Tēva Andra Ševela MIC tēzes, nolasītas Mariāņu kongregācijas Latvijā 90 gadu jubilejā, 2014. gada 13. septembrī Viļānos
Dzīve
Juris Matulaitis ir dzimis 1871. gada 13. aprīlī Luginas ciematā netālu no Mariampoles (Lietuvā) kā astotais bērns ģimenē. Triju gadu vecumā zaudēja tēvu, bet četrus gadu vēlāk mūžībā aizgāja arī viņa māte. Juri savā ģimenē paņēma viņa vecākais brālis Jānis, kurš bija samērā bargs un prasīgs cilvēks.
Jau no agras bērnības Juris bija audzināts reliģiskā garā, un šī audzināšana atstāja savas pēdas uz visu viņa dzīvi – par dziļo nabadzību liecina viņa „Garīgā dienasgrāmata”.
Mācoties Mariampoles ģimnāzijā, katru dienu viņš bija spiests iet kājām četru kilometru garo ceļu uz skolu un atpakaļ. Tajā laikā ārsti viņam atklāja kaulu tuberkulozi, ko agrāk neatpazina. Šīs slimības dēļ viņš cieta visu dzīvi.
Jau skolas gados Juris atklāja sevī aicinājumu uz priesterību, bet ar šo faktu negribēja samierināties viņa brālis, kurš lika pārtraukt mācības skolā un strādāt lauku darbus. Tomēr Jura brālēns Jānis Matuļevičs paņēma viņu pie sevis uz Ķeļciem, kur varēja turpināt mācības un pēc skolas beigšanas iestāties Garīgajā seminārā. Pārceļoties pie brālēna, Juris pieņēma uzvārdu Matuļevičs.
Jura Matuļeviča kursa biedri, kā arī citi semināristi un priesteri, kas viņu pazina, liecina, ka viņš bija ļoti apdāvināts un gudrs cilvēks, kurš, neskatoties uz to, bija pazemīgs un attiecās pret visiem ar labestību.
1895. gadā Ķeļcu bīskaps sūtīja viņu uz studijām Pēterburgas Garīgajā akadēmijā, kuru viņš pabeidza ar maģistra grādu un 1899. gadā tika iesvētīts par priesteri.
Pēc īsas pastorālās prakses pr. Matuļevičs devās uz Šveici, kur viņam tika izdarīta sāpīga operācija saistībā ar viņa kaulu slimību. Turpat pēc priekšniecības ieteikuma viņš uzsāka tālākās studijas fundamentālteoloģijā. Viņš tās pabeidza 1902. gadā, iegūstot doktora grādu.
Pēc atgriešanas Polijā, pr. Juris tika nozīmēts par pasniedzēju Ķeļcu Garīgajā seminārā, tomēr sliktais veselības stāvoklis piespieda viņu pārcelties uz Varšavu, kur bija labāki apstākļi ārstēšanai. Tur viņš iesaistījās sabiedriskā darbībā un nodibināja Katoļu strādnieku apvienību, kā arī organizēja Baznīcas sociālās mācības kursus.
1907. gadā viņu aicināja kļūt par socioloģijas katedras vadītāju Pēterburgas Garīgajā akadēmijā, un pr. Matuļevičs pārcēlās uz Pēterburgu.
Tajā laikā situācija klosteros bija ļoti grūta – valdība neļāva pieņemt jaunus kandidātus, lai tādā veidā panāktu klosteru „izmiršanu”. Pr. Matuļevičs redzēja, cik liela ir klosterdzīves nozīme Baznīcā, un tāpēc nolēma atjaunot un reformēt Mariāņu kongregāciju, kurā bija palicis viens vienīgs tēvs Vincents Senkovskis MIC. Pr. Juris Matuļevičs sagatavoja jaunās Mariāņu konstitūcijas, ko Apustuliskais Krēsls apstiprināja 1909. gadā, un deva pirmos svētsolījumus atjaunotajā Mariāņu kongregācijā.
Pēc tam Pēterburgas Akadēmijā viņš nodibināja pagrīdes noviciātu un daudzi priesteri, kuriem nebija iespējas realizēt aicinājumu uz kloterdzīvi, iestājās šinī kongregācijā. Vēlāk noviciāts tika pārcelts uz Šveices pilsētu Frīburgu.
Mariāņu kongregācija pr. Matuļeviča vadībā ļoti strauji attīstījās, jo deva iespēju dzīvot klosterdzīvi, neskatoties uz to, ka valdība mēģināja to iznīcināt.
1918. gadā pāvests Benedikts XV nozīmēja pr. Juri Matuļeviču par Viļņas bīskapu. Savā darbībā bīskaps Matuļevičs centās apvienot visus diecēzes ticīgos un neiesaistīties konfliktos starp dažādu tautu pārstāvjiem. Tas nebija viegli, jo daudzi viņu apsūdzēja un pārmeta, ka viņš respektē tikai vienas tautas intereses. Tomēr bīskaps parādīja sevi kā patiesu labo ganu, kurš spēj uzklausīt, palīdzēt un, ja bija vajadzība, nebaidās no izmaiņām.
Protams, šinī laikā bīskaps Matuļevičs, būdams Mariāņu kongregācijas ģenerālpriekšnieks, turpināja rūpēties par tās attīstīšanu, kā arī nodibināja Māsu Euharistiskā Jēzus Kalpoņu kongregāciju.
1925. gadā pāvests Viļņas diecēzes vietā nodibināja arhidiecēzi un bīskaps Matuļevičs lūdza viņu atbrīvot no bīskapa pienākumiem. Pāvests pacēla viņu līdz arhibīskapa godam un nozīmēja par savu apustulisko vizitatoru Lietuvā. Tas ļāva arhibīskapam Matuļevičam vairāk laika veltīt Mariāņu kongregācijai un pārcelties uz Romu.
Kā pāvesta vizitators, arhibīskaps Juris Matuļevičs sagatavoja Lietuvas Baznīcas struktūru izmaiņu projektu, kas tika pieņemts Romā, līdzdarbojās studiju programmas reformai Kauņas Katoļu universitātē, kā arī bija konkordāta starp Lietuvu un Apustulisko Krēslu teksta autors.
1927. gada janvārī, atrodoties Lietuvā, viņš smagi saslima. Juris Matuļevičs savu dzīves ceļu noslēdza 1927. gada 27. janvārī. Visi, kas atradās pie nāves gultas, liecināja, ka viņš nomira kā svētais.
Pāvests Jānis Pāvils II beatificēja arhibīskapu Matuļeviču 1987. gada 28. jūnijā.
No svētīgā Jura dienasgrāmatas
Svētā Katoliskā Baznīca, īstā Kristus valstība virs zemes, mana viskarstākā mīlestība! Ja es Tevi aizmirstu, lai tiek aizmirsta mana labā roka. Lai piekalst pie aukslējām mana mēle, ja es Tevi neatcerētos, ja es Tevi neuzskatītu par savu iemīļoto Māti, savu vislielāko iepriecinājumu. (…) Dievs, dod, lai mūs aizrautu šī viena vienīgā lielā doma: strādāt Baznīcas labā, panest grūtības un ciešanas, darīt Baznīcas lietas tā, lai Baznīcas ciešanas, rūpes un brūces būtu mūsu rūpes, mūsu ciešanas, mūsu sirds brūces.
Lūgšana caur svētīgā Jura aizbildniecību
Dievs, Tu svētīgā bīskapa Jura sirdī esi iededzis kvēlu mīlestību pret Kristu un Baznīcu, lūdzam, liec mums pēc viņa piemēra un ar viņa aizbildniecību sekot Kristum un upurēt sevi Viņa Mistiskās Miesas celšanā. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
