Sv. Jānis Damaskietis saka, ka lūgšana ir prāta atsegšana Dieva priekšā. Kad mēs lūdzamies, mēs atklājam Viņam, kas mums vajadzīgs, atzīstam savas vainas, pateicamies par Viņa dāvanām un pielūdzam Viņa bezgalīgo majestāti. Lūk, pieci padomi, lai labāk lūgtos – kopā ar sv. Akvīnas Tomu.
5. Esi pazemīgs
Daudzi cilvēki maldīgi uzskata, ka pazemība ir zema pašcieņa vai zems pašnovērtējums. Sv. Toms māca, ka pazemība ir spēja atpazīt patiesību un realitāti. Tā kā lūgšana pēc savas būtības ir mūsu “lūgums”, adresēts Dievam, tad pazemība ir ārkārtīgi svarīga. Caur pazemību mēs atskārstam savu nabadzību Dieva priekšā. Mēs esam pilnībā atkarīgi no Dieva itin visā un ikvienā mūsu eksistences mirklī – dzīvība, elpa, katra doma un rīcība. Kļūstot pazemīgāki, mēs aizvien dziļāk apzināmies nepieciešamību lūgties vairāk.
4. Tici
Ar to nepietiek, ka mēs apzināmies savu nabadzību. Lai lūgtos, mums ir jāprasa kādam un nevis kaut kam, bet gan kādam, kurš var atbildēt un atbildēs mūsu lūgumam. Bērni intuitīvi nojauš to, kad viņi prasa atļauju vai dāvanu māmiņai un nevis tētim (jeb arī otrādi). Ar ticības acīm mēs redzam, ka Dievs ir varens un ka Viņš labprāt palīdz mums lūgšanā. Sv. Toms saka, ka “ticība ir nepieciešama, t.i., ka mums ir jātic, ka mēs varam saņemt no Dieva to, ko vēlamies.” Tā ir ticība, kas mums māca “par Dieva visvarenību un žēlsirdību”, kas ir mūsu cerības pamats. Šo patiesību sv. Toms balsta uz Svētajiem Rakstiem – vēstulē ebrejiem mēs lasām: “Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka Viņš atalgo tos, kas Viņu meklē.” (11, 6). Lūdzies Credo.
3. Lūdzies pirms lūgties
Vecajos breviāros mēs varam atrast īsu lūgšanu: “Kungs, atver manas lūpas, lai es varu teikt Tavu Svēto Vārdu. Šķīsti manu sirdi no tukšām un nepiedienīgām domām…” Atceros, ka tas man šķita mazliet dīvaini – tā bija norādītā lūgšana pirms norādītām lūgšanām! Kad es to pārdomāju, tad sapratu – lai cik paradoksāli tas nebūtu, tam ir sava jēga. Lūgšana ir absolūti pārdabiska, tātad tā ir ārpus mūsu iespējām, ir nesasniedzama. Sv. Toms saka, ka Dievs “vēlas mums dot bez prasīšanas”. Un tālāk šī īsā lūgšana: “Apgaismo manu prātu, iededzini manu sirdi tā, lai es cienīgi, uzmanīgi un dievbijīgi izlasu Stundu liturģiju un uzklausi mani savā dievišķajā majestātē.” Lai Dievs uzklausītu lūgšanu, ir nepieciešama uzmanība un sirds šķīstība, kas pati par sevi ir dāvana, un mēs to saņemam, kad lūdzam.
2. Lūdzies ar nodomu
Lūgšanas nopelns, t.i., vai tā mūs tuvina debesīm, izriet no žēlsirdības tikuma. Un tas ir atkarīgs no mūsu gribas. Sv. Toms paskaidro, ka nopelns galvenokārt ir atkarīgs no lūgšanas nodoma un ka to neizjauc nejauša izklaidība, no kuras neviens cilvēks nevar izvairīties. Taču to var izjaukt apzināta un labprātīga izklaidība. Tas sniedz mums zināmu mierinājumu – mums nav pārāk jāuztraucas par izklaidībām, ja vien mēs paši tās neveicinām. Te piepildās kaut kas no psalmista vārdiem, proti, ka Dievs “saviem mīļajiem tikpat daudz dos miegā!” (Ps. 127. 2).
1. Esi uzmanīgs
Vārdu sakot, mūsu lūgšanai ir jābūt ar nodomu un mums jābūt uzmanīgiem, varbūt ne simtprocentīgi, lai cienīgi lūgtos. Mūsu uzmanībai tomēr ir ļoti nozīmīga loma. Kad mūsu prāts ir koncentrējies uz Dievu, arī mūsu sirds piepildās ar ilgām pēc Viņa. Sv. Toms skaidro, ka garīgās dvēseles atjaunotnes avots galvenokārt ir mūsu uzmanības fokusēšana uz Dievu. Līdz ar psalmistu sauksim: “Tavu vaigu es meklēju, Kungs!” (Ps. 27, 8). Lai mēs nekad nepārstājam meklēt Viņa Vaigu.
Priesteris Džons Sika OP (John Sica O.P.)
