Pieņem, Kungs, visu manu brīvību, manu atmiņu, manu prātu un visu manu gribu – visu to, kas man ir un ko es uzskatu par savu. To visu man esi devis Tu, un tas ir Tavs. To visu es veltu Tev, rīkojies ar to, kā vien Tu vēlies. Tikai dāvā man savu mīlestību un žēlastību, jo ar to man ir diezgan.
/Sv. Ignācijs no Lojolas/
Mans Tēvs, es uzticos Tev, dari ar mani pēc savas gribas. Lai arī ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev. Esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, lai tikai Tava griba piepildās manī un visā Tavā radībā, tad es nekā vairs nevēlos, mans Dievs. Tavās rokās es ielieku savu dvēseli, jo es Tevi mīlu ar visu savas sirds mīlestību. Un šī mīlestība mudina mani atdoties Tev. Es ielieku sevi Tavās rokās ar pilnu paļāvību, jo Tu esi mans Tēvs.
/Svētīgais Šarls de Fuko/
Kungs, liec man pieaugt vērībā pret citiem, godīgumā pret sevi un uzticībā pret Tevi. Dari mani pietiekami stipru, lai es no visas sirds vēlētos darīt Tavu gribu, lai kāda tā arī būtu. Palīdzi man atrast manu patieso dzīves aicinājumu, lai tas man sniegtu laimi pašam un nestu laimi arī citiem. Dari, Kungs, lai tie, kurus Tu aicini uz priesterību vai konsekrētu dzīvi, spētu atbildēt Tavam aicinājumam, lai tie, kuriem nepieciešama Tava palīdzība, to vienmēr varētu atrast. Kungs, Tu mūs esi radījis sev, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.
/Sv. Augustīns/
Mans Kungs Dievs, man nav ne jausmas, kurp es dodos. Es neredzu ceļu sev priekšā. Es neesmu drošs, kur tas man beigsies. Es sevi neesmu pietiekami izzinājis, un tad, kad domāju sevi sekojam Tev – neesmu drošs, ka es patiešām to daru. Bet es ticu, ka mana vēlme Tevi priecēt patiešām arī Tevi iepriecina. Un es ceru, ka mani darbi ir šīs vēlmes piepildīti. Es tāpat ceru, ka nekad mani šī vēlme nepametīs. Un es zinu – ja rīkošos saskaņā ar šo vēlmi, tad Tu vadīsi mani pa pareizo ceļu pat man pašam to nezinot. Tādēļ es Tev uzticēšos vienmēr, lai gan pats sev varētu šķist pazudis un nāves ēnā esam. Es nebaidīšos, jo Tu esi vienmēr ar mani, un Tu nekad nepametīsi mani vienatnē ar manām bailēm.
/Tomass Mērtons/
Mans Dievs, savā mīlestībā Tu esi mani radījis un izvēlējis, lai es varētu Tev kādā īpašā veidā kalpot. Tu esi mani paredzējis kādam darbam, kuru Tu nedevi darīt nevienam citam. Man ir sava vieta Tavā plānā. Šīs dzīves laikā es varu arī neuzzināt, kāda ir mana loma, bet nākamajā dzīvē tas man tiks atklāts. Tādēļ es Tev uzticēšos visās lietās. Ja esmu slims, pat mana slimība var kaut kādā veidā pakalpot. Ja man par kaut ko jāuztraucas, arī mans uztraukums var Tev noderēt. Un, ja esmu noskumis, manas sirdssāpes var sekmēt Tavu mērķu piepildīšanu. Tu neko nedari tāpat vien; Tu zini, kādēļ Tu ko dari. Ja arī Tu atņemtu man draugus, aizvestu mani dzīvot svešumā, liktu man justies visu aizmirstam, darītu manu garu nomāktu un piezemētu un turētu no manis noslēpumā manu nākotni, — tik un tā, Tu zini, ko Tu dari, un es Tev uzticos.
/Svētīgais Džons Henrijs Ņūmens/
Ak, lielais, godības, pilnais Dievs, mans Kungs Jēzu Kristu, es lūdzu Tevi, pazemini manu sirdi. Dāvā man dziļu pazemību, nesatricināmu cerību un pilnīgu mīlestību. Ļauj, Kungs, man Tevi pazīt un vienmēr rīkoties, sekojot Tavai gaismai un saskaņā ar Tavu gribu. Amen.
/Sv. Francisks no Asīzes/
Lūgšanas Vissvētākajai Jaunavai Marijai
Jaunava Marija ir katra kristieša garīgā Māte un aicinājumu Māte, kura gādā, lūdzas par mums un uzklausa. Uztici viņai savas rūpes, noskaitot “Esi sveicināta…” un lūdzot palīdzību un vadību sava aicinājuma atklāšanā. Uzlūkojot Marijas dzīvi, var daudz no viņas mācīties gan lai saklausītu savu aicinājumu, gan uz to atbildētu.
