21. novembris (piemiņas diena)
Šajā dienā Baznīcā tiek pieminēti Jaunavas Marijas vecāki Joahims un Anna. Tradīcija vēsta, ka, pildīdami Dievam doto solījumu, viņi 80. dienā pēc Marijas piedzimšanas savu vienīgo bērnu, vēl pavisam mazu meiteni, aiznesa uz Jeruzalemes svētnīcu un veltīja Dievam.
8. decembris (lieli svētki)
Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, “Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam”. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā “žēlastības pilno”. Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.
Gadsimtu gaitā Baznīca arvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs “piepildīja ar savu žēlastību, tikusi izpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecina Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX:
“Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa.”
Šo “absolūti unikālā svētuma” spožumu, ar kuru viņa tikusi “bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža”, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir “atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ”. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs “Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās” (Ef 1, 3). Dievs “izredzējis” Mariju “pirms pasaules radīšanas”, lai viņa “mīlestībā” būtu svēta un nevainojama “Viņa priekšā” (Ef 1, 4). Austrumu tradīcijas tēvi Dieva Māti sauc par “Vissvēto” (gr. Panagia) un viņu godina kā “jebkāda grēka traipa neskarto, Svētajā Garā veidotu par jaunu radību”. Pateicoties Dieva žēlastībai, Marija visu savu mūžu ir palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.
Katoliskās Baznīcas Katehisms
1. janvāris (lieli svētki)
Ziemassvētku oktāvas astotajā dienā, 1. janvārī, tiek svinēti Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes – svētki, godinot Mariju kā Jēzus Kristus, Dieva Dēla, māti. Mariju, kura Evanģēlijā tiek saukta „Jēzus Māte” (Jņ 2,1; 19,25), vēl pirms viņas Dēla piedzimšanas Svētais Gars ir pamudinājis godināt kā „mana Kunga Māti” (Lk 1,43). Jēzus Kristus kā patiess Dievs un patiess Cilvēks tika apliecināts Efezas koncila laikā 431. gadā, vienlaikus pasludinot, ka Marija, pateicoties Dieva Dēla cilvēciskajai ieņemšanai viņas klēpī, ir kļuvusi par Dieva Māti (Theotokos).
Sākotnēji Baznīca 1. janvārī svinēja Dieva Mātes dzimšanas dienu, bet, kad 7. gadsimta sākumā no Konstantinopoles tika pārņemti Kunga Pasludināšanas un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, šie svētki zaudēja savu popularitāti un 1. janvāris drīz vien tika svinēts kā Ziemassvētku oktāvas astotā diena, kurā saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, bērns tika apgraizīts un nosaukts vārdā Jēzus (Lk 2:21). 13. gadsimtā 1. janvārī sāka svinēt Kunga apgraizīšanas svētkus, tajā pašā laikā saglabājot lūgšanas un antifonas, kurās Marija tika godināta kā māte. Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētku svinēšana 1. janvārī no jauna tiek iedibināta līdz ar 1969. gada revidēto liturģiskā gada kalendāru.
Šajā dienā mēs svinam Jaunavas Marijas lomu cilvēces pestīšanā. Caur Svēto Garu Dievs Tēvs sagatavoja Mariju par mājokli savam Dēlam. Kristus piedzimšana kļuva iespējama pateicoties Marijas fiat, apliecinot gatavību Dieva plānam ar saviem vārdiem: “Lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1:38)
15.augusts (lieli svētki)
Svinības par godu Māras zemes Karalienei un galvenajai Aizbildnei. Liturģiskā krāsa – balta.
Bezvainīgā Jaunava, brīva no Iedzimtā grēka, beidzot savu dzīves gaitu, tiek uzņemta debesu godībā ar visu dvēseli un miesu, un Kungs viņu paaugstināja par Pasaules Ķēniņieni, lai pilnībā līdzinātos savam Dēlam, Kungam, kas ir Valdnieks, grēka un nāves uzvarētājs (Vat. II konc., “Lumen Gentium”, 59).
Debesīs uzņemtā ir Debesu Baznīcas pirmauglis, mierinājuma un drošas cerības zīme par Baznīcu svētceļnieci. Jaunavas aizmigšana (dormitio Virginis) un debesīs uzņemšana Rietumu un Austrumu Baznīcā ir viens no vissenākajiem mariāniskajiem svētkiem.
Šī senā liturģiskā liecība tiek svinīgi pasludināta Pāvesta Pija XII dogmātiskajā definīcijā 1950. gadā (Romas Misāle).
Par Mariju pēdējo reizi lasām Jaunajā Derībā Apustuļu darbu pirmajā nodaļā: viņa ir Apustuļu vidū, lūgšanā, gaidot Svētā Gara nonākšanu.
Ļoti daudz ziņu par Mariju var atrast apokrifos.
Termins dormizione (‘aizmigšana’) ir viens no senākajiem, ko lieto, kad noslēdzas Marijas zemes dzīve. Austrumu Baznīcā šāda svinēšana tiek pasludināta 7. gs. ar Bizantijas imperatora Maurīcija dekrētu.
Tajā pašā gadsimtā “aizmigšanas” svētki tiek pārnesti uz Romu no kāda austrumu izcelsmes pāvesta Serdžo I. Pagāja vēl vesels gadsimts, kad terminu dormizione nomainīja daudz plašāks assunzione (‘debesīs uzņemšana’).
Pāvesta Pija XII pasludinātā 1950. gada dogmātiskā definīcija dod skaidrojumu, ka Marija nav jāsalīdzina ar pārējām radībām, un parāda oriģinālo personīgi svētdarošo raksturu, ka viņa nav grēka skarta, ar savu dvēseles skaidrību. Pilnīgā savienošanās garīgā un miesiskā Kristus godībā ir beidzamā un mūžīgā Atpestīšanas fāze.
Tā svētīgie un svētie, kas jau izbauda svētlaimi, savā ziņā gaidot šo Atpestīšanas piepildījumu, kas Marijā jau ir notikusi ar īpašu žēlastību, pasargājot to no Pirmgrēka.
Šīs doktrīnas gaismā, kurai savs pamats Svētajos Rakstos, ietverot pirmo Dieva mesiānisko pestīšanas vēsti, kas dota mūsu pirmvecākiem pēc grēkā krišanas. Marija tiek prezentēta kā Jaunā Ieva, cieši saistīta ar Jauno Ādamu – Jēzu Kristu, cieši saistīti ciešanās un mīlestībā, lai izpirktu pirmvecāku vainas. Marija ir ne tikai Pestītāja māte, bet arī līdzdalībniece, kopējā cīņā līdz pilnīgai uzvarai.
Intīmā saistībā ar Jēzu, arī Marija triumfē ne tikai pār grēku, bet arī pār nāvi – diviem cilvēces ienaidniekiem. Un, tāpat kā Kristus Atpestīšanai ir noslēgums – Augšāmcelšanās Godībā, arī Marijai – uzvarā pār grēku.
Ar Bezvainīgo Ieņemšanu vajadzēja būt papildinātai uzvarai pār nāvi.
Ar debesīs uzņemšanu lai kristiešu pestīšanas pilnība ir miesas piedalīšanās debesu godībā.
Pjērs Bargellīni
Pēc Eņģeļa Pasludināšanas Marija devās Jūdejas kalnos, lai apmeklētu Elizabeti. Piepildīta ar Svēto Garu, Elizabete viņu svētīja. Viņu pasludināja par “Mana Kunga Māti”. Prieka avotu. Kalna Svētību dzīvs piemērs rīcībā. Marija atbildēja ar Magnificat dziedājumu. Iedvesmoti vārdi, kas piepilda sirdi. Tie mums ir kā “garīgais testaments”. Identificējoties ar Mariju, Baznīca visos laikos turpina dziedāt Magnificat kā savu pašas dziesmu.
Šodien svinam Debesīs uzņemšanas noslēpumu. Nobeiguma posmu uz zemes, Pestītāja Māte, brīva no Iedzimtā grēka, ir ievesta godībā ar miesu un dvēseli tuvu savam Dēlam debesīs. Tukšais Marijas kaps, tukšais Jēzus kaps, nozīmē prelūdiju Dzīvības Dieva pilnīgai uzvarai pār nāvi, kad pasaules gala beigās, uzausīs mūžīgā dzīve, mūsu miesas nāve būs vienota ar Kristus nāvi.
Apokalipse mums rāda “brīnumainu zīmi debesīs”: sieviete, kuras apmetnis ir pati saule un kronis – no zvaigznēm. Neuzvarama ar Dieva žēlastību pret savu sākotnējo ienaidnieku. “Baznīcas tēls un pirmauglis”. Pirmauglis mātes sāpēs, kalpojot Atpestīšanai. Pirmauglis godības liktenim. No turienes Trīsvienības pavards, Marija mūs visus gaida, lai dzīvotu un dziedātu ar Viņu Dieva žēlastības pazīšanu.
Kalna Svētības – dievišķā un cilvēciskā Pestīšana.
Viņas mūžīgais Magnificat.
15. septembris (piemiņas diena)
Šodien Baznīca piemin un godina Jaunavas Marijas ciešanas, ko viņa panesa, vienmēr būdama vienota ar savu Dēlu, pasaules Pestītāju. Būdama Māte, viņa cieta Jēzum līdzi, satiekot Viņu krustaceļā un līdz pat Kunga nāvei paliekot krusta pakājē.
Marija, līdzcietīgā, bez grēka ieņemtā, Debesīs uzņemtā, ir visas Baznīcas simbols. Baznīcas ciešanas ir Jēzus ciešanu turpinājums. Tā pacietīgi panes grūtības, tās pievienojot Jēzus ciešanām, lai tāpat kā Marija drīkstētu būt līdzdalīga arī Kunga augšāmcelšanās godībā.
Atklājot Dieva Mātes ciešanas, kristīgajā mākslā viņa tiek attēlota ar septiņiem zobeniem, kas caurdūruši viņas sirdi. Šie zobeni simbolizē septiņus notikumus, kas lika Jaunavai Marijai ciest. Tie ir: Simeona pravietojums, Bērna Jēzus palikšana Jeruzalemes templī, satikšanās ar Jēzu krustaceļā, atrašanās krusta pakājē, Jēzus noņemšana no krusta un Viņa ielikšana Mātes klēpī, kā arī Jēzus guldīšana kapā.
Mieram Tuvu
11. februāris (piemiņas diena)
Šodien Baznīca piemin Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanos Lurdā, Francijas dienvidos. No 1858. gada 11. februāra līdz 16. aprīlim Dievmāte astoņpadsmit reizes parādījās vienkāršai Lurdas meitenei Bernadetei Subirū. Vienpadsmit tikšanās reizēs Jaunava nesacīja ne vārda, tikai smaidīja. Savā pirmajā vēstījumā viņa teica: „Gandarīšana, gandarīšana, gandarīšana. Lūdziet Dievu par grēciniekiem!”
Dievmāte arī lika Masabjēlas grotā izplūst avotiņam, kura ūdens ir dziedinājis daudzus slimos. 25. marta rītā uz Bernadetes jautājumu, kā Kundzi sauc, Dievmāte atbildēja: „Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana.” Bija pagājuši tikai četri gadi, kopš pāvests Pijs IX bija pasludinājis dogmu par Marijas bezvainīgo ieņemšanu, taču neizglītotā Lurdas meitene to nevarēja zināt. Pēc notikumiem Lurdā Bernadete Subirū nodzīvoja vēl divdesmit ciešanu pilnus gadus, pazemīgi īstenojot Dievmātes aicinājumu lūgties un gandarīt par grēcinieku atgriešanos, bet viņas miesa vēl joprojām nesatrūdējusi guļ Nevēras Žēlsirdīgo māsu klosterī.
7. oktobris (piemiņas diena)
Pateicībā par žēlastībām, ko cilvēki saņēmuši, lūdzoties rožukroni, kā arī uzklausījis dominikāņu lūgumu, pāvests Leons XIII 1883. gadā velta oktobra mēnesi Jaunavai Marijai, aicinot šajā mēnesī visās baznīcās katru dienu lūgties rožukroni. Vēl joprojām oktobris ir rožukroņa mēnesis, un tajā īpaši godinām Vissvētāko Jaunavu Mariju.
Rožukroņa noslēpumos tiek pārdomāta visa cilvēces atpestīšanas gaita – Pestītāja nākšana pasaulē, Viņa bērnība un atklātās dzīves laiks, sāpju ceļš Golgātas kalnā, nāve pie krusta un tai sekojošā augšāmcelšanās, debesīs uzkāpšana, Svētā Gara nonākšana un Jaunavas Marijas paaugstināšana.
22. augusts (piemiņas diena)
Marija kā karaliene tiek godināta jau gadsimtiem ilgi. Vēršoties pie Marijas caur litāniju, mēs uzticamies viņas nemitīgajai aizbildniecībai, piesaucot Eņģeļu, Patriarhu, Praviešu, Apustuļu, Mocekļu, Apliecinātāju, Jaunavu, Visu Svēto un Ģimeņu karalieni.
Marijas – Debesu Karalienes svētkus 1954. gadā ieviesa pāvests Pijs XII, vēloties atgādināt, ka Marija ir karaliene, pamatojoties uz viņas dvēseles cēlumu un uz dievišķo dāvanu vienreizīgumu, ko viņa ir saņēmusi. Marija ir karaliene tāpēc, ka viņa vienreizējā veidā ir vienota ar savu Dēlu. Savukārt Jēzus par karali tika pasludināts līdz ar Pilāta uzrakstu uz krusta: “Jūdu karalis”.
8. septembris (svētki)
Kā vēsta tradīcija, Marijas vecāki Joahims un Anna bija no Dāvida cilts, no kuras bija jādzimst pasaules Glābējam. Taču abi bija jau gados, un viņiem nebija bērnu. Tomēr Dievs uzklausīja Joahima un Annas lūgšanas un, par spīti vecumam, dāvāja viņiem meitu, kas ar savu jāvārdu pieņēma Dieva gribu un kļuva par Pestītāja Māti. Jeruzalemē Jaunavas Marijas dzimšanas vieta tiek godināta jau no 6. gs.
12. septembris
Pirmo reizi Jaunavas Marijas vārda dienu sāka svinēt 1513. gadā Spānijā un drīz vien arī plašākā mērogā. Šajā dienā godinām Jaunavas Marijas vārdu, kuru piesaucot, varam izlūgt Dieva žēlastību, pateicoties Marijas aizbildinātājas, vidutājas un sargātājas lomai.
13. maijs (piemiņas diena)
Pirmā Dievmātes parādīšanās Fatimā notika 1917. gada 13. maijā trīs portugāļu bērniem – Jacintai, Lūcijai un Francisko. Parādīšanās turpinājās pusgada garumā ik mēnesi – līdz 13. oktobrim. Savā otrajā parādīšanās reizē Dievmāte sacīja bērniem, ka Jēzus vēlas, lai pasaule godinātu Viņas Bezvainīgo sirdi, tādējādi glābjot grēciniekus. Citos savos vēstījumos viņa aicināja bērnus katru dienu lūgties rožukroni par godu Rožukroņa karalienei, lai izlūgtos pasaulei mieru un Pirmā pasaules kara beigšanos, kā arī caur bērniem nodeva svarīgus vēstījumus par visas pasaules aktuālākajām problēmām. Fatimā uzcelta baznīca, kurai Svētais Krēsls devis bazilikas titulu un kuru katru gadu apmeklē tūkstošiem svētceļnieku no visas pasaules.
Svētki (nākamajā dienā pēc Vasarsvētkiem)
Pirms savas nāves Jēzus Vissvētāko Jaunavu Mariju pasludināja par mūsu Māti un uzdeva Viņai rūpēties par mums, kā par to rakstījis svētais apustulis Jānis: “Jēzus, redzēdams Māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, saka savai Mātei: “Sieviet, lūk, Tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Lūk, tava Māte!” (Jņ 19, 26-27). Ar šiem vārdiem Vissvētākā Jaunava Marija nonāca apustuļa Jāņa gādībā. Bet Baznīca ir pārliecināta, ka Jēzus rūpējās ne tikai par viņas materiālo nodrošināšanu, bet ar šiem vārdiem Viņš atdeva visus cilvēkus savas Vissvētākās Mātes gādībai un mums paskaidroja, ka viņa ir mūsu Māte, bet mēs – viņas bērni.
Tomēr Marija no pašā sākuma ir ne tikai mūsu Māte, bet arī Baznīcas Māte. Viņa kļuva par tādu, līdzdarbodamās ar Kristu mūsu pestīšanas darbā. Ar savu ticību, cerību un mīlestību, viņa darbojas cilvēku dvēseļu dzīves pārdabiskās atjaunošanas labā. Pāvests Pāvils VI Jaunavu Mariju par Baznīcas Māti pasludināja 1964. gada 21. novembrī.
31. maijs (svētki)
Eņģelis Gabriēls, pasludinādams Marijai, ka viņa kļūst par Pestītāja Māti, pateica viņai, ka viņas māsīca Elizabete, ko uzskatīja par neauglīgu, ir mātes cerībās. Šajā dienā Baznīcā tiek godināta Vissvētākā Jaunava Marija, kas steigšus devās pie savas māsīcas Elizabetes, Jāņa Kristītāja mātes. Marija steidzās pie Elizabetes, lai atklātu viņai vēsti par gaidāmo Pestītāja dzimšanu. Abām satiekoties, Svētais Gars piepildīja Mariju un viņa slavēja Dievu, dziedot skaisto slavas dziesmu Magnificat.
Piemiņas diena (nākamajā dienā pēc Vissvētās Jēzus sirds svētkiem)
Šajā dienā Baznīca godina Vissvētākās Jaunavas Marijas sirdi, kurā apslēpta gan viņas pilnība un tikumi, gan prieks un sāpes, tomēr pāri visam – viņas mīlestība uz Dievu Tēvu un viņas mātišķā mīlestība uz Jēzu. Ja, godinot Vissvētāko Jēzus sirdi, mēs apbrīnojam Dieva lielo mīlestību pret visu cilvēci, tad, godinot Vissvētākās Jaunas Marijas Bezvainīgo sirdi, mēs apceram viņas lielo mīlestību uz Dievu un Jēzu, vēloties to ienest arī savā dzīvē.
Bieži vien Marijas Bezvainīgā sirds tiek attēlota ar septiņām brūcēm vai zobeniem, bet tai apkārt apvīta rožu virtene.
16. jūlijs (piemiņas diena)
Saskaroties ar daudzām grūtībām Karmela ordenī, kuras varēja novest pie ordeņa likvidācijas, ordeņa ģenerālis Saimons Stoks lūdza Dievmātes palīdzību saglabāt ordeni un panākt tā pilnīgu atzīšanu. Svētais Saimons Stoks dedzīgi lūdzis Dievmāti ar antifonas Flos Carmeli – Karmela zieds – vārdiem, un viņa lūgšana tika uzklausīta. 1251. gada 16. jūlija rītausmā Jaunava Marija parādījās eņģeļu pavadībā, smaidot un rokās turot Karmela skapulāru. Marija apsolīja izlūgt visiem, kuri uzticīgi nēsās skapulāru, pestīšanas dāvanu, sakot: “Skapulārs būs īpaša priviliēģija tev un visiem karmelītiem. Kas tajā nomirs, nenonāks mūžīgajā ugunī. Lūk, pestīšanas zīme, glābiņš briesmās, miera un mūžīgo saistību derība.” Šis brīdis kļuva par Karmela Dievmātes brālības sākumu. Skapulāru var nēsāt ikviens Dieva draugs, kurš vēlas saņemt skapulāra valkātājiem apsolītās žēlastības, veicot skapulāra svētīšanas un uzlikšanas rituālu.
25. marts (svētki)
Šo svētku pirmsākumi meklējami 5. gs. Šajā dienā Baznīca svin brīdi, kurā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Nācareti pie Jaunavas Marijas, lai pasludinātu, ka viņa ieņems no Svētā Gara un dzemdēs Dieva Dēlu. Lai gan notiekošais mulsināja Mariju, jo viņa nepazina vīru, viņa ticībā uzņēma Dieva Vārdu un ar viņu notika tā, kā eņģelis bija sludinājis.
Šie svētki aicina mūs pildīt Dieva gribu arī savā dzīvē, jo Dieva gribas pildīšana sākas ar brīdi, kad mēs caur Svētā Gara darbību pieņemam dievišķā Vārda noslēpumu.
