Vēsturiski Pelnu trešdiena ir pazīstama kā publiskā grēku nožēla, kurai bija īpaša nozīme katehumenātu sagatavošanā, kurus parasti kristīja Lieldienu nakts vigīlijā. Tā iezīmēja vienotu Gavēņa laika sākumu. Kopējs lūgšanas gars, kristiešu atklātība un pievēršanās Kungam, ko sludina Svētie Raksti, simboliski ietver šo pelnu kaisīšanu uz ticīgo galvām, ka mēs pazemībā esam atkarīgi no Dieva Vārda spēka. Ārpus šīm tradīcijām arī Vecajā Derībā ir cieša saistība, turpinājums garīgajam ceļam, kurš ilgst visu Gavēņa laiku, lai pieņemtu un saprastu, ka mūsu miesa, veidota no putekļiem, atgriezīsies zemē kā dzīvs upuris Dievam vienotībā ar Pirmdzimtā Dēla nāvi. Pelnu trešdienai ir liela nozīme tāpat kā visam Gavēņa laikam, kas mūs ieved Jēzus Augšāmcelšanās noslēpumā, ko mēs svinam iekšēji atjaunoti un ar cerību, ka mūsu miesa būs pārveidota. Lieldienu atjaunošanās tiem, kuri tic Jēzum Kristum, sekodami skolotāja piemēram, praktizē gavēni un atturīgu dzīves veidu. Atturēšanās no ēdiena ir kristiešu solidaritātes zīme Svētā Gara darbībai un arī mūsu vienotība ar tiem, kas nabadzībā gaida pēdējo Lieldienu banketu, tāpat atturoties no izklaidēm, transformējot šo laika posmu žēlastībā un pravietiskā pasludinājumā par jaunu pasauli, samierinātu ar Kungu.
Pelnu trešdienas tradīcijas meklējamas antīkajā Gandarīšanas praksē. Agrāk Grēku nožēlas Sakraments netika svinēts kā to redzam tagad. Liturģists Pelāgijs Visentīns piezīmē: no vienas publiskas aktivitātes (celebrēšanas) līdz privātai, no samierināšanās ar Baznīcu vienu reizi līdz biežai Sakramenta svinēšanai, saprotot un pieņemot to kā nepieciešamu palīdzību grēku nožēlnieka dzīvē.
Pelnu dienas svinēšana iesākas ar publiskās grēku nožēlas celebrēšanu. Laika gaitā pelnu kaisīšanas žests uz galvām arī pēc liturģiskās reformas saglabā nozīmi.
Bībeliskais skaidrojums pelnu lietošanai
1. Pirmkārt, tā ir zīme cilvēka trauslumam un vājumam. Ābrahams, griezdamies pie Dieva, saka: “redzi kā degu nepacietībā runāt ar manu Kungu, es,kas esmu puteklis un pelni…” (Rad. 18,27)
2. Ījabs norāda uz savu eksistences vājumu (Īj 30,19).
3. Daudzās citās Bībeles vietās var atrast šo simbolisko pelnu nozīmi (Jud 2,3; Sīr 10,9; Sīr 17,27).
4. Pelnu zīme ir arī ārēja apņemšanās zīme tam, kurš nožēlo savus sliktos darbus un veic atgriešanās ceļu pie Kunga. Īpaši nozīmīga ir vieta Bībelē, kur notiek Ninives iedzīvotāju atgriešanās, pateicoties Jonasa sprediķošanai (Jon 3,5-9). Arī Judīte aicina visu tautu nožēlot grēkus, līdz Dievs steigsies dāvāt brīvību (Jud 4,11).
Ļoti vienkārša, taču saistoša un zīmīga ir Pelnu trešdienas liturģija, kas izpaužas formulā: “Atceries, ka esi puteklis, un puteklī pārvērtīsies” un “Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam”.
Adriāns Nocents atzīmē, ka vecākā formula (atceries, ka esi puteklis…) ir cieši saistīta ar pelnu kaisīšanas žestu, turpretīm jaunā formula (atgriezieties…) izsaka pozitīvu Gavēņu laika aspektu, kas iesākas tieši ar Pelnu trešdienu. Tajā pat laikā liturģists iesaka zīmīgu atrisinājumu, ka iespējams savienot veco un jauno formulu, kas izteiktu vēl labāk Pelnu trešdienas svinēšanas (celebrēšanas) nozīmi: “Atceries, ka esi puteklis un puteklī pārvērtīsies; tātad atgriezies un tici Evaņģēlijam”.
Pelnu bēršanas rits, izdarīts pēc priestera homīlijas, aizvieto Svētajā Misē grēku nožēlas aktu. Šo ritu var veikt arī ārpus Svētās Mises, tad secība būtu šāda: sākuma dziesma, lūgšana, dienas lasījumi, homīlija, pelnu uzbēršana, vispārējā lūgšana, svētība atbilstoši gavēņa laikam, nobeiguma dziesma.
Tulkots no Enriko Beraudo
Ievads Lielajā Gavēnī
“Gavēņa laiks ir… atgriešanās skola. Tas mums māca, kas ir atgriešanās un kā iegūt atgriešanās garu. Tas mūs sagatavo un ved mūs uz garīgu atdzimšanu, bet kā ‘absolūcijai’ nav jēgas. Tas ir gan mācības par atgriešanos, gan arī atgriešanās ceļš. Un tā kā nav iespējama patiesa kristieša dzīve bez atgriešanās, šīs pastāvīgās dzīves ‘izvērtēšanas’, Gavēņa laiks ir Baznīcas liturģiskās tradīcijas neatņemama sastāvdaļa.”
Kad cilvēks dodas ceļojumā, viņam ir jāzina, kur viņš dodas. Tā ir arī ar Gavēni. Vispirms Gavēnis ir garīgs ceļojums un tā mērķis ir Lieldienas, „Svētku Svētki”. (…) Tāpēc mums ir jāsāk ar mēģinājumu saprast šo saistību starp Gavēni un Lieldienām, jo tas atklāj kaut ko ļoti būtisku, ļoti svarīgu kristīgai ticībai un dzīvei.
Ir svarīgi saprast, ka Lieldienas ir daudz vairāk nekā vieni no Baznīcas svētkiem, vairāk nekā ikgadēja pagātnes notikuma pieminēšana. Katrs, kas kaut vai reizi ir piedalījies šajā naktī, kas ir „gaišāka par dienu”, kas ir baudījis šo vienreizējo prieku, to zina. (…) Lieldienās mēs svinam Kristus Augšāmcelšanos kā kaut ko, kas notika un vēl joprojām notiek ar mums. Katrs no mums ir saņēmis šīs jaunās dzīves dāvanu un spēku to pieņemt un dzīvot saskaņā ar to. Tā ir dāvana, kas radikāli maina mūsu attieksmi pret visu šajā pasaulē, ieskaitot nāvi. Tas dara iespējamu mums ar prieku apliecināt: “Nāves vairs nav!” Jā, nāve vēl joprojām ir un mēs vēl joprojām ar to saduramies un kādu dienu tā nāks un paņems mūs. Bet mūsu ticība ir, ka ar Savu nāvi Kristus ir izmainījis nāves būtību, padarījis to par pāreju – „Pascha” – uz Dieva valstību, pārveidojot traģēdiju traģēdiju par visliekāko uzvaru. (…)
Tāda ir Baznīcas ticība, viņas neskaitāmo Svēto apliecināta un atklāta. Bet vai mūsu ikdienas pieredze nav tāda, ka šī ticības ļoti reti ir mūsējā, ka visu laiku mēs zaudējam un pieviļam savu „jauno dzīvi”, ko mēs saņēmām kā dāvanu, un ka īstenībā mēs dzīvojam tā, it kā Kristus nebūtu augšāmcēlies no mirušiem, it kā šim vienreizējajam notikumam nebūtu nekāda nozīme mūsu dzīvēs? (…) Mēs vienkārši to visu aizmirstam – tik aizņemti mēs esam, tik pārņemti ar mūsu ikdienas darbiem – un tāpēc, ka mēs aizmirstam, mēs krītam. Un šajā aizmiršanā, neveiksmēs un grēkā, mūsu dzīve atkal kļūst „veca” – sīkumaina, tumša un galu galā bezjēdzīga – bezjēdzīgs ceļojums uz bezjēdzīgu mērķi. (…) Mēs ik pa laikam varam atzīt un nožēlot savus dažādos „grēkus”, bet mēs pārtraucam redzēs savu dzīvi kā to jauno dzīvi, ko Kristus atklāja un deva mums. Patiesi, mēs dzīvojam tā, it kā Viņš nekad nebūtu atnācis. Tas ir vienīgais patiesais grēks, visu grēku grēks, mūsu nominālās kristietības neizmērojamā traģēdija.
Ja mēs to saprotam, tad mēs varam saprast, kas Lieldienas ir un kāpēc pirms tām ir nepieciešams un to priekšnoteikums ir Gavēnis. Jo tad mēs saprotam, ka Baznīcas liturģiskās tradīcijas, visi tās riti un kalpošanas, eksistē vispirms tāpēc, lai palīdzētu mums atgūt vīziju un apziņu par to jauno dzīvi, ko mēs tik viegli pazaudējam un pieviļam, lai mēs varētu nožēlot un atgriezties pie tās. […]. Un tomēr „vecā” dzīve, grēka un sīkumainības pilnā, nav tik viegli pārvarama un izmaināma. Evaņģēlijs sagaida un pieprasa no cilvēka pūles, uz kurām viņš pašreizējā stāvoklī nav spējīgs. […] Un te nāk palīgā Lielais Gavēnis. Tā palīdzība, ko mums sniedz Baznīca, atgriešanās skola, kas vienīgā dod iespēju pieņemt Lieldienas ne tikai kā vienkāršu atļauju ēst, dzert un atpūsties, bet patiesi kā beigas „vecajam” mūsos un mūsu ienākšanu „jaunajā”. (…) Jo katru gadu Gavēnis un Lieldienas ir no jauna atklāšana un apzināšanās, kas mēs kļuvām caur savas kristības nāvi un augšāmcelšanos.
Ceļojums, svētceļojums! Bet, kad mēs to uzsākam, mēs speram pirmo soli Gavēņa „spožajās skumjās”, mēs redzam – tālu, tālu priekšā – mērķi. Tas ir Lieldienu prieks, tā ir ieeja Valstības godībā. Un šī vīzija, šī Lieldienu priekšnojauta padara Gavēņa skumjas spožas un mūsu gavēņa pūles par „garīgo pavasari”. Nakts var būt tumša un gara, bet visu ceļu noslēpumaina un spoža rītausma spīd pie apvāršņa. „Neatņem mums mūsu ilgas, cilvēces Mīļotais!”
Fragmenti no Aleksandra Šmemana „Lielā Gavēņa”
