Gatavojoties šī gada Kristus dzimšanas svētkiem, kopienas “Pro Sanctitate” māsas piedāvā lūgties novennu. Novennu var sākt lūgties 15. decembrī un beigt 23. decembrī vai arī sākt 16. decembrī un beigt – 24. decembra rītā. Novennu sagatavota, izmantojot kopienas dibinātāja Dieva kalpa Guljermo Džakvintas pārdomas, kas ietvertas grāmatā “Tēva seja”.
Ievads. Šis Žēlsirdības jubilejas gads, ko tikko iesākām, palīdzēs mums arvien vairāk pārdomāt, ko nozīmē žēlsirdība. 9. decembrī Vispārējais audiences laikā pāvests Francisks mums atgādināja, ka Baznīcai ir vajadzīga šī jubileja un aicināja mūsdienu pasauli no jauna atklāt un kontemplēt Dieva žēlsirdību. Svinēt jubileju nozīmē pacelt skatienu uz Dievu, žēlsirdīgo Tēvu, un uz brāļiem, kuriem vajadzīga mūsu žēlsirdība. Svinēt jubileju nozīmē pacelt skatienu uz Jēzu Kristu, žēlsirdības avotu, kurš kļuva Cilvēks, lai mēs sajustu Dieva tuvumu, maigumu un piedošanu. Svētā gada laikā esam aicināti iedziļināties sevī, lai atklātu to, kas “visvairāk patīk Dievam”.
15. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums Tēva seju
Mēs vēlamies redzēt ?ēva seju! Cik tas būtu brīnišķīgi!
Jēzus atbilde Filipam ir arī atbilde uz mūsu lūgumu. Mums jāpūlas saskatīt Tēvu Jēzū. Šādā veidā centrālā vieta, kas kristoloģijai ierādīta no kristietības pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām, rod savu patieso nozīmi. Mums tāpat kā Filipam ir šī iekšējā nepieciešamība, šīs ilgas redzēt Tēvu, taču mēs zinām, ka, lai gan Viņš ir neredzams, neizsakāms, visvarens, neaptverams un par Viņu nav nekā lielāka, Viņš izlēma būt mūsu vidū, pieņemt cilvēka miesu un kļūt redzams. Tādēļ, kaut arī mēs nespējam Viņu redzēt tieši, mēs varam Viņu redzēt Jēzū. Tādejādi mūsu vēlme redzēt Tēvu var gūt piepildījumu, ja ieklausāmies Dēlā. Ko Jēzus mums stāsta par Tēvu, kuru Viņš redz un pazīst? Mēs šeit nevēlamies nodarboties ar teoloģiskiem prātojumiem, lai saprastu, ka Jēzus, kas ir gan Dievs, gan Cilvēks, var redzamā veidā skatīt un patiesi pazīt Tēvu. Mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš Tēvu pazīst, jo skaidri mums to apgalvo. Tāpēc mums jālūdz, lai Jēzus palīdz mums redzēt Tēvu; šai redzēšanai jābalstās uz zināšanām, vīzijas nav nepieciešamas. Lai tā būtu dziļa brīnumainās Tēva realitātes iekšēja skatīšana, vēloties, lai šī realitāte kļūtu par mūsu dzīves daļu.
16. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums, ka Dievs Tēvs ir Apredzība
Tēvs ir Apredzība. “Tāpēc es jums saku: nebīstieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, — ko ģērbsiet! Vai dzīvība nav vairāk kā barība un miesa vairāk kā apģērbs? Skatieties debess putnos: ne tie sēj, ne tie pļauj, n? šķūņos krauj, un jūsu Debestēvs tos uztur. Vai jūs neesat daudz vairāk nekā viņi? Bet kas no jums var pie sava auguma pielikt vienu olekti? Un ko jūs raizējaties apģērba dēļ? Skatieties lauka lilijās, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Bet es jums saku, ka pat Salomons visā savā godībā nebija tā tērpts, ka viena no tām. Ja nu lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt to krāsnī met, Dievs tā ģērbj, cik daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc neraizējieties jautādami: ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies? Jo to visu meklē pagāni. Jo jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un tas viss tiks jums dots klāt. Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.” (Mt 6,25-34) Daži cilvēki īpaši aizraujas ar putniem, ?r nesaprātīgām radībām, kaķiem un suņiem. J? šie dzīvnieki saslimst, tad nekas cits neatliek, kā meklēt veterinārārsta palīdzību, jo īpašnieki paši ar saviem mīluļiem netiek galā. Pavisam citādāk ir ar mūsu Tēvu: Viņš rūpējas par visām savām radībām, par dzīvo un arī nedzīvo dabu; ik zāles stiebru, ik putnu. Padomāsim, kā Tēvs nemitīgi rūpējas par mums. J? vien mēs varētu redzēt savu dzīvi kā Tēva “smaidu”!
17. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums, ka Dievs ir Tēvs kurš vienmēr piedod
Tēva piedošana. “Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debestēvs piedos jums jūsu grēkus.” (Mt 6,14) Mums mūsu nabadzībā ir nepieciešams izjust šī Tēva klātbūtni. Kad mēs grēkojam vai rīkojamies nepareizi — un tas notiek bieži —, cilvēki mūs notiesā un nosoda… Bet tikai ne Tēvs. Viņš mūs saprot. Jūs redzat, kā šie apraksti ļauj mums saskatīt Tēva tēlu: Tēvs, kurš ir Apredzība. Tēvs, kurš piedod un ir augstsirdīgs. Tēvs, kurš, kā saka Matejs, “liek lietum līt ?ār taisnīgajiem un netaisnīgajiem” (Mt 5,45-48). Mēs, gluži otrādi, gribam taisnību par katru cenu (man vēl jānonāk pie atziņas, kas tā taisnība ir). Mums gribētos redzēt, ka viss notiek saskaņā ?r mūsu kritērijiem — it kā tie būtu kaut kas nemaldīgs. Tēvs turpretim ir labs un augstsirdīgs; Viņš sūta lietu gan labajiem, gan sliktajiem. J? vien mēs varētu mācīties no Viņa šo augstsirdību!
18. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums, ka Dievs Tēvs mūs gaida
Tēvs zina visas mūsu vajadzības. Jēzus sacīja: “Kad jūs lūdzat Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.” (Mt 6,5-6) Lūk, kā ?ēvs mūs pazīst. Iespējams, ka reizēm mēs jūtamies tā, it kā ?ēvs būtu mūs pametis, īpaši tad, kad nenotiek tas, ko mēs gribētu. Bet Viņš pazīst un mīl mūs. Viņš vada mūs uz pilnību — jo Viņš ir pilnīgs — bet mums, protams, nepieciešams Viņam līdzdarboties. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48)
Bet ir kāda līdzība, kas stāsta tieši par ?ēvu: līdzība par pazudušo dēlu. Šajā līdzībā mēs varam atrast brīnišķīgu teoloģiju — teoloģiju, kurā mums būtu jāiedziļinās. Kad dēls pieprasa: “Tēvs, dod man pienākošos mantojuma daļu,” tēvs sadala īpašumu. Mēs viņa vietā būtu atbildējuši: “Kādu īpašumu? Ne tagad! ?ev jāpagaida, kamēr es nomiršu!” Taču mūsu Tēvs tā nerīkojas. Tēvs dod dēlam īpašumu, kas nepieder viņam, zinot, ka dēls aizies un to izšķiedīs, izvirtīgi dzīvojot. ?ēvs pieņem iespēju, ka dēls drīkst rīkoties nepareizi. Mēs, tieši pretēji, nepieņemam tādu varbūtību, ka cilvēks drīkst kļūdīties. Šajā līdzībā mēs redzam ?ēvu, kurš gaida.
19. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums, ka Dievs Tēvs mums mīl
Kāds cits ?ēva raksturojums, kuru sniedz Jēzus, ir: visa Viņa dzīve. Ja mēs ticam divu dabu vienotībai, Jēzus vienotībai ar ?ēvu, mums jāsecina, ka tas, ko saskatām Jēzū, piemīt arī Tēvam. Šī koncepcija paver plašas iespējas, jo tā atklāj, ka Jēzus iekšējā bagātība, labestība un miers sakņojas ?ēva gribā un maigumā. Kad Jēzus apskauj bērnus, tad tas ir Tēvs, kurš Jēzū viņus apskauj. Mēs izjūtam mīļumu pret maziem bērniem, tieši tāpat arī Jēzus un Tēvs. Jēzus pārmeta tiem, kuri sacēla skandālu šo mazo dēļ. Jēzus mīlestība pret bērniem, slimajiem un grēciniekiem, Jēzus, kurš meklē pazudušo avi un, atradis to, nevis noper, bet ceļ plecos un nes atpakaļ pie ganāmpulka, — tas viss ir Tēva rūpju izpausme.
20. decembris
Jēzus, kurš nāk kā Tēva dāvana mums
Kristus ir Tēva dāvana mums. Atcerēsimies pirmās rindas no Vēstules ebrejiem: Tēvs izmanto dažādus veidus, lai runātu ar cilvēci; Viņš sūta praviešus kā savus pārstāvjus un visbeidzot Viņš sūta savu Dēlu kā savu vārdu cilvēcei – Dēls ir Tēva pēdējā vēstule cilvēcei. Mums, tāpat kā ebrejiem, būtu jāierauga šī patiesība par Kristu un jāatklāj Viņš kā Tēva sūtītais. Vēl vairāk, savās attiecībās ar Viņu mēs nedrīkstam aizmirst Avotu, kas Viņu dzemdinājis. “Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man devi, jo viņi ir Tavi.” (Jņ 17,9) Un šeit mēs ieraugām sevi, jo Jēzus lūdzas par mums, – mēs – kristieši – dzīvojam Viņā. “Un viss, kas pieder man, ir Tavs (ievērosim šo intimitāti), un viss, kas pieder Tev, ir mans. Viņos es esmu pagodināts.” (Jņ 17,10) Cik tas būtu jauki, ja mēs šad un tad lūgtos ar šīs lūgšanas vārdiem, personiski to veltot Tēvam kā lūgumu – pilnu miera un maiguma, un vēlētos būt attiecībās ar Viņu! Mums nekā nav, mēs dzīvojam nabadzībā; Taču viss, kas pieder Tēvam, ir mūsu; un visu, kas mums ir, mēs uzticam Viņam kā Viņa paša īpašumu.
21. decembris
Jēzus, kurš nāk un māca mums runāt ar Dievu Tēvu
Kad Jēzus uzrunā Tēvu, Viņš nesaka Mūsu Tēvs, šo lūgšanu Viņš mācīs apustuļiem, Viņš pats vienmēr saka “mans Tēvs” un “Jūsu Tēvs”, tādejādi uzsverot īpašās attiecības, kādas ir starp Viņu un Tēvu, attiecības, kuras mums katram vajadzētu censties īstenot savā dzīvē. Arī mēs, tāpat kā Jēzus, varam un mums tas būtu jādara, griežoties pie Tēva, Viņu uzrunāt ar vārdiem “mans Tēvs, Abba”. Kaut arī mēs turpināsim sacīt Mūsu Tēvs ,jo esam vienoti, veidojot Kristus miesu, taču ikvienam no mums jābūt personiskās attiecībās ar Tēvu un jāsaka: “Mans Tēvs, es Tevi mīlu, es Tevi pielūdzu, es domāju par Tevi, un es zinu, ka Tu mīli mani un domā par mani.” Darīt to par realitāti, kas caurstrāvo mūsu sirdis un mūsu dzīvi – ne tikai tajos īpašajos brīžos, kad mēs runājam par Viņu, bet vienmēr. Tas nav nekāds brīnums, ka reizēm, kad es runāju par Tēvu, es jūtos dziļi aizkustināts – jo šīs Tēva attiecības ar savu bērnu ir visbrīnišķīgākā realitāte, kuru Jēzus mums varēja atklāt: Tēvs mani mīl un ik mirkli ir kopā ar mani.
Vismaz trīs reizes Jēzus dzīvē Tēvs sevi atklāj dzirdamā veidā. Jēzus kristību brīdī ir dzirdama Tēva balss, kurš saka: “Tu esi mans Dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis. ”(Lk 3,22) Un tad kādā citā brīdī no padebeša atskan Tēva balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kuru es izvēlēju, Viņu klausiet!” (Lk 9,35) Tas bija tad, kad uz Tabora kalna notika Jēzus pārveidošanās. Arī Mateja evaņģēlijā par to lasām: “Šis ir mans mīļotais Dēls, kurā ir visa mana labvēlība. Klausieties Viņā!” (Mt 17,5)
22. decembris
Jēzus, kurš nāk un parāda mums, ka Dievs Tēvs ir pilnīgs
Tēvs zina visas mūsu vajadzības. Jēzus sacīja: “Kad jūs lūdzat Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.” (Mt 6,5-6) Lūk, kā ?ēvs mūs pazīst. Iespējams, ka reizēm mēs jūtamies tā, it kā ?ēvs būtu mūs pametis, īpaši tad, kad nenotiek tas, ko mēs gribētu. Bet Viņš pazīst un mīl mūs. Viņš vada mūs uz pilnību — jo Viņš ir pilnīgs — bet mums, protams, nepieciešams Viņam līdzdarboties. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48)
23. decembris
Jēzus parāda mums Dievmāti Mariju kā Žēlsirdīgo māti
Tas viss mums var palīdzēt iztēloties, cik mīlestības pilna bija Marijas lūgšana Tēvam. Kad vien viņa raudzījās uz Dēlu, viņas sirdi piepildīja pateicība: “Paldies, Tēvs, ka Tu man dāvāji savu Dēlu!” Kādu prieku viņa izjuta par to, ka spēja sacīt Tēva vārdus: “Tu esi mans Dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājusi.” Vienīgā atšķirība ir tāda, ka Marijas “šodien” ir ierobežots laikā un telpā, kamēr Tēva “šodien” ir kopš mūžības. Kā Marija dzīvoja šo brīnišķīgo realitāti? Šeit mēs varam labāk saprast Marijas dziedājumu Magnificat. Pirms šiem brīnišķīgajiem notikumiem, kas sākās ar pasludināšanu un kam sekoja Iemiesošanās, mēs apbrīnojam gaismu, kas caurstrāvoja Marijas dvēseli tā, ka viņa varēja sacīt: “Jo Varenais lielas lietas manī darījis.” (Lk 1,49) Un, ja Marija to varēja sacīt jau no paša iesākuma, tas ir, apciemojot Elizabeti, kas zina, cik daudz reižu vairāk viņa šo Magnificat bija atkārtojusi Tēvam. Un kas zina, kāda mīlestība vienoja Mariju ar Jēzu, kad Viņš visdziļāko ciešanu brīdī uzrunāja Tēvu: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk 16,34)
Kā mēs lūdzam Tēvu? Mums jāapzinās dziļās, brīnišķīgās, godbijības pilnās attiecības, kas pastāv starp mums un Tēvu. Mēs neesam tikai Dieva radības, Tēva radības – mēs esam Viņa mīlestības iecere. Kā es esmu rakstījis kādā no savām dziesmām: “Kungs domāja par mums; Viņš mūs loloja savā sirdī, pirms vēl zvaigznes tika radītas.” Kopš visas mūžības Dievs mūs loloja sava sirdī. Mums vienmēr vajadzētu griezties pie Tēva, vienmēr būt saskaņā ar Viņu. Tik bieži savā ikdienā mēs lūdzam Tēvs mūsu; tik daudz reižu mēs lietojam krusta zīmi, sakot: “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, bet kā tas atbalsojas mūsos? Kā mēs dzīvojam savas attiecības ar Tēvu?
Tēvs,
Mēs Tev pateicamies, ka Tu devi mums savu Dēlu, kas mums stāstīja par Tevi. Mēs Tev pateicamies, jo Tu mums ļāvi saprast, ka vissvarīgākais ir mīlēt Tevi un To, kuru Tu esi sūtījis un kas ir Tavas mīlestības apliecinājums. Dāvā mums žēlastību Tevi patiesi mīlēt katru savu mūža dienu un ikvienā situācijā, lai tādejādi mūsu dzīve pulsētu mīlestībā uz Tevi, un visi mūsu brāļi, redzot to, varētu sacīt: “Redziet, kā viņi mīl Tēvu!” Un, sekojot mūsu piemēram, viņi varētu iepazīt Tevi, svētais, maiguma pilnais Tēvs. (G. Džakvinta, “Tēva seja”)
Ak, Marijas bezvainīgā sirds, Jebkura svētuma dzīvais paraugs, dod visiem saviem bērniem paļāvību kļūt svētiem.
