina viņu neticības grēku. Šajā ideoloģijā nav arī vietas nabadzībai un trūkumam (4,7.18-19; sal. 8,36-37).
Atšķirībā no pārrunātās negatīvās apstākļa vārda tūdaļ jēgas pozitīva nozīma tam ir līdzībā par pašdīgstošo graudu (4,29), kur tas uzsver tūlītēju, pestošo Dieva darbību. Paturot prātā, ka ar termina euvqu.j palīdzību netiešā veidā tiek norādīts uz Pashas notikumu no Izceļošanas grāmatas steigu, varam ieraudzīt saistību starp tā laika pestošo Dieva darbību un tagadējo Jēzus Evaņģēlija sludināšanu. Vārda „izsēšanas” un tā tūlīt pieņemšanas brīdī notiek radikāla cilvēka iekšējās situācijas maiņa (sal. 1,29-31.42-43; 2,8-12; 5,2-5. 29-34. 42-43; 6,50-51; 7,25-30; 9,20-27; 10,52; 14,72), jo noņemta tiek destruktīvā viņu un pasauli iznīcinošā sātana vara, kas nevar palikt apslēpts un arī tūlīt kļūst redzams citiem (sal. 1,28; 6,54-56; 9,15). Savukārt gadījumā, kad vārds tiek noraidīts, tūdaļ darbojas sātans, kurš iznīcina šo sēju. Par viņa darbības mērķi nav tikai vārds pats par sevi, bet Jēzus persona, Viņa iznīcināšana. Tādēļ katrs nepieņematais Evaņģēlija vārds nozīmē Kunga atmešanu un ir daļa no sātaniskā iznīcināšanas plāna.
Sātana darbību var novērtēt kā zādzību, jo pakampj, paķer (airō: 4,15) sējēja iesēto sēklu. Viņa darbības straujums ļauj te saskatīt pat nolaupīšanu. Toties tās sekas, kas izraisa nozagtā vārda bezauglību, pievērš uzmanību citām šī darbības vārda nozīmēm – izdeldēt, iznīcināt, nogalināt (sal. Lk 23,18; J 11,48; 19,15; Apd 21,36; 22,22). Sātana darbības mērķis ir iznīcināt Jēzus mācības vārdus cilvēku sirdīs, bet līdz ar to nogalināt pašu Jēzu, kurš grib tur iemājot. Putnu, kuri simbolizē sātanu, darbību līdzība apzīmē ar darbības vārdu katesthiō (apēst, aprīt; uzņemt, uzsūkt kaut ko: Mk 4,4). Tas atsauc atmiņā Bībelē sastopamo grāmatas apēšanas ainu, kad Dievs piedāvā cilvēkam pieņemt savā iekšienē Viņa vārdu, saplūst ar šo vēstījumu un aiznest to citiem (sal. Ez 2,8-3,9; Atkl 10,9.10). Tieši uz tādu nostāju pret savu mācību aicina Jēzus. Viņa vārda „apēšanas” darbība būtu pareiza izturēšanās. Tādā gadījumā cilvēka sirds kļūtu par auglīgo zemi, kura dod daudzkārtīgu ražu. Tomēr sātana rīcībai, kā tas jau tika noskaidrots, ir cits nodoms – nogalināt (sal. Dn 7,5; Atkl 12,4). Tas, ka viņš apēd sējēja sēklu, parāda viņu kā Dieva vārda pazinēju, bet tas nespēj viņu pestīt, jo izmanto to nepatiesam mērķim (sal. Mk 3,29). Pakārto sev cilvēkus, norobežojot tos no Jēzus mācības, pretdarbojas Dieva pestošajai gribai. Lai sasniegtu šo mērķi, izmanto visradikālākās metodes, kuras varam raksturot kā bandītiskas. Uzjundot cilvēkā dažādas iekāres, vēlmes, vienlaikus biedē viņu ar apspiešanu ( hē thlipsis – diskomforts, ciešanas, spīdzināšana, mokas) un vajāšanām (ho diōgmos – gūstīšana, tramdīšana, pakaļdzīšanās; vajāšana: 4,17). Pēdējais no minētajiem terminiem Jaunajā Derībā parādās tikai desmit reizes un vienmēr vajāšanu ticības Jēzum dēļ (sal. Apd 8,1; 13,50; 2Kor 12,10; 2Tes 1,4; 2Tim 3,11). Tomēr sātans nevar šos ieročus izmantot bez ierobežojumiem, jo Pats Kungs dod apsolījumu, ka vajāšanās atbalstīs un apdāvinās savu tautu ar tādām dāvanām, kādas ir nepieciešamas ceļā uz mūžīgo dzīvi (Mk 10,30). Līdzīgi arī pirmais no minētajiem darbības vārdiem Jaunajā Derībā visbiežāk apraksta dažāda veida ciešanas, kas nāk pār cilvēku tādēļ, ka nostājas Jēzus pusē, kaut gan Svētie Raksti atšķir tās ciešanas, kuras skar kādu viņa ļaunās rīcības dēļ (sal. Rom 2,9), no uzbrukumiem, kas pilnveido ticīgo izturībā (sal. Rom 5,3; 2Kor 1,4; 1Tes 1,6). Ciešanas pieredz katrs, kurš izvēlas Kunga ceļu, pieņem Viņa vārdu, jo šī ceļa izvēle ir pretrunā ar laicīgās pasaules mentalitāti (sal. 2Kor 6,4; Atkl 1,9). Viņš pats brīdina par to, ka pavisam noteikti pār ticīgo nāks ciešanu laiks, kad sātans maldinās ar viltus pestītāju mācībām (Mk 13,19-24; sal. Apd 20,23). Jau Vecā Derība rāda Dievu kā palīgu cilvēkam ciešanās, kad tas sauc uz Viņu (sal. 2Sam 22,18-19; Ps 32,7; 50,15; 86,7; 138,7; 143,11; Sīr 2,11; 51,10; Is 33,2; 63,9), bet Daniēla grāmata pravieto par noslēpumainā prinča Mihaēla palīdzību (12,1; sal. Atkl 12,7). Visbeidzot šīs pasaules valdnieka agresīvā valdīšana ir īslaicīga un ierobežota, jo Jēzus uzvar viņu (sal. Jņ 16,33; Apd 14,22). Sātana uzsūtītā apspiešana un vajāšanas nevar atdalīt no Kristus cilvēku, kurš ticībā ir pieņēmis Evaņģēlija vēstījumu (Rom 8,35). Sātans nevar iznīcināt pat vismazāko no Jēzus mācības vārdu sēkliņām, ja cilvēks to ir pieņēmis savā sirdī (Mk 4,31-32).
Vēl cits sātana ierocis, ar kuru viņš pakārto sev cilvēkus, ir uzmākšanās ar dažāda veida iegribām, vēlmēm (hai epithymiai – vēlmes, iekāres: 4,19). Savā maldināšanā ar pārticīgas dzīves iespējām sātans var izmantot pat klajus melus, pretstatot kārdinošo ilūziju Dieva pestīšanas apsolījumam vai pierakstot Kungam melus (sal. 2Ķēn 18,32; 2Hr 32,11.15; Is 36,14.18; 37,10; Jer 4,10; Efez 5,6). Tomēr Dievs atklās šo krāpšanu un sodīs ar paša ienaidnieka izmanīgo ieroci (sal. Jūdas 3.9. 10.13.16.18). Iegribas, kuras ierosina sātans, kļūst par ļaunuma instrumentu viņa rokās, tās pārtop par iekārēm un virza cilvēku uz nāvi, jo ir pretrunā ar Dieva gribu. Tad, kad cilvēks ļaujas melīgu kārdinājumu mirāžai, sātans slāpē (sympnigō – spiest; žņaugt, smacēt; nomākt; Mk 4,7.19) viņā vārdu. Tomēr šī uzvara ir īslaicīga. Cīņā ar Dieva dzīvību dodošo vārdu tas pats sev atņem dzīvību kā tas notika Gerazā (sal. 5,13).
Saskaņā ar sv. Marka Evaņģēliju sātans cilvēkam ir vislielākais drauds auglīgai Dieva vārda pieņemšanai. Tomēr ticība Evaņģēlijam un uzticīga pieķeršanās Stiprākajam sargā no šī ienaidnieka iespaida un garantē drošu uzvaru, kas nenozīmē piepūles trūkumu cīņā ar uzmācīgajām iekārēm un bailēm no ciešanām. Dieva Valstība pieprasa atteikšanās un cīņas nostājas.
Atpakaļ uz “Teoloģiskie raksti”
Joprojām nemainīgi aktuāls ir jautājums par auglīgu Dieva vārda pieņemšanu savā sirdī. Diemžēl bieži tas mūsos paliek intelektuālas izziņas līmenī un nenes gaidīto dzīves pārmaiņu, vai arī kristīgas nostājas ikdienā augļus. Līdz ar to bieži pieredzam savas kristietības teorētiskumu, bet dažiem tas kļūst par iemeslu vienaldzībai vai pat aiziešanai no Kristus.
Būtisku palīdzību te var sniegt sv. Marka Evaņģēlijs, kurš ne tikai ir vecākais liecinieks Jēzus vārdiem un darbiem, bet visticamāk tika sarakstīts katehumenu vajadzībām, bet tātad tiem cilvēkiem, kas gatavojās pieņemt kristību un mācījās kristīgo dzīves veidu. Tādēļ iedvesmotais autors savā darbā īpašu uzmanību pievērš mācekļu formācijas jautājumiem. Par mācekļiem Jēzus paaicina tās personas, kuras pats izvēlas, vēršoties pie konkrētām personām (sal. 1,16-20), tomēr šis ielūgums ir paredzēts katram cilvēkam, līdz kuram nonāk Labās Vēsts par Dieva valstību sludināšana. Tieši Dieva valstības atnākšanas pasludināšana, ko veic pats Jēzus savas publiskās darbības sākumā, kā arī aicinājums atgriezties un ticēt Evaņģēlijam, ir par atslēgu pareizai Marka darba vēstījuma izpratnei (1,14-15). Līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu pasaulē parādās jauna Dieva valstības realitāte. Cilvēkam tas nozīmē dzīvi kopā ar Dievu, atver mūžīgās dzīves iespēju. Tomēr ieiet tajā varam tikai tad, kad pieņemam atgriešanās nostāju.
Evaņģēlijs trīs reizes runā par šo tēmu. Vispirms ar lietvārda metanoia (atgriešanās) palīdzību apzīmē Jāņa Kristītāja darbību, kurš sludināja atgriešanās kristību grēku piedošanai (1,4). Līdz ar to runā par morālu atgriešanos, ārēju, kad, vēršoties pie Dieva, atpazīstam savus ļaunos darbus, nožēlojam tos, atzīstamies tajos un saņemam piedošanu. Kaut ko līdzīgu darīja arī Jēzus izvēlētā mācekļu grupa, saukta par Divpadsmit, kad saskaņā ar sava Skolotāja doto uzdevumu devās uz dažādām apdzīvotām vietām pa diviem un aicināja uz atgriešanos (metanoeo: 6,12). Cilvēkam tā ir obligāta darbība, lai viņš spētu pieņemt Jēzus sludināto valstības Evaņģēliju. Tā ir sava veida sagatavošanās patiesai Dieva vārda klausīšanai. Savukārt atgriešanās, uz kuru aicina Jēzus, ir kaut kas atšķirīgs no tā, pēc kā sauca Jānis Kristītājs, lai gan ir turpinājums tam. Darbības vārds pavēles izteiksmē metanoeite (atgriežaties) ir paša Kunga norāde un saistās nevis ar atzīšanos grēkos, bet ar ticību Evaņģēlijam (1,15). Tā ir cita veida atgriešanās, kurai piemīt teoloģisks raksturs. Kad ticībā pieņemam Evaņģēliju, notiek radikāla mūsu mentalitātes, mūsu domāšanas veida pārmaiņa, ko mūsos veic Jēzus. Neviens cilvēks nespēj ar saviem spēkiem mainīt sevi no iekšienes. To var izdarīt tikai Dievs. Tādēļ Jānis Kristītājs, dodot atgriešanās kristību, pravietoja par to, ka viņam seko Stiprāks, tas, kurš kristīs ar Svēto Garu (1,7). Viņu mēs saņemam, kad ar ticību klausamies Evaņģēlija sludināšanu. Jēzus runā konkrēti un norādījuma formā – ticiet, izmantojot darbības vārdu pisteuo pavēles izteiksmē. Mūsu atgriešanās, mentalitātes pārmaiņa, kļūšana par kristiešiem notiek ticībā Evaņģēlijam, pamatojoties uz Evaņģēliju. Tas nevar būt nekas cits. Nav tātad kādas citas atgriešanās koncepcijas, cita ceļa par to, kuru mums rāda Evaņģēlijs.
Kam patiesībā mums ir jātic? Kas ir Evaņģēlijs sv. Marka izpratnē? Tas autoram ir viens no iemīļotākajiem vārdiem ar trīskāršu nozīmi. Pirmais Marka darba pants saka, ka mūsu priekšā ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs (1,1). Ar vārdu euangelion (labā vēsts) apzīmē visu grāmatu. Tomēr tas nav vienkārši tās nosaukums, bet gan satur sevī pestošo vēsti par to, ka pravietotais un gaidītais Pestītājs jau ir atnācis, Mesija jau darbojas un par Viņu ir Jēzus, kurš māca un dara brīnumus. Pēc tam Marks, norādot Jēzus publiskās darbības sākuma apstākļus, saka, ka Viņš sludināja Dieva Evaņģēliju (Mk 1,14). Tas pieder Dievam, ir no Dieva un par Dievu. Tātad tā ir labā vēsts par pestīšanu, kādu cilvēkiem dāvā Dievs ar Jēzus starpniecību, kurš īsteno šo atbrīvošanu no grēka un nāves verdzības. Savukārt Marka stāstījuma lūzuma punktā, kad mācekļi savā Skolotājā atpazīst Mesiju, bet Jēzus atklāj viņiem, kāda ir Viņa pestīšanas misijas būtība, ka tas ir ceļš, kurš ved caur nodevību, ciešanām un nāvi līdz pat augšāmcelšanai, atklāj vēl citu vārda evaņģēlijs nozīmi. Saka: kas savu dzīvību pazaudēs Manis un Evaņģēlija labad, tas to izglābs (8,35). Sludinātais Evaņģēlijs par Dieva valstību ir tātad pats Jēzus Kristus. Tādēļ, ja ar ticību pieņemam Evaņģēlija saturu, ja ticam, ka te atspoguļotā Jēzus mācība, kas tiek apstiprināta ar brīnumiem, ir patiesība, nāk no paša Dieva un dod pestīšanu, tad pieņemam savā sirdī pašu Kristu, kurš ar Svēto Garu maina to un padara spējīgus mūs uzsākt kristīgu dzīves veidu, kurš ir viennozīmīgs ar Jēzus ceļu, kas ved caur nāvi uz krusta un augšāmcelšanos mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.
Saskaņā ar otro Evaņģēliju visu šo cilvēka pestīšanas procesu, kas padaru viņu spējīgu ieiet Dieva valstībā, Jēzus atklāj jau pašā savas darbības sākumā līdzībā par sējēju. Patiesībā runa iet par mācību, kuru veido vairākas līdzības un kur par kopējo saukli ir sējas un grauda augšanas motīvi. Tā aptver gandrīz visu ceturto nodaļu (4,1-34) un īpašī izceļ Dieva valstības spēku un noslēpumu (4,11.26.30). Visplašākā šeit ir līdzība par sējēju un tās alegoriskais skaidrojums (4,3-20). Tā savā ziņā ir par paraugu citu līdzību izpratnei (4,13) un atklāj, cik liela nozīme īstai Evaņģēlija vēstījuma atskārsmei ir pareiza nostāja pret Jēzu un Viņa mācību. Tad šeit ir līdzība par dīgstošo sēklu, kas pati spēj dot ražu (4,26-29), un par mazo sinepju graudiņu, kuram pietiek spēka kļūt par varenu koku (4,30-32). Starp tām izceļas līdzība par gaismu, kuru nav iespējams paslēpt (4,21b-23). Te vispār nav runas par sēju. Taču tieši šis fakts norāda uz to, ka tā ir par sava veida atslēgu sapratnei, kas ir sētais Dieva vārds (sal. 7,13; 8,38; 13,31; 16,20). Tā ir Viņa gaisma, kas izgaismo cilvēka sirdi un dod iespēju pieņemt pareizus lēmumus.
Visu šo mācību ievada pirmie divi ceturtās nodaļas panti, kuri atklāj tās pasludināšanas apstākļus. Tomēr evaņģēlista iecerē tiem nav vēsturiska, bet gan teoloģiska nozīme. Jēzus Viņu pavadošo pūli māca jūras krastā. Šajā pavisam īsajā fragmentā vārds jūra tiek minēts trīs reizes. Marka izpratnē tā ir robežas vieta, kas iezīmē pāreju uz pagānisma teritoriju (5,1; 7,31). Jūrai ir arī ļauno garīgo būtņu, kas apdraud un iznīcina cilvēku, mājvietas nozīme. Evaņģēlists runā par to citu starp stāstos par saviļņotās jūras nomierināšanu un cilvēka no Gerazas eksorcismēšanu, kad Jēzus ļauj nešķīstiem gariem ieiet cūku barā, kurš pēc tam noslīkst ūdens dzīlēs (4,37-41; 5,2.13). Jūra, kas viļņo un nevar būt par drošu atbalstu, ar mājojošām tās dziļumā ļaunām garīgām būtnēm, Bībeles izpratnē simbolizē arī visu pasauli ar dzīvojošām tajā tautām. Saskaņā ar Marka Evaņģēliju šajā pasaulē valda sātans, kurš nelikumīgi ir ieguvis varu, ko atklāj Jēzus kārdināšanas tuksnesī aina darba sākumā (1,13). Lai uzturētu šo valdīšanu, viņš ievieš savu laicīguma ideoloģiju, ko evaņģēlists atklāj citu starp Pētera atklāsmes ainā, kad viņš vispirms atpazīst Jēzū Mesiju, bet pēc tam asi iebilst Viņa krusta ceļa misijai (8,33). Šādā sava īpaši izredzētā mācekļa nostājā Jēzus atpazīst sātana iespadu un atklāj, ka viņa dzīvības sargāšanas par katru cenu un turēšanās pie laicīgiem labumiem ideoloģija patiesībā ved uz nāvi, bet piekrišana pestīšanas ceļam, kas ved caur ciešanām un krustu, ko piedāvā Dievs, gala iznākumā dod mūžīgo dzīvi. Jēzus saka: Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu? Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli?…Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, līdz tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam (8,36-37; 9,1). Mācības par sējēju sākumā Jēzus ne tikai atnāk jūras krastā (para tēn thalassan), bet iekāpj laivā un paliek uz jūras (en tē thalassē). Līdz ar to autors uzsver Jēzus kā Stiprākā (1,7) valdīšanas faktu, kuram ir vara gan pār jūru, bet tātad mūsu laicīgo pasauli, gan pār visām ļaunajām garīgajām būtnēm, kas tajā uzdarbojas. Tā kā laiva ir uzticams un drošs pārvietošanās līdzeklis ūdeņos, kas rada nāvējošus draudus, kā arī kalpo kā iztikas iegūšanas līdzeklis, tad jūras simbolikas kontekstā norāda uz patvēruma iespēju briesmās, kas ir sātans un viņa ietekme pasaulē. Laiva ar klātesošo tajā Jēzu atgādina patvērumu (sal. Apd 27,31.44), kādu sniedz mājas un kļūst par simbolu Dieva kopienai ar cilvēkiem, Baznīcai, kas rodas Evaņģēlija sludināšnas rezultātā. Šajā laivā Jēzus ielūdz savus mācekļus. Ielūdz arī tos daudzos klausītājus, kuri paliek pie jūras (pros tēn thalassan) un uz zemes (epi tēs gēs). Šis tēls atklāj citu atrašanās pasaulē veidu: absolūti cilvēcisku, kur zeme cilvēkam ir bēdu un ciešanu pieredzes vieta pirmdzimtā grēka dēļ (sal. Rdz 3,17-19). Laivā sēdošais Jēzus aicina uz citu, jaunu dzīves veidu, kas nozīmē atbrīvošanos no sātana varas un viņa laicīguma ideoloģijas, bet tas saistās ar atteikšanos no savas dzīvības sargāšanas nostājas. Krastā stāvošie ir par to zemi, kur krīt Sējēja mestā sēkla (4,5.26.31). Pat vismazākais Viņa vārdu mazumiņš, kurš tiks pieņemts sirdī, kļūs līdzīgs vismazākajai no pasaules sēklām (4,31) un nesīs neparastus augļus. Jēzus vārds, kurš krīt zemē, attīra to no cilvēku ļaunajiem darbiem (sal. Is 24,5.6; Jer 12,4; 23,10; Os 4,1-3; Am 1,2), atnes grēku piedošanu (Mk 2,10; 3,28) un kļūst cilvēkam par barību (8,6). Veselīgo Jēzus mācību ir jāuzņem visu laiku, lai neļautos iznīcībai un neatgrieztos uz zemes, zem sātana varas kā krahu cietušie (1Tim 1,18-20).
Tādejādi evaņģēlists ar īsa izteikuma palīdzību tēlaini ieskicē Jēzus sludināšanas pārdabisko spēku, kurš var radikāli mainīt cilvēku un padarīt viņu spējīgu dzīvot jaunu, pat pārsteidzošu dzīves veidu, kā arī norāda uz to, kas apdraud efektīvu šī sētā Dieva vārda uzņemšanu, uz sātanu un viņa izmantoto iebiedēšanas metodi – modināt cilvēkā bailes par savu dzīvību. Turpinājumā Marks precizē šo koncepciju ar līdzības par sējēju un tās alegoriskā skaidrojuma palīdzību. Vispirms zīmē sureālistisku sējas attēlu. Tas nevienā vien zemniekā ir ir radījis apmulsumu, jo sējēja, kas ļauj aiziet bojā ¾ no sētajiem graudiem (uz ceļa Mk 4,4; akmenājā 4,5; starp ērkšķiem 4,7), liek domāt par kāda neprātu, vai arī par kādu neparasti stipru pretinieku. Tik tiešām evaņģēlists trešajā nodaļā runā par sātanu kā par spēcīgu (3,27). Tomēr šis spēks atklājas attiecībā pret cilvēkiem, Jēzus toties tiek definēts kā Stiprāks (1,7). Arī vispārējais līdzības par sējēju tonis līdz ar pārējo Jēzus mācības kopumu viennozīmīgi uzsver, ka par spīti dažādiem šķēršļiem un sludināšanas ārējam vājumam nekas nespēj apturēt Dieva valstības izaugsmi. Sātana spēkam ir jāpakārtojas Jēzus varai, uz ko jau norādīja no laivas sludinošā Jēzus tēls (4,1). Līdzības alegoriskajā skaidrojumā Marks parāda sātanu kā galveno vainīgo dzīvību dodošā Evaņģēlija grauda pazušanā no cilvēku sirdīm (4,15). Viņš ir arī vienīgā persona, kuru teksts apsūdz par šo zaudējumu. Sekojošajos akmenāja un ērkšķu gadījumos runa iet vienīgi par apstākļiem, kas neļauj cilvēkam pieņemt vārdu, bet līdz ar to liek arī aiz viņiem redzēt šī vienīgā ienaidnieka iespaidu. Tādejādi varam paskatīties uz līdzību par sējēju un tās alegorisko skaidrojumu ne kā uz trīs atšķirīgu traģisku gadījumu un vienas pozitīvas situācijas aprakstu, bet gan kā uz vienu nemainīgu sātana nostāju un diviem cilvēka izturēšanās veidiem, kas ļauj sātanam īstenot savu iznīcinošo plānu, kā arī vienu un vienīgo pareizo attieksmi pret Jēzu un Viņa Evaņģēliju.
Sātans nāk (erhetai: 4,15), lai nolaupītu vārdu. Šī darbības vārda tagadnes laiks uzsver patstāvīgu, lai gan nepabeigtu viņa darbību – visu laiku mēģina pretoties Jēzum, atmet Viņa ciešanu un nāves ceļu, nevar atgriezties. Toties šī darbības vārda mediālā kārta parāda, ka atšķirībā no Jēzus, kurš darbojas Tēva vārdā un cilvēku labumam, sātans cenšas panāk kaut ko sev, sevis dēļ. Laupīt vārdu viņš var tikai tur, kur tas tiek sēts pie vai uz ceļa (para tēn hodon: 4,4.15). Ceļš, bet precīzāk te iet runa dažādām cilvēku iestaigātām taciņām pāri laukam, šajā fragmentā atspoguļo vispārcilvēcisku problēmu, kad – izdzirdējuši Jēzus mācību – Viņa ceļu – cilvēki nepievērš tam pārāk lielu uzmanību un paliek pie sevis izvēlēta dzīves veidu, pie sava ceļa (sal. 8,31-33). Tālāk seko divas konkrētas situācijas, kuras dod sātanam iespēju nozagt vārdu. Tās ir akmenāja (epi ta petrōdē: 4,5.16) un ērkšķu (eis tas akanthas: 4,7.18) situācijas. Šādas personas vienādā veidā ar tagadnes laika divdabja ciešamā kārtā palīdzību tiek nosauktas par sēti (speiromenoi). Šie cilvēki atšķiras no tām personām, kuru situācija tiek novērtēta kā auglīga zeme (burtiski laba vai/un skaista zeme, epi tēn gēn tēn kalēn: 4,8.20) un kurus autors arī apzīmē ar ciešamās kārtas divdabi, bet aorista laikā – sētie (spare,ntej: 4,20). Atšķirību varam redzēt arī informācijā par izsētās sēklas daudzumu. Pirmajā vispārīgajā situācijā, kas tiek precizēta kā ceļš, runa iet par vienu (ho men: 4,4) sēklu, bet konkrētajos akmenāja un ērķšķu gadījumos par citu sēklu vienskaitlī (allo: 4,5.7). Toties auglīgā zemē nonāk lielāks sēklas daudzums, uz ko norāda tā paša vietniekvārda pielietojums, bet tas ir daudzskaitlī (alla: 4,8). Turklāt savienojumā ar darbības vārdu vienskaitlī (epesen – krita) liek domāt par visu sēklas kopumu. Tas ļauj mums saprast šī pēdējā sējuma bagātīgo, daudzkārtīgo augli. Pretstatot vienu graudu, kurš nonāk sātana rokās un lielo sēklas daudzumu, kas krīt auglīgā zemē, diametrāli tiek apgriezta ārēji sureālās, pat šausminošās līdzības un tās interpretācijas jēga. Tāda vārdu spēle saskan ar visu Jēzus mācību pie jūras par neatsaucamu Dieva valstības iestāšanos visur, bet netiešā veidā atklāj sātana darbības būtību. Viņa aktivitātes ir šausminošas cilvēkam, bet no Dieva un Viņa pestīšanas plāna perspektīves ir kaut kas mazs un nenozīmīgs.
Sātans savu darbu veic nekavējoties, tūdaļ, tūliņ (euthys). Šī izteikuma lakoniskums rada iespaidu par strauju, momentānu ienaidnieka darbību. Ja Jēzus (1,10.12.21; 6,45; 11,2-3) un Viņa mācekļu (1,18.20) gadījumā šis vārds uzsver Dieva gribas meklēšanu un paklausību tai, tad sātana gadījumā norāda uz pretēju rīcību, kas pretdarbojas Dieva gribai (sal. 8,33). Par to citu starp liecina iepriekš aprakstītā situācija Kafarnaumā, kad Jēzus pirmās sludināšanas sinagogā laikā tūdaļ atklājas nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kurš mēģina apturēt vai pārtraukt Viņa mācību (1,23). Šis cilvēks runā par sevi daudzskaitlī – mums, mūs (hēmin, hēmas: 1,24). Pats apsēstais tādejādi uzsver savu vienotību ar iepriekš minētajiem Rakstu mācītājiem (1,22), bet Jēzus atpazīst viņā nešķīstā gara (1,23-25; sal. 9,20) darbību, kura iespaidā atrodas gan apsēstais cilvēks, kā arī zināmā mērā Rakstu mācītāji. Līdzīgu sātanam uzvedību atklāj arī farizeji un Herods, kuri saskaroties ar pārsteidzoši iedarbīgo Jēzus sludināšanu tūdaļ pieņem lēmumu par Viņa nogalināšanu (3,6; sal. 6,25.27; 14,43.45; 15,1). Līdz ar to tiek iesaistīti sātana savērptajā intrigā, kas pretdarbojas pestošai Dieva gribai.
Līdzībā par sējēju un tās interpretācijā vārdiņam euvqu.j ir īpaša loma, jo norāda uz sātana darbību arī tad, kad nenosauc viņu vārdā. Vispirms līdzībā viņu varam saskatīt putnu, kas aprij sēklu, tēlā (4,4.15). Līdzīgi akmenājā sējums uzdīgs tūliņ (4,5), tomēr tā nav radikāla paklausība, uzticēšanās un atvērtība uz Jēzus mācību, kādu pārstāv mācekļi, bet gan slēpta sātana darbība. Ātru sējas dīgšanu, kuru līdzības interpretācija nosauc par „nepastāvīgu prieku tūlītējas vārda pieņemšanas dēļ” (4,16-17; sal. Lk 1,47), izraisa nespēja iesakņoties; Jēzus un Viņa vārdi tiek pieņemti virspusēji. Redzam šeit sātana manipulāciju ar neparasto Jēzus mācību un darbiem. Sātana ideoloģijā nav vietas ciešanām (Mk 4,5-6.16-17; sal. 8,33.35), lai gan patiesībā tieši viņš ir to iemesls. Tādēļ neizbēgamo vajāšanu priekšā šādi cilvēki tūdaļ pieredz ieļaunojumu, sātans tās maldina un veicina viņu neticības grēku. Šajā ideoloģijā nav arī vietas nabadzībai un trūkumam (4,7.18-19; sal. 8,36-37).
Atšķirībā no pārrunātās negatīvās apstākļa vārda tūdaļ jēgas pozitīva nozīma tam ir līdzībā par pašdīgstošo graudu (4,29), kur tas uzsver tūlītēju, pestošo Dieva darbību. Paturot prātā, ka ar termina euvqu.j palīdzību netiešā veidā tiek norādīts uz Pashas notikumu no Izceļošanas grāmatas steigu, varam ieraudzīt saistību starp tā laika pestošo Dieva darbību un tagadējo Jēzus Evaņģēlija sludināšanu. Vārda „izsēšanas” un tā tūlīt pieņemšanas brīdī notiek radikāla cilvēka iekšējās situācijas maiņa (sal. 1,29-31.42-43; 2,8-12; 5,2-5. 29-34. 42-43; 6,50-51; 7,25-30; 9,20-27; 10,52; 14,72), jo noņemta tiek destruktīvā viņu un pasauli iznīcinošā sātana vara, kas nevar palikt apslēpts un arī tūlīt kļūst redzams citiem (sal. 1,28; 6,54-56; 9,15). Savukārt gadījumā, kad vārds tiek noraidīts, tūdaļ darbojas sātans, kurš iznīcina šo sēju. Par viņa darbības mērķi nav tikai vārds pats par sevi, bet Jēzus persona, Viņa iznīcināšana. Tādēļ katrs nepieņematais Evaņģēlija vārds nozīmē Kunga atmešanu un ir daļa no sātaniskā iznīcināšanas plāna.
Sātana darbību var novērtēt kā zādzību, jo pakampj, paķer (airō: 4,15) sējēja iesēto sēklu. Viņa darbības straujums ļauj te saskatīt pat nolaupīšanu. Toties tās sekas, kas izraisa nozagtā vārda bezauglību, pievērš uzmanību citām šī darbības vārda nozīmēm – izdeldēt, iznīcināt, nogalināt (sal. Lk 23,18; J 11,48; 19,15; Apd 21,36; 22,22). Sātana darbības mērķis ir iznīcināt Jēzus mācības vārdus cilvēku sirdīs, bet līdz ar to nogalināt pašu Jēzu, kurš grib tur iemājot. Putnu, kuri simbolizē sātanu, darbību līdzība apzīmē ar darbības vārdu katesthiō (apēst, aprīt; uzņemt, uzsūkt kaut ko: Mk 4,4). Tas atsauc atmiņā Bībelē sastopamo grāmatas apēšanas ainu, kad Dievs piedāvā cilvēkam pieņemt savā iekšienē Viņa vārdu, saplūst ar šo vēstījumu un aiznest to citiem (sal. Ez 2,8-3,9; Atkl 10,9.10). Tieši uz tādu nostāju pret savu mācību aicina Jēzus. Viņa vārda „apēšanas” darbība būtu pareiza izturēšanās. Tādā gadījumā cilvēka sirds kļūtu par auglīgo zemi, kura dod daudzkārtīgu ražu. Tomēr sātana rīcībai, kā tas jau tika noskaidrots, ir cits nodoms – nogalināt (sal. Dn 7,5; Atkl 12,4). Tas, ka viņš apēd sējēja sēklu, parāda viņu kā Dieva vārda pazinēju, bet tas nespēj viņu pestīt, jo izmanto to nepatiesam mērķim (sal. Mk 3,29). Pakārto sev cilvēkus, norobežojot tos no Jēzus mācības, pretdarbojas Dieva pestošajai gribai. Lai sasniegtu šo mērķi, izmanto visradikālākās metodes, kuras varam raksturot kā bandītiskas. Uzjundot cilvēkā dažādas iekāres, vēlmes, vienlaikus biedē viņu ar apspiešanu ( hē thlipsis – diskomforts, ciešanas, spīdzināšana, mokas) un vajāšanām (ho diōgmos – gūstīšana, tramdīšana, pakaļdzīšanās; vajāšana: 4,17). Pēdējais no minētajiem terminiem Jaunajā Derībā parādās tikai desmit reizes un vienmēr vajāšanu ticības Jēzum dēļ (sal. Apd 8,1; 13,50; 2Kor 12,10; 2Tes 1,4; 2Tim 3,11). Tomēr sātans nevar šos ieročus izmantot bez ierobežojumiem, jo Pats Kungs dod apsolījumu, ka vajāšanās atbalstīs un apdāvinās savu tautu ar tādām dāvanām, kādas ir nepieciešamas ceļā uz mūžīgo dzīvi (Mk 10,30). Līdzīgi arī pirmais no minētajiem darbības vārdiem Jaunajā Derībā visbiežāk apraksta dažāda veida ciešanas, kas nāk pār cilvēku tādēļ, ka nostājas Jēzus pusē, kaut gan Svētie Raksti atšķir tās ciešanas, kuras skar kādu viņa ļaunās rīcības dēļ (sal. Rom 2,9), no uzbrukumiem, kas pilnveido ticīgo izturībā (sal. Rom 5,3; 2Kor 1,4; 1Tes 1,6). Ciešanas pieredz katrs, kurš izvēlas Kunga ceļu, pieņem Viņa vārdu, jo šī ceļa izvēle ir pretrunā ar laicīgās pasaules mentalitāti (sal. 2Kor 6,4; Atkl 1,9). Viņš pats brīdina par to, ka pavisam noteikti pār ticīgo nāks ciešanu laiks, kad sātans maldinās ar viltus pestītāju mācībām (Mk 13,19-24; sal. Apd 20,23). Jau Vecā Derība rāda Dievu kā palīgu cilvēkam ciešanās, kad tas sauc uz Viņu (sal. 2Sam 22,18-19; Ps 32,7; 50,15; 86,7; 138,7; 143,11; Sīr 2,11; 51,10; Is 33,2; 63,9), bet Daniēla grāmata pravieto par noslēpumainā prinča Mihaēla palīdzību (12,1; sal. Atkl 12,7). Visbeidzot šīs pasaules valdnieka agresīvā valdīšana ir īslaicīga un ierobežota, jo Jēzus uzvar viņu (sal. Jņ 16,33; Apd 14,22). Sātana uzsūtītā apspiešana un vajāšanas nevar atdalīt no Kristus cilvēku, kurš ticībā ir pieņēmis Evaņģēlija vēstījumu (Rom 8,35). Sātans nevar iznīcināt pat vismazāko no Jēzus mācības vārdu sēkliņām, ja cilvēks to ir pieņēmis savā sirdī (Mk 4,31-32).
Vēl cits sātana ierocis, ar kuru viņš pakārto sev cilvēkus, ir uzmākšanās ar dažāda veida iegribām, vēlmēm (hai epithymiai – vēlmes, iekāres: 4,19). Savā maldināšanā ar pārticīgas dzīves iespējām sātans var izmantot pat klajus melus, pretstatot kārdinošo ilūziju Dieva pestīšanas apsolījumam vai pierakstot Kungam melus (sal. 2Ķēn 18,32; 2Hr 32,11.15; Is 36,14.18; 37,10; Jer 4,10; Efez 5,6). Tomēr Dievs atklās šo krāpšanu un sodīs ar paša ienaidnieka izmanīgo ieroci (sal. Jūdas 3.9. 10.13.16.18). Iegribas, kuras ierosina sātans, kļūst par ļaunuma instrumentu viņa rokās, tās pārtop par iekārēm un virza cilvēku uz nāvi, jo ir pretrunā ar Dieva gribu. Tad, kad cilvēks ļaujas melīgu kārdinājumu mirāžai, sātans slāpē (sympnigō – spiest; žņaugt, smacēt; nomākt; Mk 4,7.19) viņā vārdu. Tomēr šī uzvara ir īslaicīga. Cīņā ar Dieva dzīvību dodošo vārdu tas pats sev atņem dzīvību kā tas notika Gerazā (sal. 5,13).
Saskaņā ar sv. Marka Evaņģēliju sātans cilvēkam ir vislielākais drauds auglīgai Dieva vārda pieņemšanai. Tomēr ticība Evaņģēlijam un uzticīga pieķeršanās Stiprākajam sargā no šī ienaidnieka iespaida un garantē drošu uzvaru, kas nenozīmē piepūles trūkumu cīņā ar uzmācīgajām iekārēm un bailēm no ciešanām. Dieva Valstība pieprasa atteikšanās un cīņas nostājas.
Terēze Druka
