Liepājas diecēzes vēsture

1937. gada maijā Rīgas arhibīskapija tika paaugstināta par Baznīcas provinci – metropoliju, un par metropolītu tika iecelts tā laika Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs. Rīgas MetropolijasKurzemes un Zemgales daļā ar pāvesta Pija XI bullu “Aeterna animarum salus” tika nodibināta Liepājas diecēze ar bīskapa sēdekli Liepājā. Līdz ar to tika atjaunota 1583. gadā likvidētā Kurzemes bīskapija. Par jaunās Liepājas diecēzes pirmo bīskapu pāvests Pijs XI izraudzījās savu galma prelātu, ilggadīgo Ludzas dekānu Antoniju Urbšu, kuru 1937. gada 29. jūnijā pāvesta nuncijs Latvijā arhibīskaps Antonio Arata konsekrēja Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Ar bullu Commissum Humilitati Nostrae, izdotu 1938. gada 29. aprīlī, Viņa svētība Pijs XI iecēla Antoniju Urbšu par Liepājas bīskapu. Savukārt priesteris Julijans Vaivods 1938. gadā kļuva par Liepājas diecēzes kūrijas kancleru.
 
Liepājas diecēzes bīskapa Antonija Urbša laikā 1940. gadā Liepājas diecēzē bija 48 draudzes un 33 priesteri.
 
1944. gadā padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, bīskapus Jāzepu Rancānu, Boļeslavu Sloskānu un Liepājas diecēzes bīskapu Antoniju Urbšu vācieši aizveda uz Vāciju. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti un nonāca Bavārijā, kur arī sagaidīja kara beigas.
 
1944. gadā tūlīt pēc Liepājas bīskapa Urbša izvešanas uz Vāciju Liepājas diecēzes kūrijas kanclers Julijans Vaivods kļuva par Liepājas diecēzes pārvaldītāju. Pēc II Pasaules kara Liepājas diecēzes lielai katoļu daļai sakari ar savu centru – Liepājas kūriju – atjaunojās tikai pēc 1945. gada 9. maija. Šai laika posmā Liepājas diecēzes apgabalu, kurš neietilpa Kurzemes katlā, pārzināja metropolīts Antonijs Springovičs, bet par Kurzemes katlā ietilpstošajām Romas katoļu draudzēm atbildēja Liepājas diecēzes ģenerālvikārs Julijans Vaivods, kuram bīskaps Anotnijs Urbšs bija uzticējis diecēzes pārvaldīšanu. Pēc 1945. gada 9. maija atkal nostabilizējās divas varas ar diviem centriem Rīgā un Liepājā, bet tas tomēr bija tiešā metropolīta virsvadībā.
 
Metropolīts Antonijs Springovičs 1947. gada 25. jūlijā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē par bīskapu konsekrēja Rīgas Garīgā semināra rektoru Pēteri Strodu un reizē iecēla viņu par Liepājas diecēzes apustulisko administratoru, atbrīvojot no šīs diecēzes pārvaldīšanas bīskapu Julijanu Vaivodu, kurš atkal kļuva par Liepājas diecēzes ģenerālvikāru, līdz 1958. gadā viņu arestēja un izsūtīja uz Mordoviju. Pēteris Strods vienlaikus bija gan Liepājas diecēzes Apustuliskais administrators, gan metropolīta palīgs, gan arī saglabāja semināra rektora vietu. Uz Liepāju viņam bija paredzēts izbraukt reti, viņa galvenā rezidence bija Rīgā. Visus radušos jautājumus viņš risināja tikai kopā ar metropolītu Antoniju Springoviču kā jau viņa palīgs.
 
1947. gada 1. novembrī ar dekrētu Nr. 32 bīskaps Pēteris Strods veica reorganizāciju Liepājas diecēzes dekanātos, visu Liepājas diecēzi līdzšinējo 3 dekanātu vietā sadalot 7 dekanātos – Liepājas, Talsu, Jelgavas, Alsungas, Skaistkalnes, Ilūkstes un Grīvas.
 
1948. gadā Latvijas PSR sākās visu konfesiju draudžu reģistrācija. Draudzes, kurām nebija sava dievnama, nereģistrēja. Sākot ar 1953. gada 1. janvāri, tika aizliegts noturēt dievkalpojumus nereģistrētās draudzēs. 1951. gada 14. martā bīskaps P. Strods Reliģijas kulta lietu padomes pilnvarotajam Latvijas PSR iesniedza sarakstu ar Romas katoļu draudzēm Liepājas diecēzē, kas vēl nebija reģistrētas un lūdza tās reģistrēt. No iesniegtajām 32 draudzēm vēlāk reģistrēja tikai 4: Mazzalves – Ērbergas, Kankāļu, Vaiņodes un Aizputes draudzes. 1952. gada 17. februārī bīskaps Strods atkārtoti iesniedza Reliģijas kulta lietu padomes pilnvarotajam Latvijas PSR draudžu sarakstu reģistrācijai. Šoreiz sarakstā bija 17 draudzes, taču neviena no tām netika reģistrēta. Pēc 1953. gada 1. janvāra Rīgas metropolīts A. Springovičs un Liepājas bīskaps P. Strods vērsās pie Reliģijas kulta lietu padomes pilnvarotā Latvijas PSR, lai vismaz 12 draudzēm – 6 no Rīgas arhidiecēzes un 6 no Liepājas diecēzes – izsniedz reģistrācijas dokumentus. No šīm 12 draudzēm vēlāk reģistrēja tikai 2 – Liepājas diecēzē – Lizuma draudzi un Rīgas arhidiecēzē – Olaines draudzi. Priesteru reģistrācija sākās 1949. gadā. Kopš 1954. gada oktobra priestera reģistrācijas dokumentos bija jābūt iekļautam ierakstam par to, kurās draudzēs viņš kalpo.
 
1958. gada 1. oktobrī nomira metropolīts Antonijs Springovičs, un līdz ar viņa nāvi faktiski beidza pastāvēt 1937. gadā nodibinātā Rīgas Metropolija kā Baznīcas province, un turpmāk Rīgas arhidiecēzi un Liepājas diecēzi pārvaldīja pāvesta iecelti Apustuliskie administratori. 1958. gada 1. novembrī ar pāvesta Pija XII svētību par Rīgas Metropolijas Apustulisko administratoru kļuva bīskaps Pēteris Strods, paliekot arī Liepājas diecēzes Apustuliskā administratora amatā.
 
1960. gada 5. augustā bīskaps P. Strods nomira pēkšņā nāvē, un par Metropolijas pārvaldnieku izvirzīja Rēzeknes dekānu Julijanu Začestu, ko apstiprināja pāvests Jānis XXIII, bet jau pēc pāris gadiem valdība, nespēdama piespiest Julijanu Začestu izdot Baznīcai kaitīgus rīkojumus, aizliedza viņam pildīt savas metropolijas administratora pienākumus un pieprasīja iesniegt viņa aizstājēju kandidātu sarakstu. Tai pat laikā Liepājas diecēzes garīdznieki gribēja atdalīties no Rīgas kūrijas, tas ir, arhidiecēzes, un atgriezties pie kādreizējā pēckara gadu pārvaldes modeļa, kad Liepājas diecēzi pārvaldīja nevis Rīgas kūrija, bet gan Liepājas bīskapa A. Urbša ieceltais un Liepājā atstātais ģenerālvikārs J. Vaivods. Tā kā bīskaps Pēteris Strods bija miris un priesteris Julijans Začests bija pasludināts impeditus (Latvijas PSR vara liedza viņam veikt Apustuliskā administratora pienākumus), Liepājas diecēzes garīdznieki par Liepājas diecēzes ģenerālvikāru uzskatīja priesteri Julijanu Vaivodu, kurš no izsūtījuma bija atgriezies Latvijā. Bīskaps Antonijs Urbšs, kurš Julijanu Vaivodu ordinēja, šai laikā vēl bija dzīvs un pr. Julijanam Vaivodam dotās pilnvaras nebija atsauktas, lai gan 1947. gadā viņš pats no tām bija atteicies. Jāpiebilst, ka Antonijs Urbšs, lai arī būdams trimdā, līdz pat savai nāvei 1965. gada 17. augustā skaitījās Liepājas bīskaps
 
Viens no Julijana Začesta minētajiem aizstājēja kandidātiem bija Liepājas bīskapa ģenerālvikārs un kūrijas kanclers Julijans Vaivods, un valdība viņa kandidatūrai piekrita. 1964. gadā valdība Julijanam Vaivodam atļāva piedalīties Vatikāna II koncila sesijā. Pamatojoties uz bīskapu A. Urbša, J. Rancāna un B. Sloskāna ieteikumu, Julijanu Vaivodu 1964. gada 18. novembrī Romā Svētā Pētera bazilikā pāvests Pāvils VI konsekrēja par bīskapu un oficiāli nozīmēja par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes Apustulisko administratoru, atceļot agrāko Apustulisko administratoru Julijanu Začestu, un piešķirot Julijanam Vaivodam Svētā tēva galma prelāta titulu.
 
1972. gada 15. oktobrī V.E. bīskaps Julijans Vaivods ar Rīgas garīgā semināra rektoru Valerianu Zondaku devās uz Romu. 1972. gada 12. novembrī Valerijanu Zondaku Svētā Pētera bazilikas Ostrabamas kapelā konsekrēja par bīskapu, nominējot par Tabaikaras titulārbīskapu un Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes Apustuliskā administratora bīskapa Julijana Vaivoda palīgbīskapu. Atgriezies Latvijā , Zondaks turpināja Garīgā semināra rektora darbu, veica dažādus uzdevumus Vatikānā, vizitēja daudzās Latvijas katoļu draudzes un noturēja svinīgus dievkalpojumus. 1986. gadā viņš vadīja ievada dievkalpojumu Latvijas kristianizācijas 800 gadu jubilejas svinībās Rīgas Sv. Franciska baznīcā. Bīskaps Zondaks nomira 1986. gada 27. septembrī 78 gadu vecumā, un ir apbedīts Sv. Franciska baznīcas dārzā blakus Garīgajam semināram.
 
1982. gada 9. novembrī Jānis Cakuls ar pāvesta Jāņa Pāvila II akceptu tika iecelts par bīskapu un tā paša gada 12. decembrī konsekrēts Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Bīskaps Jānis Cakuls tika iecelts par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes Apustuliskā administratora bīskapa Julijana Vaivoda palīgbīskapu.
 
1983. gada 2. februārīLatvijai par lielu pagodinājumu Svētais tēvs Jānis Pāvils II bīskapam Julijanam Vaivodam piešķīra kardināla titulu. Kardināla ingress Rīgā notika 1983. gada 8. martā Rīgas Svētā Alberta baznīcā.
 
1987. gada 8. decembrī pr. Vilhelms Ņukšs Rīgas Sv. Alberta baznīcā tika konsekrēts par bīskapu un iecelts par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes palīgbīskapu.
 
1990. gada 24. maijā kardināls Julijans Vaivods nomira, līdz ar to bīskaps Jānis Cakuls kļuva par Rīgas Metropolijas Apustulisko administratoru. Bet jau kardināla Julijana Vaivoda apbedīšanas dienā Jānis Cakuls iesniedza lūgumu pāvestam Jānim Pāvilam II atbrīvot viņu no Apustuliskā administratora pienākumiem un nozīmēt Rīgas arhidiecēzē par bīskapu ar ordinārija tiesībām prelātu Jāni Pujatu. 1993. gada 24. jūnijā bīskaps Jānis Cakuls aizgāja pensijā, paliekot dzīvot turpat Rīgas arhidiecēzē.
 
1991. gada 8. maijā pāvests Jānis Pāvils II atkal atjaunoja Rīgas Metropoliju kā Baznīcas provinci un tajā pašā dienā iecēla par Rīgas arhibīskapu – metropolītu Jāni Pujatu, bet par Liepājas diecēzes bīskapu – Jāni Buli. Liepājas diecēzes bīskapu un Rīgas metropolīta sufraganu V.E. Jāni Buli 1991. gada 24. jūnijā Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē konsekrēja pāvesta sūtnis Padomju Savienībā arhibīskaps Frančesko Kolasuono. Cieņas un paklausības solījumus bīskapam salika Daugavas kreisā krasta priesteri.
 
1995. gada 2. decembrī pāvests Jānis Pāvils II Latvijā nodibināja 2 jaunas diecēzes jeb sufraganijas: Rēzeknes – Aglonas diecēzi, atdalot Latgales apgabalu no Rīgas arhidiecēzes, un Jelgavas diecēzi, atdalot no Liepājas diecēzes Zemgales apgabalu, kurā ietilpa 5 dekanāti: Grīvas, Ilūkstes, Jēkabpils, Skaistkalnes un Jelgavas. 1996. gada 6. janvārī mons. Dr. Ārvaldi Andreju Brumani Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē konsekrēja par bīskapu, un tā paša gada 24. martā Liepājas katedrālē notika svinīgs ingress.
 
Rīgas arhidiecēzes arhibīskapam Jānim Pujatam, kurš reizē bija arī metropolīts, Baznīcas kanonu normu robežās bija pakļautas arī Jelgavas, Liepājas un Rēzeknes – Aglonas diecēzes, kuras pārvaldīja bīskapi – sufragani.
 
Bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis sāka darbu apstākļos, kad Kurzemē bija tikai pieci katoļu priesteri, bet Liepājā nebija pat prāvesta. Liela Dieva svētība bija trīs dominikāņu priesteru ierašanās Liepājā. Viņi nodibināja klosteri un uzcēla arī baznīcu. Uz Liepāju pārcēlās arī Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas ar noviciatu un Misiju Dominikāņu māsas. V.E. bīskapa Brumaņa darbības laikā izdevās atgūt arī Liepājas draudzes skolas telpas, izremontēt bīskapa kūriju un katedrāles torni. Viņa kalpošanas piecu gadu laikā tika arī uzceltas baznīcas Grobiņā un Pāvilostā, nopirkta nepabeigta celtne Bārtas baznīcai, kā arī no Sakas uz Kolku pārvesta baznīca, bet Saldū iesvētīti pamati jaunai baznīcai. Tika nodibinātas vairākas jaunas draudzes un atvērti misiju punkti, konsekrēti altāri Kuldīgā, Ventspilī un Lēnās, iesvētītas kapelas brāļu Dominikāņu un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosteros Liepājā, Saldus slimnīcā, Laucienas slimnīcā, Laucienas pansionātā, Lutriņos, Ezerē, Šķēdē, Brocēnos un Zirņos. 2001. gada 23. maijā bīskaps Brumanis saņēma Liepājas domes pateicības rakstu par pilsētnieku labā nokalpoto laiku, īpaši atzīmējot viņa veikumu ticības un tikumības atjaunošanā pēc gariem šo vērtību atsaluma gadiem.
 
Sasniedzot 75 gadu vecumu un saskaņā ar Romas Katoliskās Baznīcas kanoniskajām tiesībām, 2001. gadā bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis atteicās no Liepājas diecēzes pārvaldīšanas. Pāvests Jānis Pāvils II par diecēzes vadītāju nozīmēja bijušo diecēzes koadjutorbīskapu Vilhelmi Lapeli. 2001. gada 25. martā Liepājas sv. Jāzepa katedrālē Vilhelmu Lapeli konsekrēja par bīskapu, bet tā paša gada 12. maijā bīskaps Vilhelms Lapelis ieņēma Liepājas diecēzes bīskapa sēdekli. 
 
2000. gada vasarā uz Liepāju tika pārvietots un 2001. gada augustā atklāts izstādei „EXPO 2000” būvētais Vatikāna paviljons, kas ir Vatikāna dāvana pilsētai. Paviljons ir būve no apaļa stikla un koka konstrukcijām. Hannoverē izstādes laikā paviljonā bija izstādīta ekspozīcija, bet Liepājā tā iekšpusē tika izveidota baznīca; apkārt baznīcai ir ar stikla kupolu segts iekšpagalms. Modernā ēka atrodas Lauku un Ganību ielu stūrī, un tā kalpo kā Liepājas Sv. Meinarda baznīca.
 
Bīskapa Vilhelma Lapeļa kalpošanas laikā tapa vairākas jaunas baznīcas: Bārtā, Grobiņā, Kalnu baznīca, Liepājā – Māras, Meinarda un Svētā Dominika. Tas bija nepieciešams, jo padomju varas gados bija notikusi liela iedzīvotāju migrācija un Kurzemē bija ieplūdis daudz katoļticīgo. 2001. gadā kā nevalstiska organizācija tika reģistrēta „Kalna svētību kopiena”, kas darbojas Bruknas muižā un ir garīgās un fiziskās rehabilitācijas vieta atkarībā nonākušiem cilvēkiem. 2007. gadā kopienai tika izveidota arī formācijas māja Kuldīgas rajona Lēnās.2009. gadā Kuldīgā tika iesvētīta Rekolekciju māju, kas tika uzticēta dominikāņu māsām, kas tur sāka rīkot katehēzes, Alfa-kursus, nometnes bērniem un jauniešiem, Bībeles studijas lajiem utml. aktivitātes. Bīskaps Vilhelms Lapelis īpašas rūpes veltīja Liepājas katoļu pamatskolai, ko ar bīskapa Jāņa Buļa svētību 1994. gadā nodibināja Liepājas Sv. Jāzepa Romas katoļu draudze. Šobrīd skola ir ieņēmusi stabilu vietu Liepājas izglītības sistēmā. Īpašu vērību bīskaps pievērsa diecēzes plašsaziņas līdzekļu attīstībai, – viņa kalpošanas laikā tika izveidots interneta portāls “Katedrāle”, kas Dieva vārdu sludina un Labo Vēsti nes virtuālajā vidē, kā arī sāka iznākt diecēzes avīze „Nāc”.
 
2012. gada 20. jūnijā pāvests Benedikts XVI pieņēma bīskapa Vilhelma Lapeļa atteikumu no Liepājas diecēzes bīskapa amata pienākumu pildīšanas, un par Liepājas diecēzes apustulisko administratoru tika iecelts Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis.
 
2013. gada 7. septembrī par Liepājas diecēzes bīskapu tika konsekrēts Viktors Stulpins.
 
Avoti:
Cakuls J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
Trūps H. „Katoļu Baznīcas vēsture”, Rīga, Avots
www.katedrale.lv
www.brukna.lv
http://www.balvurcb.lv

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti