Miers lai ir ar jums! Godājamā Dieva tauta, mēs esam pulcējušies uz krustaceļu. Rit 21. gadsimta 14. gads, ir pagājušas divas tūkstošgades kopš Kristus piedzimšanas. Vēl arvien daudzi nepazīst Jēzu. Aizvadītais 20. gadsimts, tehnikas progresa, jaunu atklājumu laikmets un vienlaikus karu, daudzu cilvēku un tautu nāves un bada ciešanu laikmets. Visu cilvēku un visu tautu vēsturē ir ierakstīts savs krustaceļš, pie tam ne filozofiskā, bet vēsturiskā nozīmē. Šīs personiskās un tautas ciešanas cieši saistās ar Jēzus krustu. Jēzus neatpestī kādu abstraktu cilvēku, bet gan konkrētu cilvēku konkrētā laikā konkrētā ģeovēsturiskā vidē, kultūrā. Ikviena cilvēka, tautas, pasaules vēsturē izteiksmīgi saskatām atsevišķas krustaceļa stacijas. Redzam analoģiju ar Kristus „Via Dolorosa”.
Šogad aprit 100 gadi, kopš 1914. gada 28. jūnijā sākās 1. Pasaules karš, kas bija globāls bruņots konflikts un ilga līdz 1918. gada 11. novembrim. Tas tika dēvēts arī par Lielo karu, nāciju karu un karu, kas izbeigs visus karus pasaulē. Militārās tehnoloģijas attīstība karu bija padarījusi daudz asiņaināku salīdzinot ar iepriekšējiem kariem. Pirmais pasaules karš krasi atšķīrās ar savu raksturu un kļuva par smagu pārbaudījumu Eiropas tautām. Tas izgāja ārpus koalīciju robežām, aptverot ievērojamu pasaules daļu, pateicoties tehnikas attīstībai izraisīja nekad līdz tam nebijušus dzīvā spēka zaudējumus – gāja bojā aptuveni 17 miljoni cilvēku. 1915. gadā kaujā pie Ipras pirmo reizi tika izmantoti ķīmiskie ieroči. Izraisīja arī materiālo un garīgo vērtību postījumus, kā arī krasas izmaiņas pasaules ģeopolitiskajā situācijā. Centrālo un Austrumeiropu karadarbība skāra vistiešāk, dažu gadu laikā novedot pie sagrāves trīs līdz tam varenas impērijas – Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un boļševismam Krievijā.
Pieminot 1. Pasaules karā cietušos, upurus, šogad notika tā sauktais Eiropas krustaceļš, kādreizējās Rietumu frontes vietā uzstādīti 170 krusti. Katrs krusts simbolizē 100 000 no 17 miljoniem šī kara upuru. Varētu likties, ka pēc tik drausmīga kara cilvēki nekad vairs viens otram neko tādu nenodarīs, tomēr tikai vienu paaudzi vēlāk notika vēl šausmīgāks –2. Pasaules karš. Ko redzam šodien? Tiešām dīvaini. Bijām pārliecināti, ka nacisma, fašisma, komunisma, staļinisma sērga palikusi pagātnē, bet nē – 21. gadsimtā Eiropas vidū, aptuveni 1500 km un 25 stundu brauciena attālumā no Latvijas Ukrainā Krievija uzsākusi tā saukto slēpto hibrīdkaru – meli valsts augstākajā līmenī un plašsaziņas līdzekļos, impēriskas tieksmes, nacisms, terorisms, cilvēku nolaupīšana, drausmīgas spīdzināšanas, nogalināšana, diversijas, melu propagandas apmāti cilvēki – tās ir tikai nedaudzas šī Krievijas iniciētā, inspirētā, gadiem gatavotā un plānotā, sponsorētā un realizētā kara iezīmes.
Visi vēl atceramies Padomju lozungus – visu nojaukt, izpostīt, sanaidot, degradēt cilvēkus, izmantojot vardarbību, bezdievīgu ideoloģiju, melus un demagoģiju, šovinismu. Secinājums ir tikai viens – kā visi redzam, ļaunais gars nesnauž, bet itin čakli darbojas, jo augļi, ko šodien vērojam, par to liecina. Evaņģēlijā lasām, ka tas, kurš spēj dziedināt, ir Jēzus, arvien ir tas pats Jēzus krusts, pie kura Viņš mirst mūsu visu pestīšanai.
Ejot Jēzus krustaceļā, lūgsim mieru pasaulei, īpaši Ukrainai, Irākai, kur notiek kristiešu vajāšanas, kristiešu slepkavības. Lūgsim mieru Jēzus zemei, pa kuru staigāja un kur dzīvoja Jēzus. Lūgsim mieru cilvēku sirdīs. Lūgsim patiesības un mīlestības uzvaru, grēku piedošanu, lūgsim mieru Latvijai.
Uzticēsimies Jēzum ne tikai tad, kad mums klājas labi, bet jo īpaši tad, kad ciešam, pārdzīvojam grūtības. Lūgsim, lai Dievs svētī mūsu tautu, mūsu jaunatni, mūsu bērnus, Valsts prezidentu, mūsu darbu, mūsu Latviju.
1. apstāšanās. Tiesas spriedums Jēzum
No Pilāta teiktā bija atkarīga Jēzus nākotne. Pilāts varēja pateikt, ka nesaskata šī cilvēka vainu, tad Jēzus netiks notiesāts uz nāvi. Tomēr Pilāts izvēlējās „mazgāt rokas”. Vārdam piemīt milzu spēks. To redzam mūsu ikdienas dzīvē. Brīžiem pietiek viena vārda, lai līdzcilvēkam uzlabotos garastāvoklis, vai tieši pretēji, izsauktu cilvēkā asaras. Ar vārdiem varam paust labo, runāt patiesību, bet varam arī nolādēt un lamāties. Varam arī izkropļot patiesību un tādejādi kalpot tam, kurš ir melu tēvs.
Nožēlojami, ka joprojām brīvi raida Krievijas melu televīzijas kanāli un turpina apmāt cilvēku prātus arī šeit, pierakstot Ukrainai Krievijas noziegumus, izplatot melus, ka Ukrainā pie varas fašisti, ka Odesā tika ēsti sadeguši cilvēki, ka Slovjanskā ticis pienaglots pie krusta puisītis, un izplata cita veida melus, ka Ukrainas armija, nevis teroristi ar zenītraķetēm un mīnmetējiem apšauda dzīvojamos rajonus un mierīgos iedzīvotājus, ka Ukrainas armija, nevis Krievijas teroristi ar Krievijas kara tehniku notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu, kas lidoja no Armsterdamas uz Kualalumpuru.
Jēzu, līdz ar Tevi stāvot Pilāta priekšā, pārdomāsim, kā mēs katrs izmantojam runas dāvanu, vai mūsu sacītais kalpo labajam, patiesībai. Cik bieži aprunājam un sniedzam viltus liecību? Vai mūsu vārdi, domās loloti un skaļi izteikti, ir svētība vai lāsts? Cik bieži izsakām mieru nesošus vārdus, un cik bieži tādus, kas ved pie ķildām un ir nepatīkami līdzcilvēkam? Jēzu, mēs lūdzam piedošanu sev un visiem politisko sistēmu un totalitāro režīmu nepatiesi apsūdzētajiem un netaisni notiesātajiem.
2. apstāšanās. Jēzus pieņem krustu
Jēzus uzņemas krustu mīlestībā uz cilvēku. Mūsu ikdiena nav brīva no ciešanām un krusta, un mūsu krusts ir viss, ko veltām Dievam mīlestībā uz Viņu un līdzcilvēku. Tas var būt milzīgs ikdienas pienākumu krusts. Mūsu krusts var būt arī fiziskas un garīgas ciešanas. To visu varam nolikt pie Jēzus kājām kādā noteiktā nodomā. Arī mūsu garīgos pārdzīvojumus, ģimenes locekļu ciešanas, tuvinieka nāvi, grūtības darbā – to visu varam atdot Jēzum.
Uztvert krustu kā gudrības un stiprinājuma avotu var vienīgi tie, kuri izpratuši Dieva mīlestības loģiku. Jo mūsu cilvēciskais krusts bieži ir grūtāk saprotams, nekā tas Golgātā. Jēzus krusts ir mīlestības cena. Ko Jēzus krusta gaismā pauž mūsu cilvēciskie krusti? Brīžiem tie arī ir mīlestības cena – laulāto, vecāku, bērnu mīlestības, mīlestības uz savu dzimteni, cilvēka mīlestības, kas nes mieru, piedod, mīl pat ienaidniekus, kļūst par nesavtīgu dāvanu.
Kad uz Dņepropetrovskas slimnīcu tika atvesti ukraiņu karavīri pēc tam, kad no Krievijas teritorijas viņu pozīcijas bija apšaudītas no zenītraķešu kompleksa „Grad”, ievainojumi un sakropļojumi bija tik šausmīgi, ka mediķi, tos redzot, krita bezsamaņā. Ārsti, kuri operēja ievainotos, nespēja valdīt asaras, stāstot, ka, tikko atguvušies no anestēzijas un smagām operācijām, amputācijām, šie jaunie cilvēki teica – pat, ja dodoties karot, būtu zinājuši, ka tiks tā sakropļoti, viņi vienalga būtu gājuši aizstāvēt savu dzimto zemi.
Kā mēs pieņemam krustu? Kā pieņemam Dieva gribu? Vai cenšamies to iepazīt? Cik mūsos ir ticības? Vai gribam uzveikt savu egoismu? Vai mums pietiks drosmes, gudrības un spēka aizstāvēt Latviju, ja būs tāda vajadzība? Jēzu, dziedini mūsu sirdis, lai mēs ik brīdi spētu teikt: „Jēzu, es uzticos Tev!”
3. apstāšanās. Jēzus kritiens
Kritiens uz cietas, akmeņainas zemes, sāpes, trokšņains pūlis, kas lielākoties uztver Jēzus ciešanas kā labu izklaidi. Tik maz ir to, kuri jūt līdzi. Gandrīz ik dienas sastopam cilvēkus, kuri cieš, tādus, kuru ciešanas ir redzamas un taustāmas kā Jēzus kritiens. Mūsu tuvinieki līdzīgi piedzīvo sāpes, gaida rindā pie ārsta, guļ slimnīcā, saņem rehabilitāciju. Citi tuvojas zemes dzīves noslēgumam. Vai spējam viņiem līdzi just? Vai spējam raudzīties uz viņiem ar mīlestību un pateikt kādu labu vārdu…
Ir vēl cita veida ciešanas – Jēzus tās spēcīgi pārdzīvoja. Tās ir ciešanas, ko izsauc atstumšana, mīlestības trūkums, īpaši vistuvāko cilvēku mīlestības trūkums. Bērni, kuri jūtas negribēti un nemīlēti, vīru pamestas sievas, sievu nodoti vīri, veci, vientuļi cilvēki tālu prom no saviem bērniem, slimnieki, kurus pametuši vistuvākie, ģimenes, kur ir vientulība, atstumšana un nesapratne arī tajās lietās, kas ir tik sīkas un niecīgas.
Esam ieslēgušies savu domu un plānu pasaulē, visparastākā egoisma pasaulē, bet Jēzus saka, lai mēs cits citu tā mīlētu, kā Viņš mūs ir mīlējis. Fizisks kritiens un sāpes. Bet vēl sāpīgāks ir garīgs kritiens, pagrimums.
Aprīlī parādījās šokējoši kadri no Harkovas, kur kāda sieviete kājām spārdīja piekauto, bez samaņas esošo mītiņa „Par vienotu Ukrainu” dalībnieku. Cilvēki pazina sievietē mediķi. Cietušais izrādījās Harkovas aviācijas institūta pasniedzējs, tehnisko zinātņu kandidāts. Mītiņa dalībniekiem uzbruka ar koka nūjām bruņoti prokrieviski noskaņoti bandīti, sita pat sievietes un bērnus. Slimnīcā piekautajam konstatēja ielauztu galvaskausu. Veiktas vairākas operācijas un, kaut gaidāma ļoti smaga rehabilitācija, šis cilvēks, kad atguva samaņu un spēja atcerēties notikušo, teica: Labi, ka tas noticis ar viņu, nevis ar kādu citu cilvēku, kurš varbūt nespētu to visu izturēt un paciest.
Jēzu, Tavās žēlsirdīgajās rokās ieliekam visus, kuri cietuši no līdzcilvēku mīlestības trūkuma.
4. apstāšanās. Tikšanās ar māti
Jēzus krustaceļā nevarēja pietrūkt Viņa mātes. Vissvētākā Jaunava Marija, kura vispirms, paklausot Dieva gribai, nesa zem sirds Dieva Dēlu, pēc tam stāvēja pie jaundzimušā silītes, rūpējās par viņa audzināšanu un te pēkšņi – tādas sāpes, Dēla ciešanas un nāve. Māte, kura cieš līdzi Dēlam par mums. Mātes ciešanas un sāpes saistās ar augšāmcelšanās cerību.
Cerība ir ļoti svarīgs elements mūsu ikdienā. Kad laulātie dod laulāto solījumus, viņi cer, ka būs kopā visu mūžu, viņi cer, ka būs laimīgi. Vecāki cer, ka viņu bērni būs veseli un izaugs par labiem, krietniem cilvēkiem. Bērni cer, ka būs vecāku mīlēti un saprasti. Vecāku pirmais un galvenais uzdevums ir ne tikai dāvāt mīlestību saviem bērniem, bet arī iemācīt atšķirt labu no ļauna, patiesību no meliem, lai neviens tiem nevar iestāstīt, ka balts ir melns un melns ir balts.
Slovjanskā tika zvēriski spīdzināts un nogalināts kāds deputāts vārdā Ribaks par to, ka neļāva teroristiem noraut no pašvaldības ēkas Ukrainas karogu. Viņam bija uzšķērsts vēders, izdurtas acis, nogrieztas ausis un deguns, bet mirstīgās atliekas atdeva ģimenei. Sieva devās pie savas mātes. Māte padzina meitu, kliedzot, ka viņa esot fašiste, ka viņas vīrs bijis fašists un saņēmis, ko pelnījis, ka viņai esot kauns par tādu meitu. Vecāki iemāca saviem bērniem pašu galveno – ticēt Dievam un būt labam. Gadās arī otrādi, kad vecāki ir naida apmāti un nostājas paši pret saviem bērniem. Ir sievietes, kas pamet savus bērnus, bet ir mātes, kuras par saviem bērniem atdevušas dzīvību. Ir mātes, kuras raud par saviem bērniem noziedzniekiem, par mirstošiem no neārstējamām slimībām, no bada.
Lūgsim par savām mātēm, par visām mātēm, kurām nākas šodien apbedīt savus bērnus, kas krituši, aizstāvot savu dzimto zemi, kuri gājuši bojā karadarbības dēļ. Lūgsim par mātēm, kuras zaudēja savus bērnus Krievijas teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā. Mēdz teikt, ka no debesīm krīt zvaigznes, bet pie Doņeckas no debesīm krita bērni.
5. apstāšanās. Kirēnas Sīmaņa palīdzība
Cita sastapšanās. Šeit nav līdzjūtības pret cietušo, ir kauns būt līdzās notiesātajam. Nav vēlēšanās palīdzēt un atvieglot ciešanas. Ir rūpes par to, ko citi padomās. Nav labās gribas. Ir izmisīgs jautājums “Kāpēc es?”. Mums nav viegli saprast Dievu, vēl jo vairāk tad, ja savu dzīvi nebalstām Viņa baušļos. Vēl vairāk, ja mūsu dzīvē trūkst mīlestības, tās mīlestības, kādu mācīja Jēzus, – pilnīgas, piedodošas, adresētas visiem, pat tiem, kuri mūs ienīst.
Nav viegli pieņemt krustu, akceptēt savu vājumu un slimības, pieņemt nelaimes, kas skar mūsu tuviniekus. Nav viegli, īpaši, ja mums ir savs pasaules tēls, kad uzskatām, ka mēs šo pasauli būtu iekārtojuši labāk par Dievu. Nav viegli, ja neklausāmies, ko Dievs vēlas mums sacīt, neprotam lūkoties uz Jēzus krustu, esam vienaldzīgi, kad Jēzus nāk pie mums Svētajā komūnijā. Tādēļ, pirms jautāt, kādēļ, ielūkosimies savā sirdsapziņā, mūsu ikdienas dzīvē un padomāsim, cik daudz tajā ir Dieva.
Šajā stacijā mēs raugāmies uz Kirēnas Sīmani un nedaudz jūtam viņam līdzi. Viņš gāja uz mājām pēc smagas darba dienas, bet te pēkšņi kareivji liek viņam piespiedu kārtā palīdzēt Jēzum. Kareivji piespieda, jo kurš gan pie vesela saprāta gribētu tā pazemoties – nest notiesātā krustu.
Arī mēs līdzīgi mēdzam Jēzus krustam mest līkumu. Varētu likties, ka mūsdienu patēriņa pasaule ir nejūtīga pret ciešanām un pāridarījumiem, taču par laimi ir cilvēki, kuri nesavtīgi gatavi palīdzēt tuvākajam. Ukrainā nav reti gadījumi, kad karavīri iet bojā, glābjot savus ievainotos biedrus, sapieri pašaizliedzīgi strādā, neitralizējot tūkstošiem spridzekļu, kurus izvietojuši teroristi un uz kuriem uzsprāguši desmitiem cilvēku, arī bērni. Mediķi dara visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajiem. Kungs, svētī visus, kuri nesavtīgi palīdz līdzcilvēkiem.
6. apstāšanās. Veronika
Jēzus krustaceļā nostājas kāds, kas tuvojas un palīdz aiz brīvas gribas. Tā ir sieviete, ko tradīcija sauc par Veroniku. Viņa ir līdzjūtīga un neparasti drosmīga, drosmīgāka par mācekļiem, kuri aizbēga un paslēpās anonīmā pūlī. Tikai Jānis vēlāk parādīsies pie krusta. Citi ļāvušies bailēm un šausmām, bet Veronika neļaujas pūļa spiedienam – viņa pieiet pie izsmietā, notiesātā, noslauka Viņam seju.
Mūsu ikdiena ir tūkstošiem izteiktu vārdu un veiktu žestu summa. Bieži neapzināmies, cik tie svarīgi un mazvērtējam to nozīmi. Citādāk ir, ja jūtamies otra cilvēka nejauša vārda vai žesta ievainoti, tad piešķiram šim notikumam plašu jēgu un otram cilvēkam viegli pierakstām ļaunus nodomus. Katrs labs darbs ir kā noslaucīt Jēzum seju. Katra piedošana, katra steigšanās palīgā, labs vārds, mierinājuma, iepriecinājuma, cerības vārds ir liecība par Dieva mīlestību. Par nožēlu mūsdienu cilvēks nereti savā dzīvē ir divkosīgs – viena seja sev, otra bieži pilnīgi pretēja – pasaulei. Sabiedrībā – kulturāls cilvēks, bet ģimenē – tirāns.
Šodien šādu divkosību un melus redzam valstu un tautu līmenī. Notiek t.s. informācijas karš. Krievija nesen izveidojusi speciālu armijas daļu, iesaistot hakerus un t.s. „internet troļļus”, kuri par samaksu internetā izplata un aizstāv melus. Tas viss ir sasniedzis neiedomājamus mērogus. Jēzu, palīdzi mums rīkoties saskaņā ar Tavu mācību – atmest viltu, melus, lepnību un negodīgumu.
7. apstāšanās. Dieva seja atkal zemes putekļos
20. un 21. gadsimtā esam bieži sastapušies ar Dieva izsmiešanu, Dieva esamības noliegšanu, materiālistiska pasaules uzskata veidošanu. Aizvadītais gadsimts spridzināja baznīcas, postīja krustus, no ticības novērsās daudzi kristītie cilvēki, radās viltus pravieši, sektas, uzskats, ka ticība, kā labi atceramies komunistu mācību, ir opijs tautai, atpalicība, māņticība. 21. gadsimta cilvēks grib būt neatkarīgs un pašpārliecināts. Smagi redzēt, ka ticība Dievam, Dieva Vārds tiek izmantots ļaunos nolūkos.
Doņeckas un Luhanskas apgabalos daļā dievnamu tiek atļauts uzturēties un nakšņot teroristiem, tur tiek ierīkotas ieroču un munīcijas krātuves. Teroristu vidū ir arī t.s. Krievijas pareizticīgās armijas pārstāvji, kuri, kā atzīst atbrīvotie gūstekņi, visnežēlīgāk spīdzina nolaupītos cilvēkus – dur adatas zem nagiem, cauršauj rokas un kājas. Tai pat laikā, teroristi nolaupa dažādu konfesiju priesterus, mācītājus, spīdzina un nogalina. Kad tika atbrīvota Slovjanska un atrakti apbedījumi, starp noslepkavotajiem pazina pareizticīgo priesteri un divus viņa dēlus. Uz ķermeņiem bija spīdzināšanas pēdas. Viņi tika nomocīti par to, ka aiznesa ukraiņu karavīriem ūdeni. Cits priesteris pie Slovjanskas tika nošauts, kad centās vest pie prāta bruņotos teroristus. Visi šie un daudzi citi fakti, liecības vieš šausmas, ka kaut kas tāds notiek tepat mums līdzās, Eiropā, nevis kādā senā mežoņu ciltī. Un ko dara pasaule? Pasaule, kā redziet, ir bezspēcīga.
Jēzu, ieliekam Tavās rokās mūsu Latviju, Ukrainu, Irāku, Sīriju. Jēzus zemi, kā teica pāvests Francisks, un visu pasauli, īpaši jauno paaudzi. Atjauno mūsos patiesu cerību, mīlestību, ticību un dod mums mieru.
8. apstāšanās. Raudošās sievietes
Svētais Lūkass, aprakstot šo ainu, atzīmē, ka sievietes raudāja par Jēzu, bet Jēzus, neskatoties uz milzīgajām sāpēm un nogurumu, pamāca – neraudiet par mani, bet gan raudiet par sevi un saviem bērniem. Arī mēs mēdzam raudāt, bet mūsu asaru iemesli ir dažādi. Mēs raudam, jo kāds nodara pāri, nepiepildās tas, ko cerējām sagaidīt, raudam, kad atvadāmies, raudam, kad ciešam paši un ciešanas skar mums tuvos.
Atbrīvotajā Lisičanskā māte ar asarām acīs stāsta, kā uz ielas viņas 5 gadus vecajam dēlam tāpat vien joka pēc teroristi nopakaļ raidīja automāta ložu kārtu, priecīgi saucot: „Re, cik labi viņš skrien!” Puisītis bēga, jo vēlējās saglabāt dzīvību, bet no pārdzīvotā šoka zēns nosirmoja un pārstāja runāt. Kad pilsētā ienāca Ukrainas nacionālā gvarde, pateicoties viena karavīra labām psihologa spējām, mazais zēns pēc septiņām dienām atsāka runāt un pārstāja baidīties no formās tērptiem cilvēkiem. Šis karavīrs arī ierosināja zēnam nocirpt sirmos matus, lai, skatoties spogulī, viņš mazāk domātu par notikušo.
Ir drausmīgi, ja mātei jāpiedzīvo sava bērna ciešanas, slimības, sakropļošana, nāve. Vēl briesmīgāk, ja bērna dvēseli izkropļo grēks. Kā sekas tam ir darbi, kādus šobrīd Ukrainā veic Krievijas teroristi un t.s. vietējie separātisti. Tie nav Dieva darbi, Dievs nevēlas, lai cilvēks šādi darītu. Var tikai secināt, cik drausmīgas sekas ir gandrīz gadsimtu ilgajai padomijā valdošajai bezdievībai, pat sātanismam, kas izpaudās čekas un komunistu drausmīgajos noziegumos gan pret Krievijas, gan Latvijas, gan citām tautām. Acīmredzot kas tāds nepazūd bez pēdām un atgriežas izmainītā veidolā un kvalitātē.
Vai protam raudāt par saviem grēkiem, par mūsu tuvinieku grēkiem? Vai lūdzamies par viņu atgriešanos pie Dieva? Vai protam raudāt tad, kad attālināmies no Dieva? Kungs, piedod mums mīlestības trūkumu, vardarbības, naida, atriebības grēkus, laulības pārkāpšanu, vienaldzības grēkus, piedod mums, kā arī mēs piedodam tiem, kuri kādreiz bijuši mūsu asaru iemesls.
9. apstāšanās. Jēzus atkal krīt
Kas izraisa šo kritienu? Vai Jēzu kāds pagrūž? Bet varbūt Viņam vienkārši pietrūka spēka? Raugoties uz pakritušo Jēzu, saprotam, ka cilvēka spēki ir ierobežoti. Cilvēks nespēj pats sasniegt mērķi. Cilvēkam nepieciešams Dievs. Bieži vien paļaujamies uz saviem spēkiem, savu intelektu, uzņēmību, apķērību, gudrību. Bieži esam pārliecināti, ka paši tiksim galā, ka mums nevajag ne citu cilvēku, ne Baznīcas, ne Dieva palīdzību. Tādējādi krītam lepnības grēkā. Īstenībā mēs krītam, ticot saviem spēkiem, nevis Dieva spēkam. Mēs krītam, jo stāvam lepni izslietu galvu, nevis nostājamies uz ceļiem un runājam ar Radītāju.
Lepnība liek cilvēkam krist ļoti zemu, zaudējot savu cilvēcību. Eņģeļus, kuri krita lepnības grēkā, šodien dēvējam par sātaniem jeb Dieva pretiniekiem. Krievijā pazīstamais aktieris Ohlobistins, bijušais pareizticīgais mācītājs, pirms dažām dienām Tviterī novēlēja visiem ukraiņiem nomirt. Citi publiski pazīstami cilvēki parakstīja atbalsta vēstuli kara politikai. Kāds odiozais deputāts TV paziņoja, ka Baltijas valstis un Poliju vajag sabombardēt un noslaucīt no zemes virsas. Saskaņā ar aptaujām, aptuveni 85% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Krievijas agresīvo politiku Ukrainā, par ko visa civilizētā pasaule ir šokā. Tikai viens Krievijas deputāts balsoja pret atļauju ievest Ukrainā Krievijas karaspēku.
Lūgsim par visiem, kas ir melu propagandas maldināti, morāli pagrimuši, nocietinājuši savu sirdi Dievam un tuvākmīlestībai, lai viņi atrastu patiesību un saņemtu atgriešanās žēlastību.
10. apstāšanās. Jēzum atņem drēbes
Cilvēks spēj izdomāt šausmu lietas. Kareivji norauj Jēzum drēbes, kas piekaltušas pie brūcēm, kārtējās sāpes. Un vēl citas sāpes. Jēzum tiek atņemts viss, Viņš tiek nolikts izsmieklam. Ik tiešām cilvēks spēj izdomāt drausmīgas spīdzināšanas. Zinām to no ne tik senas vēstures – čekas un gestapo pagrabi, un ne tikai, bet arī no šodienas notikumiem. Jo no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana, alkatība, viltus, liekulība, izlaidība, skaudība, lepnība, muļķība, lasām Mateja evaņģēlijā 7. nodaļā 21 un 22. pantā.
Kijevas Maidana laikā ziemā vairāk nekā -20 grādu salā vienu no Maidana aktīvistiem specdienests noģērba kailu un sita. Vēlāk, kad vainīgais stājās tiesas priekšā, šis cilvēks – cietējs piedeva savam pāridarītājam un atsauca savu iesniegumu, jo vainīgajam bija ģimene un mazs bērns. Teroristi Doņeckā un Luhanskā nolaupa cilvēkus, spīdzina, piespiež atdot īpašumu, izdzen no mājām, pārkāpj jebkādas cilvēktiesības un likumus – valsts un starptautiskos, nemaz nerunājot par sirdsapziņas balsi. Šāda ļaunuma priekšā cilvēks jūtas kails un neaizsargāts.
Jēzus piedzīvotais ir mūsu laika sevišķs simbols un zīme. Šodien tik daudzām personām tiek atņemta cieņa. Arī mēs dažkārt esam kā tie kareivji – varbūt neatņemam cilvēkiem apģērbu, bet atkailinām viņus psiholoģiski, ievainojam viņu morālās jūtas, kad aprunājam, nosodām, nododam kāda uzticēšanos, esam nediskrēti, izsmejam mūsu tuvākā fiziskās, psihiskās vai morālās vājības, tādējādi pakļaujam šo cilvēku izsmieklam un iecērtam īpaši sāpīgas brūces dvēselē. Piedod mums, Jēzu, un atjauno mūsu cilvēciskās personas cieņu, kas varbūt kādā veidā ir cietusi. Dāvā mums visiem tīras domas, labus darbus un nodomus, lai Tava mīlestība pasargā mūs no ļaušanās grēka propagandai, īpaši uzticam Tev jauno paaudzi.
11. apstāšanās. Jēzu pienaglo pie krusta
Jēzus ciešanas turpinās, jo mūsu grēki ir kā naglas, kas caurdur Viņa rokas un kājas. Mūsu grēku naglas nekad nevienam nekļūs žēlastības avots. Ar tām mēs sitam krustā savu dvēseli. Ne jau Dievs izdomāja krustu, šo drausmīgo moku un soda rīku. Krustu izdomāja cilvēki gan burtiskā nozīmē kā eksekūcijas rīku, gan simboliskā nozīmē kā ikvienu ciešanu, netaisnības, nežēlības zīmi. Katrs krusts ir cilvēka roku darbs. Mēs paši sevi sitam krustā, ļaujoties vājībām, pāridarījumiem, naivumam, jo mēdzam paši no brīva prāta iet pie tiem, kas mūs piekaļ pie kāda morāla, fiziska vai garīga krusta.
Ukrainā liela daļa no tiem, kas pavasarī gāja uz teroristu rīkoto referendumu un balsoja par tā sauktajām Doņeckas un Luhanskas republikām, tagad nedēļām slēpjas pagrabos bez elektrības, ūdens, medikamentiem, pārtikas, jo ir kļuvuši par pašu ataicināto Krievijas teroristu vardarbības upuriem un dzīvu vairogu. Teroristi izvieto zenītraķetes, artilēriju, mīnmetējus pie bērnudārziem, slimnīcām, skolām, baznīcām un daudzstāvu dzīvojamo māju jumtiem, sagrauj un posta vietējo infrastruktūru, apšauda dzīvojamos rajonus. Tam ir neskaitāmi pierādījumi, cilvēkiem iegalvojot, ka to dara Ukrainas armija.
Ir cilvēki, kuri lētticīgi tic visam, ko stāsta teroristi, ko propagandē Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Viņi dzīvo citā realitātē. Tik liela ir cilvēku nespēja pašiem domāt, izvērtēt informāciju, salīdzināt faktus, liecības. Lūk, cik traģiskas sekas ir tam, ka cilvēks ar baiļu naglām ir kā pienaglots pie melu propagandas krusta.
Jēzu, mēs esam vāji, grēcīgi, mums grūti ievērot Tavus baušļus, īpaši mīlestības bausli, palīdzi mums redzēt, ka Tevī ir mūsu spēks, palīdzi mums ticēt, ka tikai kopā ar Tevi varam nebīties no patiesības, prast atšķirt patiesību no meliem.
12. apstāšanās. Jēzus nāve
Jēzu, pēc kā Tu slāpsti? Vai tikai pēc dzeramā ūdens? Vai Tu jau kādreiz neesi līdzīgus vārdus teicis: svētīgi tie, kuri slāpst pēc taisnības? Tieši Tu visdedzīgāk slāpi pēc taisnības, mīlestības un miera. Vai vienkārši sakot, lai atnāktu Tava valstība pie mums – cilvēkiem šeit virs zemes. Tu nāci starp mums, lai iesētu labā uzvaru pār ļauno. Tagad Tava misija piepildās. Tu teici uz krusta – ir piepildīts. Piepildās tas, ko vēstīja pravieši, ko cilvēki gaidīja vienmēr. Cilvēces vēstures kulminācijas punkts ir sasniegts. Kopš šī brīža viss nozīmē atgriešanos šajā punktā – labā uzvaras pār ļauno grauds ir ticis iesēts. No mums ir atkarīgs, vai tas dīgs un attīstīsies.
Notikumi Ukrainā, Irākā, kur nogalina kristiešus, Sīrijā, Gazā un citviet pasaulē, kas risinās mūsu acu priekšā kā online režīmā, skaidri liecina, cik zemu var krist cilvēks, ja viņa sirdī nomirst Dievs. Lielai daļai no mums vēl daudzi dzīves gadi priekšā, taču jau tagad lūdzam Tevi, lai reiz aizejot, mēs varētu teikt, ir piepildīts. Esmu izpildījis savu uzdevumu, kādu Tu, Dievs, esi man devis šajā dzīvē. Esmu atpestījis, Dievs, ar Tavu spēku un palīdzību savu dvēseli. Un lai mūsos neizdziest ilgas pēc taisnības un patiesības.
13. apstāšanās. Jēzu ieliek mātes rokās
Jāzeps devās pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu, un noņēma to no krusta, lasām Lūkasa evaņģēlija 23. nodaļā 52. pantā. Cik briesmīgi, ka teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā bojāgājušo mirstīgās atliekas teroristu vainas dēļ ne visas ir iespēja atvest un radiniekiem pat nav iespējas viņus apbedīt. Kā gan jājūtas cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus un mēģina zvanīt uz viņu mobilajiem tālruņiem, bet tur atbild tie, kuri apzaguši mirušos, piesavinājušies viņu mantas? Kā „punkts uz i” visam šim morālajam pagrimumam ir kādas jaunas separātistes internetā izliktā lielīšanās ar kosmētiku, ko viņai no katastrofas vietas atgādājis draugs terorists.
Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Viņš ir izgājis no Dieva un Dievā ir cilvēka piepildījums, mūžīgais mājoklis. Tādējādi mūsu aicinājums un sūtība ir dzīve Dievā jau šeit virs zemes. Vatikāna II koncils atgādina, ka cilvēks nes sevī mūžības aizmetni, šo aizmetni nemitīgi jāattīsta lūgšanā, svētajos sakramentos, īpaši grēksūdzē, Svētajā komūnijā un ar kristīgu dzīvesveidu, saskaņā ar Evaņģēliju.
Kungs, Tu pārkāpi slieksni, kas būs jāpārkāpj ikvienam no mums, taču aiz šī sliekšņa nav tukšums, bet gan mīlošā Tēva rokas. Un ja augšāmcēlies Tu, Jēzu, tad arī mēs augšāmcelsimies, jo taču piederam Tev, jo esam kristīgi cilvēki. Lūdzamies, pieņemam svētos sakramentus, piedalāmies krustaceļā. Kopš Tu pieņēmi nāvi, tā vairs nav iznīcība, bet gan piedzimšana jaunai dzīvei. Visbargākajā un visgrūtākajā stundā atskan nezūdošas cerības vēsts – Kristus augšāmcēlies. Arī mūs gaida tādēļ jauna dzīve.
14. apstāšanās. Jēzu ieliek kapā
Daba nevarēja nereaģēt uz Dieva Dēla nāvi, tai vajadzēja būt satriektai par tādu neredzētu notikumu – saules aptumsums, zemestrīce… Ar cilvēku ir sliktāk. Viņš reti saprot, kur piedalās. Līdzīgi kā kareivji krusta pakājē. Virs viņu galvām risinās svarīgākais vēstures notikums – Dieva Dēls atpestī cilvēkus, bet viņi spēlē kauliņus.
Par kritušajiem ukraiņu karavīriem teroristi no radiniekiem pieprasa milzu naudu – tūkstošiem dolāru, viņi zvana tiem no bojāgājušā vīra, brāļa tālruņa, ņirgājas un smejas… Kādi ir iemesli šādai cilvēka dvēseles deģenerācijai, kad viens cilvēks ir gatavs par samaksu doties uz kaimiņu valsti nogalināt citus cilvēkus? Varbūt tas ir tāds ļaunā gara spēles rezultāts, kad Dievs dvēselē ir aizstumts tik tālu kaktā, ka cilvēks ir aizmirsis par Viņa klātbūtni?
Arī pie mums Kristus nāk ik dienas, bet mēs tai laikā sakām, ka esam aizņemti ar ļoti svarīgām lietām. Dažkārt pat vajadzīgs kas ārkārtējs – varbūt saules aptumsums, zemestrīce, lai līdz cilvēka saprašanai kas nonāktu. Tikai tad viņam atveras acis un cilvēks ar šausmām ierauga, ka ir krustā sitis Dieva Dēlu. Taču pat šāda redzes atgūšana ir kā svētība. Mums ir tiesības ticēt, ka simtnieks, kas vadīja Jēzus eksekūcijas procesu, kļuva par Jēzus mācekli. Lūk, Kristus nāves svētīgais auglis.
Jēzu, dāvā mūžīgo dzīvi debesu valstībā visiem tiem, kuri aizgāja bojā, iebrūkot veikala „Maxima” jumtam.
Noslēgumā
Jebkuram krustaceļam tautā, lai cik dziļas ciešanas tā nebūtu piedzīvojusi, pašam par sevi nav pestīšanas vērtības. Neviena tauta, pat nesot vislielāko un visšausmīgāko vēstures pieredzes krustu, nespēj atpestīt pati sevi, bet Tautas krustaceļš, vienots ar Jēzus krusta ceļu, noteikti nesīs pestījošus augļus.
Ne tikai atsevišķi indivīdi, personas, bet arī veselas tautas stāv krusta priekšā, tiek netaisnīgi notiesātas uz nāvi, nodotas, iznīcinātas dažādu vienaldzīgu vērotāju acu priekšā. Tas viss noslēdzas Golgātas kalnā, kas paradoksāli, būdams nāves kalns bija kļuvis par Dzīvības kalnu, jo tur uz krusta nomira Jēzus Kristus, uz kalna tagad slejas Kristus krusts. Nav iespējams saprast cilvēka un tautas vēsturi bez Pestītāja un Viņa augšāmcelšanās. Ja tautas savas dzīves, savas valsts pamatā neliek Jēzus krustu. Mūsu tauta pamatā ir likusi Jēzus krustu. Neļausim nevienam to izraut, bet gan aizstāvēsim Baznīcas mācību, Baznīcu un vajadzības gadījumā arī mūsu valsti!
Sagatavots no audioieraksta
