Jūs lūdzat izklāstīt manu kredo. Kaut gan katra kristieša un, protams, arī priestera kredo jau ir izteikts Ticības simbolā, jūsu jautājums ir pilnīgi vietā. Kristietība ir neizsmeļama. Jau apustuļu laikā mēs atrodam veselu gammu kristietības tipu, kuri papildina cits citu. Un tā, īsāk sakot, man ticība, kurai es piederu, nozīmē kristietību kā dinamisku spēku, kas aptver visas dzīves puses, atvērtu visam, ko Dievs radījis dabā un cilvēkā. Es to mazāk uztveru kā reliģiju, kas pastāvējusi divdesmit pagātnes gadsimtu gaitā, bet vairāk kā ceļu uz nākotni.
– Tās ticības viduspunkts ir Kristū. Ar Viņu visu mēra un vērtē (sal. Atkl 1,8).
– Tā atzīst, ka Dievcilvēka atnākšana uz Zemes nebija vienpusīgs dievišķs notikums, bet gan – arī aicinājums cilvēkiem atbildēt uz Dieva Mīlestību (sal. Atkl 3,20).
– Tā izzina Kristus klātbūtni un darbību Baznīcā, kā arī dzīvē vispār, arī pašās vienkāršākajās, ikdienišķākajās tās izpausmēs (sal. Kristus līdzības Jaunajā Derībā, īpaši Mt 6,28-29).
– Atzīst, ka personības pašvērtības, dzīves un radīšanas vērtības pamatā ir fakts, ka cilvēks ir Dieva radība (sal. Ps 8).
– Redz ticībā nevis teorētisku pārliecību, bet gan uzticēšanos Dievam (sal. Rom 4,3).
– Neprasa taustāmas zīmes (sal. Mk 8,11-12), atceras, ka jau pati radīšana ir brīnums (sal. Ps 18,2).
– Uzklausa Dieva vārdu, kas iemūžināts Rakstos, taču piesargās no katras Bībeles rindiņas, īpaši Vecās Derības, burtiskas tulkošanas (sal. Rom 7,6).
– Tic, ka viens un tas pats Dievs ir atklājies abās Derībās, taču atklājies pakāpeniski, atbilstoši cilvēku apziņas līmenim (sal. Ebr 1).
– Izšķir robežu, kas atdala Baznīcas tradīciju (ticības un mācības garu) no tradīcijām, kuru vidū ir daudz pārejošu un folkloras uzslāņojumu (sal. Mk 7,8; Kol 2,8).
– Tic, ka Baznīca dzīvo un aug ar Kristus spēku (sal. Mt 1,18; 28,20).
– Tic, ka Kristus sevi izpauž Baznīcas sakramentos, pasaules svētīšanā ar tās mācību un kalpošanas darbiem (sal. 1 Kor 11,26; Mt 18,20; 28,19-20; Rom 6,11; Mt 18,19; Lk 10,16), bet atzīst, ka neviena no šīm Baznīcas dzīves pusēm nav pašpietiekama, jo Kristus nāca gan kā Pestītājs, gan kā Dziedinātājs, gan kā Mācītājs.
– Godā tradīcijās izpaustās dievbijības formas, tomēr ne uz mirkli neaizmirstot, ka būtiskākas par tām ir mīlestība uz Dievu un cilvēkiem (sal. Mk 12,28-31).
– Tic hierarhijas un kanonu nozīmei Baznīcā, saredz tajos darbīga Kristus organisma struktūras īpašības (sal. 1 Kor 11,27-30).
– Atzīst, ka dievkalpojumu un kanoniskās tadīcijas gadsimtu gaitā ir mainījušās un nākotnē tās nespēs (un tas nav arī nepieciešams) palikt nemainīgas (sal. Jņ 3,8; 2 Kor 3,6-17). Tas pats attiecas arī uz ticības patiesību teoloģiskajiem skaidrojumiem, kuriem bijusi gara vēsture, atklāšanas un padziļināšanas fāzes (Baznīctēvi un koncili ieviesa apritē arī jaunus jēdzienus, kuru nav Rakstos).
– Tā nebaidās kritiski skatīties uz Baznīcas pagātni, sekojot Vecās Derības skolotāju un sv. Tēvu piemēram.
– Vērtē visas kristietības pagātnes (un tagadnes) necilvēcīgās izpausmes, kā, piemēram, ķeceru nāvessodus u. tml., kā nodevību pret evaņģēlisko garu un būtībā atkrišanu no Baznīcas (sal. Lk 9,51-55).
– Zina, ka Kristus pretinieki (patvaļīgs valdnieks, varaskārs mācītājs, fanātisks senatnes piekritējs) nepieder tikai evaņģēliskajam laikmetam vien, bet atdzimst jebkurā laikā dažādos veidolos (sal. Mt 16,6).
– Sargās no autoritārisma un paternālisma, kurā atspoguļojas nevis ticības gars, bet gan cilvēka kritušajai dabai piemītošās iezīmes (sal. Mt 20,25-27; 23,8-12).
– Tic brīvībai kā vienam no svarīgākajiem gara likumiem, vienlaikus uzskatot grēku par verdzības formu (sal. 2 Kor 3,17; Jņ 8,32; Rom 6,17).
– Tic cilvēka iespējai saņemt Dieva Garu, bet, lai atšķirtu šo reālo ieguvumu no slimīgas eksaltācijas, spriež pēc gara augļiem (sal. Gal 5,22).
– Sekojot apustulim Pāvilam, raugās uz cilvēka ķermeni kā uz Gara baznīcu (sal. 1 Kor 6,19), kaut arī nepilnīgu cilvēka dabas kritušā stāvokļa dēļ; atzīst nepieciešamību gādāt par to (1 Tim 5,23), ja vien tas nepāriet miesas kultā.
– Atbilstoši ar Baznīcas koncilu lēmumiem raugās uz laulību un mūka kārtu kā vienlīdzīgiem kalpojumiem, ja vien mūka solījums netiek dots godkāres vai citu grēcīgu motīvu ietekmē.
– Atsakās skaidrot ļaunumu cilvēkā tikai ar viņa nepilnību vai dzīvnieciskās dabas izpausmēm, tomēr tic metafiziskā ļaunuma realitātei (sal. Jņ 8,44).
– Pārdzīvo kristiešu šķelšanos kā kopīgu grēku un Kristus gribas pārkāpšanu (sal. Jņ 10,16), ticot, ka nākotnē šis grēks tiks pārvarēts, taču nevis ar pašcildināšanas, lepnuma, pašapmierinātības un naida palīdzību, bet gan brāļu mīlestības garā, bez kuras kristiešu aicinājumu nav iespējams īstenot (sal. Mt 5,23-24).
– Ir atvērta visam vērtīgajam, kas atrodams kristiešu ticības apliecinājumos un nekristiešu ticējumos (sal. Jņ 3,8; 4,23-24).
– Nenoraida labo, pat ja tas nāk no nereliģioziem cilvēkiem, taču noraida vardarbību, diktātu, naidu, pat ja tas tiek piesegts ar Kristus vārdu (sal. Mt 7,21; Mk 9,40; Mt 21,28-31).
– Raugās uz visu daiļo, radošo, labo kā uz piederošu Dievam, kā uz apslēpto Kristus svētības izpausmi.
– Uzskata, ka jebkādas vides inficētība ar grēku nevar kalpot par ieganstu tās noraidīšanai. Gluži otrādi, cīņa par Dieva Valstības apliecināšanu jāizcīna ar aktīvu dzīves pozīciju.
– Patiesais askētisms ir ne tik daudz tendence bēgt no pasaules, cik pašaizliedzības gars, cīņa ar miesas verdzību un mūžības vērtību atzīšana (sal. Mt 16,24).
– Tic cilvēciskās mīlestības svētumam, ja tā savienota ar atbildību, tic ģimenes un laulības svētumam (sal. Rad 2,18.23-24; Mt 19,5).
– Atzīst mīlestību uz tēvzemi un tās kultūru par nepieciešamu un pamatotu, tomēr atceras, ka garīgais ir augstāks par nacionālo (sal. Ebr 13,14; Gal 3,28; Kol 3,11).
– Augstu vērtē baznīcu nacionālās formas kā individuālus cilvēka gara un dievcilvēka mistiskā noslēpuma iemiesojumus. Taču tā neaizklāj Baznīcas universālo raksturu.
– Neuzskata cilvēka saprātu un zinātni par Baznīcas ienaidniekiem. Ticības gara apgaismotas zināšanas padziļina mūsu priekšstatu par Radītāja diženumu (sal. Ps 103, Ps 88,6).
– Noraida mēģinājumus atrast Rakstos vai pie Baznīcas Tēviem eksakti zinātniskus datus, kas derīgi visos laikos.
– Raugās uz Bībeles un Baznīcas vēstures zinātnisko pētniecību kā uz svarīgu līdzekli Apokalipses un reālu notikumu jēgas noskaidrošanai.
– Raugās uz sabiedrisko dzīvi kā vienu no evaņģēlisko principu pielietošanas jomām.
– Atzīst cilvēka pilsonisko pienākumu (sal. Rom 13,1), ja tas nav pretrunā ar ticības prasībām (sal. Apd 4,19).
– Neizsludina nekādu valdīšanas sistēmu par specifiski kristīgu. Sistēmas vērtība mērāma ar to, ko tā dod cilvēkam: ar tās mērķtiecīgumu un humānumu.
– Uzskata Baznīcas atdalītību no valsts par ticībai optimālu situāciju un saskata bīstamību pašā valsts reliģijas idejā.
– Tic vēsturei kā pakāpeniskam procesam, kas cauri pārbaudījumiem, katastrofām un cīņai ved uz nākotnes pārvēsturisko Dieva Valstību.
– Rezervēti izturas pret neizdevušās vēstures koncepciju, t.i. pārliecību, ka Dievišķā taisnība uz Zemes ir cietusi pilnīgu sakāvi (pret to runā Atkl 20,1-6).
– Tic, ka, lai kad arī iestātos pēdējā Tiesa pār pasauli, cilvēks ir aicināts strādāt citu labā, radot labestīguma valstību, Dievišķo Pilsētu.
– Tic, ka šī Tiesa jau ir sākusies: no tā brīža, kad Kristus izgāja sprediķot (sal. Jņ 3,12; 12,31).
– Raugās uz cilvēka dvēseles pēcnāves stāvokli kā uz pārejošu un nepilnīgu, kurš nākamībā tiks aizpildīts ar vispārēju augšāmcelšanos un pārveidošanos (sal. Apd 7,13; Jņ 5,28; Rom 8,11; Atkl 20,11-15).
– Atzīst, ka Dieva Valstība, kas nāks, jau šodien var nodibināties mūsu vidū (sal. Lk 17,21; 9,27).
Domāju, ka teiktajā jūs neatradīsiet neko jaunu: vienkārši vienu no sākotnējās, senās, un, saskaņā ar Jāņa Zeltamutes vārdiem, kristietības, kas mūžīgi atjaunojas, skaldnēm.
No krievu valodas tulkojis Zigurds Skābaržis
