Tev nebūs aprunāt

8. bauslis un nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana

Mēs katru dienu runājam, nepievēršot tam īpašu uzmanību un pārāk nekontrolējot runātā saturu, runājam savā starpā, paši ar sevi, runājam par labu laiku, darbu, valdību, svētkiem, katastrofām, savām gaitām, veiksmēm, neveiksmēm un arī citu gaitām un darbiem. Kāda nozīme ir runāšanai kristieša dzīvē? Kas ir nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana? Šī problēma ir aktuāla visos laikos, bet mūsdienās, sadzīvē ienākot modernajām komunikāciju tehnoloģijām, iegūst vēl plašāku dimensiju, tādēļ pārdomāsim, ko par šo jautājumu saka Svētie Raksti un Baznīcas mācība.

8. bauslis mums norāda skaidri un nepārprotami: „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.” (Izc 20, 16) Kā izprast šo bausli šodienas kontekstā? Vai tas attiecas tikai uz liecības došanu juridiskā kontekstā, vai arī regulē mūsu attieksmes izpausmi pret līdzcilvēkiem un Dievu?

Šis bauslis aicina dzīvot patiesībā, par ko Jēzus ir sacījis: „Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.” (Jņ 3, 21) Iedziļinoties tālāk Svētajos Rakstos, atklājam, kas ir patiesība: „Jēzus viņam saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”” (Jņ 14, 6) No tā izriet, ka uzticība 8. bauslim nozīmē būt uzticīgam Kungam un dzīvot kopā ar Viņu: „Jēzus viņam atbildēja: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”” (Jņ 14, 23) Līdz ar to vēršanās pret patiesību nozīmē būtisku neuzticību Dievam un novēršanos no morālā taisnīguma¹.

Dzīve patiesībā ir cieši saistīta ar patiesīguma tikumu, kas nozīmē būt patiesam savos vārdos un darbos, sargājoties no jebkāda veida divkosības, izlikšanās un liekulības. Tā kā cilvēka daba ir pirmgrēka ievainota un saglabā noslieci uz ļaunu, nedaudz aplūkosim visbiežāk sastopamos pārkāpumus pret patiesību, kuri skar cilvēku reputāciju. Tie ir: nepatiesa liecība un zvēresta laušana, pārsteidzīgs spriedums, apmelošana un aprunāšana².

Nepatiesa liecība un zvēresta došana gan pagātnē, gan mūsdienās saistīta ar juridisko praksi. Tiesas priekšā izteiktiem nepatiesiem vārdiem var būt īpaši smagas sekas – nevainīgs cilvēks var saņemt sodu, ko nav pelnījis, var zaudēt brīvību, smagākos gadījumos arī dzīvību. Šāda rīcība apdraud taisnīga sprieduma un tiesas darbu. Svētie Raksti Vecajā Derībā par to māca: „Jums nebūs pieļaut tiesā netaisnību; tev nebūs zemākā vaigu nievāt un tev nav godbijībā jābīstas, lielais, bet tiesā taisnīgi savu tuvāku.” (Lev 19, 15)

Pārsteidzīgs spriedums pieņem par patiesībai atbilstošu tuvākā morālisku trūkumu bez pietiekama pamatojuma. Nereti tas tiek izteikts, pamatojoties uz citu spriedumiem vai virspusēju vērojumu, vai arī vērtējot tikai personas iepriekšējo rīcību vai uzvedību, kas, jāatzīst, nav nemainīga. Pārsteidzīga sprieduma kļūdu samērā bieži pieļauj arī vecāki, kas savu atvašu nodarījumus pielīdzina sliktam, nelabojamam paradumam, tādējādi viņiem atņemot vēlmi censties savu rīcību izlabot un neatkārtot. Pārsteidzīga sprieduma iezīmes var bieži pamanīt arī sabiedrības izteiktos vērtējumos par politiskām organizācijām, reliģiskām kopienām vai cilvēku grupām, kad par pamatu kritikai tiek ņemts tikai dažu šo organizāciju vai kopienu locekļu nodarījums. Spilgts piemērs šādam pārsteidzīgam spriedumam ir pašreizējā visai lielas sabiedrības daļas attieksme pret Baznīcu. Uzzinot par atsevišķu personu smagajiem nodarījumiem, tiek izveidots negatīvs spriedums par visu kristiešu kopību un Baznīcas institūciju, neiedziļinoties ne tās mācībā, ne arī tuvāk iepazīstoties ar šīs kopienas vēsturi, dzīvi un cilvēkiem. Baznīca iesaka otra cilvēka vārdus, darbus un domas vērtēt pēc iespējas pozitīvi, kā arī rūpīgi noskaidrot visus attiecīgās situācijas apstākļus³.

Apmelošana nozīmē ar vārdiem, kuri neatbilst patiesībai, kaitēt cilvēka reputācijai un veicināt nepatiesus uzskatus par viņu. Ļoti bieži tā ienāk politikā un uzņēmējdarbībā, kur apmelošanu izmanto kā līdzekli, lai panāktu vēlamo rezultātu. Par to brīdina jau Vecā Derība: „Nestaigā apkārt ar nolūku celt ļaunu slavu savā tautā un netīko pēc sava tuvāka dzīvības,- Es esmu Tas Kungs!” (Lev 19, 16) Bībeles Gudrības grāmatas runā par to, ka nepatiesa liecība un apmelošana nepaliek bez sekām: „Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam.” (Sak 19, 5) Un ar meliem iegūtā manta ir saistīta pat ar nāvi: „Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” (Sak 21, 6) Jēzus Jaunajā Derībā norāda uz ļoti lielu atbildību par runāto: „Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mt 12, 36-37) Apmelošana ir tiešs grēks pret patiesību, un meli zaimo vārdus, kas tiek izmantoti, lai pārējiem atklātu kādu patiesību. Meli ir ikdienišķs grēks, bet, ja tie skar taisnības un mīlestības tikumu, kā tas ir apmelošanas gadījumā, jo tiek aizskarta otra cilvēka personas cieņa, tie kļūst nāvīgi⁴.

Kādēļ Jēzus ir tik bargs attiecībā uz nevajadzīgu vārdu lietošanu? Te jāatceras, ka izteiktais vārds Svētajos Rakstos ir saistīts ar Radīšanu un Iemiesošanos, tātad paša Dieva darbu vēsturē – Dievs pasauli radīja ar vārdu (sal. Rad 1, 3 utt., Jņ 1, 1-3) un Iemiesošanās noslēpumā Vārds nāk dzīvot mūsu vidū: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ 1, 14) Nevajadzīga vārdu izrunāšana ar ļaunu nolūku veic Radīšanai pretēju darbību – sagrauj un izposta: „No zobena asmens krituši daudzi, bet vēl vairāk – mēles dēļ.” (Sīr 28, 18)

Īpašu vietu šajos pārkāpumos pret otra cilvēka reputāciju ieņem aprunāšana, kas ir plaši izplatīta parādība mūsdienu sabiedrībā. Ar aprunāšanu saprot otra cilvēka kļūdu un trūkumu atklāšanu bez objektīva iemesla tiem, kas tos nezina⁵. Līdz ar to tiek radīts nepareizs priekšstats par šo cilvēku, un tas var novest arī pie citu personu pārsteidzīga sprieduma, kas tiks pamatots tikai šajā vienpusīgajā faktu izklāstā. Savukārt šis pārsteidzīgais spriedums var izraisīt negatīvas sekas aprunātā cilvēka dzīvē. Varētu šķist, ka aprunāšana nav grēks tieši pret patiesību, jo tiek darīti zināmi īsti fakti, bet, tā kā tas tiek darīts bez objektīva iemesla un parāda tikai kādas atsevišķas, parasti negatīvas, personas īpašības, patiesība tomēr tiek sagrozīta. Svētie Raksti pret aprunāšanu ir ļoti neiecietīgi un nereti to noliek blakus apmelošanai: „Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas.” (Ps 31, 19) Psalmists atturēšanos no aprunāšanas saista ar mājošanu Kunga namā: „Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu.” (Ps 15, 1-3)

Savukārt šis Jaunās Derības teksts ļauj izprast iemeslu Svēto Rakstu bardzībai pret aprunāšanu: „Neaprunājiet, brāļi, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet, ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. Viens ir likuma devējs un soģis, kas var glābt un pazudināt; bet kas tu tāds esi, tu, kas tiesā savu tuvāku?” (Jēk 4, 11-12) Tas nozīmē, ka aprunājot cenšamies uzņemties tiesneša lomu, kas pieder Dievam kā Likuma devējam.

Vai tas nozīmē, ka mums jāklusē un jāpiekrīt, sastopoties ar Baznīcai morāliski nepieņemamu rīcību vai izturēšanos? Svētajos Rakstos arī šāda situācija ir paredzēta: „Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mt 18, 15-17) Mūsdienu kontekstā to saprotam kā nepieciešamību problēmu vispirms censties risināt ar pašu cilvēku, kurš kļūdu pieļāvis. Bet gadījumā, ja viņš neuzklausa vai nav sasniedzams, tad jāvēršas pie tiem Baznīcas kalpotājiem, kuri par konkrēto cilvēku ir atbildīgi.

1. Pētera vēstule Jaunajā Derībā mūs aicina atmest melus un aprunāšanu: „Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” (1 Pēt 2, 1-2)

Stella Jurgena. Katoļu Baznīcas Vēstnesis