1. Jēzu notiesā uz nāvi
Šajā netaisnajā spriedumā kļūst redzama Dieva žēlsirdība, jo Dieva Dēls šo spriedumu akceptē nevis tad, kad no Pilāta lūpām atskan spriedums, bet tad, kad pirmie cilvēki paradīzē pirmo reizi sagrēkoja (..). Tomēr Dieva mīlestība ir žēlsirdīga, tādēļ Viņa Dēls kļūst cilvēks, lai sniegtu upuri par mūsu – cilvēku – grēkiem. Viņš atnāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. Tie pārdeva draudzību, pārdeva mīlestību par nieka naudu. Dieva vietā viņi izvēlējās slepkavu. Vai esam kādreiz jutušies nodoti? Kad esi atstāts vien tādēļ, ka parādījusies labāka iespēja. Smaga ir šāda nodevība un vientulība. Vistuvāko sejās lasām neizpratni un visi jautājumi un grūtības jārisina vienam. Tāds bija Jēzus krusts. Ne tikai smags, ne tikai nāvi nesošs, bet pāri visam vientuļš. Kliedzošās pasaules vidū Jēzus devās ceļā viens. Tādēļ šodien stāvot līdzās Jēzum, varam runāt ar Viņu par savu atstātību un vientulību.
Ko mēs gribētu pasacīt? Visgrūtāk parasti ir iesākt sarunu. Pilāts nespēja ar Jēzu runāt. Viņš tikai izdeva spriedumu: Ibis ad crucem. Piesist pie krusta. Arī mūsu spriedumi, nosodījumi un notiesājumi var izdarīt daudz ļauna, pat nogalināt. Mēģināsim atteikties tādus izdot. Klusā lūgšanā uzticēsim Jēzum tos, kurus mums ir grūti saprast un kuri varbūt nesaprot arī mūs.
2. Jēzus pieņem krustu
Šo Krustaceļā pavadīto laiku uztversim kā laiku kopā ar Jēzu, kurš ņem plecos krustu, ko sastāda arī mūsu nodevības, lielākas un mazākas neuzticības. Viņš uzņēmās mūsu grēkus bez kurnēšanas. Par kādiem grēkiem cilvēkam ir visvairāk kauns. Varbūt ir tādi grēki, kurus cilvēks aizvien nespēj atzīt grēksūdzē. Tādus, kurus grib piesegt, piepucēt, ietērpt vārdos, kas mazina izdarīto vainu. Ja jūtam par sevi kaunu, ja esam ieļaunojušies paši no savas rīcības, mēģināsim sevi ieraudzīt Jēzus krustā. Tāpat kā Jēzus ar mīlestību apskauj krustu, kurā sakoncentrēti visas pasaules grēki, tāpat Viņš šodien apskauj mūs visus. Un lai gan visi raudzījās uz Viņu ar nicinājumu, Viņš šādi neskatās ne uz vienu cilvēku. Viņš raugās ar mīlestību. Atklāsim savus grēkus Jēzum! Arī to vissliktāko grēku, kas varbūt nāk līdzi visu dzīvi.
3. Jēzus kritiens
Jēzus pirmais kritiens ir to cilvēku kritiens, kuru grēks ir lepnība, kuri uzskata sevi par bezgrēcīgiem. Pirmais kritiens vienmēr ir pārsteigums un vienmēr nāk it kā nelaikā. Kādēļ nokrītam tad, kad mums ir tik labi? Varbūt tādēļ, ka Dievs tobrīd ir atbīdīts tālāk prom. Labprāt mēdzam dalīties ar Dievu par savām rūpēm un ciešanām un krietni retāk, ja mums notiek kas labs, jo šī labā nopelnus pierakstām sev (..). Domājam, ka, pateicoties tam, kādi esam, mums ir tik labas attiecības ar cilvēkiem. Dažkārt sakām – lai Jēzus iet tālāk viens, jo mums ir cita nodarbošanās, mums ir daudz darīšanu, daudz tikšanos, kur Jēzus ar ērkšķu vainagu un krustu plecos neiederas. Tomēr Kunga žēlsirdīgā mīlestība uzticīgi iet mums līdzi visur, arī tur un tad, kad neceram ar to satikties un to piedzīvot. Tur, kur jūtamies pazemoti, nonievāti, izsmieti, ignorēti, tieši tur mūs sasniedz Dieva mīlestības pilnais skatiens. Krītot un pieceļoties, Jēzus mūs aicina novērst uzmanību no grēka bezdibeņa un pievērst skatienu Viņam pašam, lai mūs glābtu.
3. Tikšanās ar māti
Jēzus zina, kā sāp sirds, redzot savu mīļo ciešanas un sāpes. Pārdomājot šo satikšanos, gandrīz vienmēr tiek akcentētas Marijas sāpes. Jēzum sāpēja ne mazāk, ieraugot savu māti. Noteikti nekad iepriekš Viņš vēl māti nebija redzējis tā ciešam. Tā bija neparasta tikšanās Krustaceļa laikā, no kuras nav palicis neviens vārds. Jēzus visu zināja, raugoties mātes acīs. Un viņai nekas nebija jājautā, kad viņu skatieni sastapās.
Kādas ir mūsu attiecības ar māti? Kad pēdējo reizi no sirds esam ar viņu runājuši? Ikdienā mums ir grūti novērtēt to visu, pie kā esam pieraduši. Īpaši ģimenes kontekstā – bieži sākam to pamanīt tikai tad, kad notiek kas slikts vai kad vienkārši kāda no tuviem cilvēkiem vairs nav. Bet ja vairs nekad nebūtu iespējas paraudzīties mātei acīs, nekad nevarētu parunāt ar tēvu, kas tad mūsos paliktu? Vai būtu cilvēciskas skumjas un sāpes, vai sajūta, ka ne visu esam darījuši kā nākas? Bet Dievs ir devis 4. bausli – tev būs cieņā un godā turēt savus vecākus. Palūgsimies par saviem vecākiem, vecvecākiem – kā dzīviem, tā mirušiem, par mūsu ģimenēm, dzimtām un teiksim viņiem no sirds paldies, jo, pateicoties viņiem, mēs esam un dzīvojam brīvā valstī – Latvijā.
5. Kirēnas Sīmaņa palīdzība Jēzum
Dieva mīlestība ir maiga un vienlaikus varena. Tā nav uzbāzīga un tomēr nekad neatstāj cilvēku vienu. Dažkārt ir grūti pieņemt un saprast, ka pēkšņi saņemta palīdzība vai atrasts risinājums nāk no Dieva. Cilvēki tādos gadījumos mēdz sacīt – apstākļu sakritība, cilvēku palīdzība, padoms. Ja nebūtu Dieva mīlestības, nebūtu arī labā cilvēkos, nebūtu labu darbu, līdzjūtības un palīdzības, jo Dievs ir ikviena labuma avots un devējs. Vai tā ir sagadīšanās, ka Jēzus ceļā nostājās Sīmanis no Kirēnijas? Varam uz šo ainu paraudzīties citādāk. Vai tas ir gadījums, ka Sīmaņa ceļā nostājas Jēzus? Kurš kuram palīdz, kurš kuru atbrīvo no smaguma, ko tik grūti nest? Jēzus mūsu dzīvē nekad neparādās tāpat vien, kaut gan Viņu uztveram līdzīgi kā Sīmanis, kā kārtējo problēmu, kas jāatrisina, lai beidzot varētu dzīvot tā, kā pats vēlos. Tas, ka šodien esam šeit un varam ar Jēzu runāt, arī nav sagadīšanās. Ko Jēzus grib mums sacīt? Tieši kādā savas dzīves brīdī apstājāmies, lai šeit atnāktu? Tieši uz kura mūsu ceļa nostājās Jēzus? Lūgsim piedošanu Jēzum, ka tik bieži mums trūkst laika sarunai ar Viņu, t.i., lūgšanai, ka ne vienmēr mums ir vēlēšanās svinēt svētdienu, piedalīties Svētajā Misē un izpildīt Dieva gribu mūsu dzīvē.
6. Veronika
Jēzus sastop žēlsirdīgas un labas sirds mazu žestu. Svarīgs ir nevis palīdzības daudzums vai lielums, svarīga ir sirds, no kuras nāk labi nodomi. Veronika neatbrīvo Jēzu no ciešanām. Viņa nenesa krustu Jēzus vietā. Viņa tikai noslaucīja Jēzum seju, viņa izrādīja līdzjūtību, un tas ir svarīgi. Jēzus ir žēlsirdīgs tiem, kuri, darot mazus žēlsirdības darbus, palīdz citiem nest dzīves krustu. „Kas palīdzējis vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem,” saka Kristus, „tas ir man palīdzējis.” Tad, kad palīdzam apspiestajiem nabagiem, tiem, kuri cieš, mūsos iespiežas Jēzus Kristus vaigs. Veronika par savu palīdzību saņēma lakatu ar Dieva sejas attēlu. Neparasti, ka Dievs ir klātesošs tikpat dziļi tajos, kurus pasaule ir atmetusi, kurus cilvēki izsmej, tajos, kuriem neviens nepievērš uzmanību, kurus apejam, jo viņi kaut ko vēlas no mums, kuri lūdz, grib naudu, maizi, grib ēst, grib iegādāties zāles. Sv. Augustīns teica: „Es drebu, domājot, ka kādu dienu Kristus paies man garām, bet es Viņu nepamanīšu un Viņš vairs neatgriezīsies.” Kā mēs skatāmies uz tiem, kuri ir vajadzībās? Vai spējam dalīties, palīdzēt? Vai mūsos nav alkatības, skopuma? Tie ir smagi jautājumi. Taču šī Krustaceļa apstāšanās sniedz daudz cerību, jo atgādina, ka, neskatoties uz mūsu vājumu, netikumiem un grēkiem, arī mēs nesam sevī Dieva attēlu, un Dievs vēlas mūs atpestīt, lai mums dāvātu mūžīgo dzīvi jaunā pasaulē. Lūgsim par tiem, kuros mums ir visgrūtāk saskatīt Jēzu Kristu!
7. Dieva seja atkal zemes putekļos
Krustaceļa vidū Jēzus atkal krīt. Sāpes kļūst arvien kliedzošākas, spēku arvien mazāk, gala mērķis šķiet pavisam tuvu un tomēr tik tālu. Jēzus ceļas un iet tālāk. Otrs kritiens ir to kritiens, kuriem trūkst ticības un garīgās dzīves pieredzes. Tas ir vilšanās kritiens. Ir daudz grēku, daudz kārdinājumu. Bet visdraudīgākās ir bailes, ka neizdosies, ka jāgriežas atpakaļ, jānoslēpjas no pasaules. Tas ir Krustaceļa pusceļš. Parasti tieši pusceļā zaudējam kontroli, domas jūk, grūti koncentrēties. No krasta ir tālu, bet pretējo krastu vēl neredz. Tuksneša tēvi šajā kontekstā runāja par pusdienlaika bēgumu, kurš spēj izpostīt pat to, par ko esam rūpējušies ar lielu pacietību. Varbūt arī kāda dzīvē ir šāds pusdienlaiks, un cilvēks nezina, uz kuru pusi doties. Varbūt pietrūkst spēka un gribētos aizvērt acis, un pamosties pēc nedēļas, mēneša, pēc gada. Jēzus krīt zem krusta smaguma. Tas mums ir apliecinājums, ka Viņš ir kopā ar mums. Arī mums kritiens var būt laba iespēja beidzot atgūties un jauniem spēkiem doties tālāk. Šo spēku, lai atgūtos, lai pieceltos, lai dotos tālāk, mēs varam saņemt no Jēzus. Tāpēc steigsimies uz baznīcu un veidosim dialogu ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, un nāks risinājums. Lūgsim, lai varam atpazīt savu dzīves ceļu un lai Jēzus iet kopā ar mums turpmāk, lai mēs nekristu, lai mēs nenomaldītos, lai mēs ietu pareizā virzienā uz Debesu valstību!
8. Raudošās sievietes
Kad bērns, rotaļājoties ar sērkociņiem, aizdedzina māju, lai cik pēc tam raudātu, viņš vairs neko nevar mainīt. Lietas labā var ko darīt vecāki, ja ir bagāti, vai citi, kas var palīdzēt. Cilvēks grēkojot sadedzina visus tiltus, kas viņu vieno ar Dievu, un pats saviem spēkiem viņš nespēj tos atjaunot. Ir vajadzīgs Dievišķais tiltu būvētājs – Kristus. Kad sirds attālinās no Dieva tik tālu, ka vairs nespēj sajust Dieva mīlestību, no jauna savienot cilvēka un Dieva sirdi var vienīgi Jēzus, kurš gandara par mūsu grēkiem. Neparasta ir šī aina, kurā notiesātais, kas pēc brīža tiks savienots ar krustu un kuram vairs nav spēka, apstājas, lai mierinātu tos, kuri raud. Sievietes spēj raudāt par Jēzu, bet viņām nav asaru sev. Viņas neuztraucas par sevi, par saviem bērniem. Nu, gandrīz līdzīgi kā mēs, kas bieži zinām, kā ir jāizmaina mūsu līdzcilvēku dzīve, bet atstājam novārtā sevis audzināšanu. Jēzus apstājas pie raudošajām sievietēm, lai kārtējo reizi sludinātu Labo Vēsti: „Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!” Jo, ja viņas saprastu, ka krusts ir tikai posms, ka tas ir nepieciešams, lai deldētu grēkus, ka tas ir nepieciešams pestīšanai, Lieldienu nakts brīnumam, tad droši vien asaru vietā dziedātu: „Hosanna Dāvida Dēlam!” Kad mēs pēdējo reizi kādu pamācījām, tajā pašā laikā neesot prasīgi pret sevi? Padomāsim, kas mums sevī jāmaina, lai darītu labākus tos, kas ir mums līdzās!
9. Trešais kritiens
Jēzus jau trešo reizi pakritis. Tas spilgti raksturo cilvēka likteni. Cilvēks, neapmierinājis savu garīgo badu, dvēseles ilgas, pakrīt zem dzīves ciešanu un sāpju nastas. Ir grūti piecelties, ja nav motivācijas, ja nav ticības mūžīgai dzīvei. Cilvēka slāpes nav tikai fiziskas. Cilvēks slāpst pēc garīgām lietām: pēc mīlestības, izpratnes, žēlsirdības. Šis trešais kritiens ir cerības krišana. Īpaši tiem, kurus nomāc paša vājums un daudzie grēki. Baznīcas tēvi sacīja, ka Jēzus nekrita zem krusta smaguma. Viņš vienkārši noliecās pār tik daudzu laiku cilvēkiem, kuri pakrituši grēkos. Jēzus noliecās, lai viņiem palīdzētu. Arī šodien nekas nav mainījies. Lai kā mēs grēkotu un neatkarīgi no mūsu atgriešanās vēlmes, Jēzus atnāk, lai mums pajautātu, vai mēs tiksim galā ar savu dzīvi? Ar sevi? Vai ļausim Viņam sevi piecelt? Jēzus mūs nenosoda. Viņš nav nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu pestīta. Brāļi un māsas, padomāsim, vai mums nav nepieciešams Gandarīšanas sakraments, lai sakārtotu savu sirdsapziņu, vai mums nav nepieciešamas lūgšanas un Dieva Vārda lasīšana!
10. Jēzum atņem drēbes
Kādēļ bendes tā izdarīja? Kādēļ atņēma Jēzum apģērbu? Vai ir kāds attaisnojums tam, ka kādam atņem cieņu? Dievam norauj drēbes. Radītāju pazemo radība. Tas tik spilgti raksturo cilvēka nežēlību, sirds nocietināšanos. Katru reizi, kad cilvēkam melīgas ideoloģijas vārdā tiek laupīta pienācīgā cieņa, atņemtas tiesības, viņš sauc pēc žēlsirdības. Šī apstāšanās liek aizlūgt par tiem, kuri neciena citu cilvēku un savu seksualitāti, kuri aizmirst, ka cilvēka miesa ir Svētā Gara svētnīca, kurā mājo Dievs, kuri miesu padara par lietu, no kuras gūst peļņu. Līdzīgi kā kareivji Jēzum atņēma drēbes un sadalīja savā starpā kā kara laupījumu. Aizlūgsim par tiem, kuri noniecina cilvēka cieņu. Kaut Jēzus stāvēja kails pūļa priekšā, Viņš bija cilvēks un Dievs. Viņā nebija melu un viltības. Bet patiesība ir skaista pati sevī. Lūgsim pa visiem, kuru miesa ir kļuvusi par izklaides objektu. Par tiem, kuri neciena citus. Lai Dievs palīdz viņiem izkļūt no šīs situācijas, kurā dažkārt cilvēks nav nonācis pēc savas gribas.
11. Jēzu pienaglo pie krusta
Krusts, sāpes, ciešanas, pazemojums. Tāda ir šī žēlsirdības cena, ko Jēzus maksā par cilvēkiem, par viņu pestīšanu. Ja gribi zināt, cik izmaksā katrs tavs grēks, paskaties uz krustu. Krustā sistā mīlestībā ļauj mums saprast, kas mēs esam. Mēs Dievam esam tie, par kuriem Kristus nomira pie krusta. Viņi piekala rokas, kas nevienam nebija nodarījušas pāri. Piekala kājas, kas nesa sludināt Labo Vēsti un dziedināt. Viņi saistīja Jēzu ar krustu. Mēs dažkārt bīstamies pat pieskarties savam krustam. Jēzus nebēga bailēs no ciešanām un sāpēm. Bet pasaule mums māca, ka labs ir tikai tas, kas ir patīkams. Mēs meklējam īsākos ceļus un atvieglojumus tikai tādēļ, lai mums nebūtu grūti. Šādi sevi taupām ne tikai tehnikas un rūpniecības attīstības kontekstā. Mūsdienu cilvēkam negribas strādāt arī ar sevi, sevi audzināt, sevi izglītot. Cilvēks baidās no pūlēm un pat atsakās no vērtībām. Skolas grib atbrīvoties no pieņemtā tikumības likuma, tas ļoti traucē, jo viņi vēlas dzīvot pēc sava prāta. Tāpat kā bez krusta nebūtu augšāmcelšanās, tā arī bez pašatdeves un pūlēm nevar dzīvē sasniegt to, kas ir patiesi vērtīgs.
Lūgsimies par tiem, kuri cīnās ar atkarībām un nezina, kā no tām izrauties! Lūgsim par tiem, kuru dzīve ir saistīta ar kādu krustu, lai viņiem pietiek spēka sagaidīt augšāmcelšanās rītu!
12. Jēzus nāve
Uz Golgātas kalna mēs redzam Jēzus bezpalīdzīgos draugus un radus stāvam pie Viņa krusta. Redzam arī pietiekami daudz to, kuri gribēja Jēzu iznīcināt. Varētu šķist, ka viņi panāca savu – Jēzus nomira. Golgātā stāv tie, kuri savas politikas vārdā Jēzu notiesāja uz nāvi un tagad priecājās, ka viņiem viss izdevies. Kas viņi bija? Jeruzalemes svētnīcas garīdznieki, Romas un jūdu tautas toreizējie politiķi. Romiešu okupanti un vietējie nodevēji. Tie, kuri kliedza Pilātam: „Sit Viņu krustā!” Varētu teikt, ka Golgāta ir visas pasaules politikas un ideoloģiju centrs, pat ja paši politiķi to nezina vai nesaprot, jo politika diezgan bieži tiek izmantota, lai iznīcinātu nevainīgos, tos, kuri liekas esam traucēklis. Jēzus krusts ir atslēga, ar kuru pārbaudīt jebkuru ideoloģiju un politiku, un laimīgs ir tas, kurš dzīvo un nerīkojas pretrunā ar Dieva Dēla krustu. Šī atslēga ļauj ieiet Dieva politikā, bet Dieva politika nav nekas cits kā visu cilvēku pestīšana. Ja meklējam sev brīvību un laimi tikai šinī pasaulē, mēs nekad nespēsim to šeit atrast, jo mūsu dzīvi lielā mērā nosaka šīs pasaules varenie, kuri, lai savu varu saglabātu, ir pat gatavi iznīcināt pus pasaules. Par laimi Dieva valstība nav no šīs pasaules. Dieva valstība stāv pāri visām šīs pasaules valstīm un robežām. Jēzu, mēs Tev pateicamies, ka uz Golgātas, savu ienaidnieku un nelabvēļu ielenkts, Tu tomēr devi katram no mums iespēju kļūt par Tavas valsts dalībnieku. (..) Lai mūsu tauta ir ticīga! Ticība mums palīdzēs visos smagos, grūtos dzīves brīžos gan nosargāt sevi, gan savu ģimeni, gan savu valsti un saņemt pestīšanu, jo lasām Svētajos Rakstos: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai katrs, kas Viņam tic, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi.”
13. Jēzu ieliek mātes rokās
Žēlsirdība pret saviem tuvajiem tiek realizēta visdziļāk. Slimnieks cer uz atveseļošanos līdz pat pēdējam dzīves mirklim. Mēdz sacīt, ka apziņa, ka blakus atrodas cilvēks, kas tevi mīl un sniedz mierinājumu, dziedē daudz labāk nekā zāles. Patiesa žēlsirdība un līdzjūtība prasa būt solidāram ar to, kurš nes savu ciešanu krustu līdz galam. Un tas nav tikai pienākums, tā ir mīlestība. Lūk, Dieva miesa atkal ir mātes rokās. Tāpat kā piedzimstot, māte bērnu ņem savās rokās. Iemiesošanās noslēpums ir nesaraujami ierakstīts krusta noslēpumā. Klusums, šausminošs klusums ietina zemi un tos, kuri kļuva šī neparastā skata liecinieki – kad Jēzus mira uz krusta, kad Viņu noņēma no krusta un māte paņēma Viņu savās rokās.
Cilvēks mēdz bīties no klusuma, bēgt no tā mūzikas ritmos, trokšņos, kņadā un steigā, jo klusums izsauc atmiņas, ieskicē plānus tādai nākotnei, kādu cilvēks ne vienmēr vēlas un grib redzēt. Klusumā var sadzirdēt Dievu, Viņa balsi, kurš atkal kaut ko gribēs, kurš sirdsapziņā atkārtos, ka cilvēks dara slikti, ka vajag laboties. Taču Dievs vienmēr zina, ko un kā darīt, pat tad, kad mums liekas, ka viss ir nokavēts un vairs nav jēgas pūlēties. Klusums ir laiks konfrontācijai ar sevi, ar patiesību par sevi. Varbūt tādēļ cilvēks tā cenšas to attālināt un noslāpēt. Lūgšanas klusumā pārdomāsim, ko gan Jēzus mums katram šobrīd teiktu. Varbūt atkārtotu (..) vārdus: „Tu neprātīgais, jau šonakt Dievs atprasīs tavu dvēseli un ko tu darīsi ar to, ko esi sakrājis?” Tieša norāde uz to, lai mēs labotu savu dzīvi, sagatavotu savu dvēseli Dievam patīkamu un iemantotu Debesu valstību.
14. Jēzus miesu ieliek kapā
Šis kaps, kaut pirmajā mirklī liekas nepatīkams, tomēr kļuva par dzīvības avotu. Kaps izrādījās tukšs. Šī ziņa šodien ir lielas cerības avots tiem, kuri sevi sauc par kristiešiem, kuri tic Dievam un mūžīgai dzīvei. Taču, lai kaps varētu izrādīties tukšs, vispirms tajā vajadzēja apbedīt Dieva Dēla miesu. Kas šodien ir mūsu kaps? Kas mums atņem patieso dzīvi? Kādi grēki, kādas attiecības, pagātnes un tagadnes notikumi? Šī garīgā nāve grēksūdzē ir jānosauc vārdā, lai varētu notikt mūsu tautas augšāmcelšanās. Tad krustceļš, kas nereti ir mūsu dzīves vēsture, nav tik skumjš, bet vieš cerību un piepilda ar prieku, ka arī mēs reiz būsim brīvi no sava kapa. (..)
Teksts sagatavots no audioieraksta
