Gatavojoties Paļāvības Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkiem, kas tiek svinēti svētdienā pirms Lielā gavēņa, kopienas “Pro Sanctitate” māsas šajā Žēlsirdības Jubilejas gadā aicina pārdomāt, cik Marija bija žēlsirdīga, kā viņa kontemplēja Jēzus Vaigu, Tēva Vaigu. Arī mēs esam aicināti, tāpat kā Marija, paturēt sirdī Dieva Vārdu un caur Jēzu vairāk iepazīt Tēva Vaigu, Žēlsirdīgo Vaigu.
Katru dienu atradīsim laiku, lai paliktu klusumā Dievmātes klātbūtnē un lūgtos par mieru pasaulē un par aicinājumiem.
29. janvārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 1, 46 – 49
“Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.”
No Pāvesta Franciska rakstiem
„Esi sveicināta, Žēlsirdības Māte, Dieva Māte un piedošanas Māte, cerības Māte un žēlastības Māte, svētā prieka pilnā Māte,”
Marija ir Dieva Māte, Dieva Māte, kas piedod, kas dāvā piedošanu, un tāpēc varam teikt, ka Viņa ir piedošanas Māte. Šis vārds – „piedošana”, ko tik ļoti nesaprot pasaulīgā mentalitāte, norāda uz pašu kristīgās ticības augli. Tas, kurš neprot piedot, vēl nav iepazinis mīlestības pilnību. Tikai tas, kurš patiesi mīl, spēj nonākt līdz piedošanai, aizmirstot par saņemto apvainojumu. Krusta pakājē Marija redz savu Dēlu, kas upurē sevi un tādējādi, apliecina, ko nozīmē mīlēt, kā mīl Dievs. Šai brīdī viņa dzird Jēzus vārdus, kuri, iespējams, rodas no tā, ko viņa pati Viņam iemācīja jau no mazotnes: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!” Tajā brīdī Marija mums visiem kļuva par piedošanas Māti. Viņa pati pēc Jēzus piemēra kļuva spējīga piedot tiem, kas nogalināja viņas nevainīgo Dēlu.
30. janvārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 1, 50 – 51
„Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas. Varenus darbus viņš dara ar savu roku, izkaisa tos, kas augstprātīgi garā.”
No Pāvesta Franciska rakstiem
Ļausim, lai Marija mūs pavada un palīdz atklāt skaistumu, ko dod tikšanās ar viņas Dēlu Jēzu! Atvērsim plaši mūsu sirdi piedošanas priekam, apzinoties uzticības pilno cerību, kas mums tiek dota, lai mūsu ikdienas eksistenci padarītu par Dieva mīlestības pazemīgo instrumentu.
No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas ”Tēva seja”
Mēs papētīsim, kā Marija lūdza Tēvu. Padomāsim par izjūtām, kādas piedzīvoja Marija, kura dzīvoja kopā ar Dēlu, kurš jau no bērnības aizvien tika runājis par Tēvu. Marijai nācās griezties pie Tēva ikreiz, kad viņa vērsās pie Jēzus, jo viņa zināja, ka Jēzus patiešām ir gan viņas dēls, gan arī Tēva Dēls. Mēs dzirdam Jēzu templī sakām šos vārdus: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (Lk 2, 49) Jēzum ir tikai divpadsmit gadu, bet Viņš jau jautā: “Vai jūs nezinājāt…” Tas liecina, ka ir jau kaut kas noticis starp Viņu un Tēvu, un Viņa dialogs ar Mariju lielākoties ir par Tēvu.
31. janvārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 1, 52 – 53
„Varenos Viņš nogrūž no troņa un paaugstina pazemīgos. Izsalkušos viņš piepilda labumiem, bet bagātos atstāj tukšā.”
No Vatikāna II koncila konstitūcijas “Lumen Gentium”.
Marijas mātišķība glābšanas plānā nepārtraukti turpinājās sākot no viņas uzticīgās piekrišanas Pasludināšanas brīdī, parādījās rūpju pilna zem krusta un turpināsies kamēr izvēlētie būs iegājuši mūžīgajā godībā. Patiešām, uzņemta debesīs, Marija nepārtrauca šo glābšanas lomu, bet ar savām neskaitāmajām aizlūgšanām turpina mums izlūgt mūžīgās glābšanas žēlastības. Ar savu mātišķo mīlestību viņa rūpējas par saviem bērniem, kas vēl kā svētceļnieki ir pakļauti daudzām briesmām un raizēm, līdz tie nokļūs dievišķajā Tēvijā. Tāpēc arī Jaunava Marija Baznīcā tiek godināta kā aizbildne, palīdzētāja, vidutāja.
1.februarī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (2, 10 – 15)
„ Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem. Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!
No Pāvesta Franciska rakstiem
Atvērsim savas sirdis, lai saņemtu šīs dienas žēlastību, kas ir Viņš pats: Jēzus ir šī gaismas pielietā „diena”, kas ir parādījusies pie cilvēces apvāršņa. Tā ir žēlsirdības diena, kurā Dievs Tēvs atklāja cilvēcei savu neizmērojamo maigumu. Gaismas diena, kas izkliedē baiļu un nedrošības tumsu. Miera diena, kurā rodas iespēja satikties, veidot dialogu, izlīgt. Prieka piepildīta diena: tas ir „liels prieks” par mazajiem un pazemīgajiem, un par visu tautu (sal. Lk 2, 10).
Šajā dienā no Jaunavas Marijas ir piedzimis Jēzus, Pestītājs. Betlēmes notikuma atveidojumā ieraugām „zīmi”, ko Dievs mums devis: „Autiņos ietītu un silītē guldītu bērnu” (Lk 2, 12). Līdzīgi Betlēmes ganiem arī mēs dodamies skatīt šo zīmi, šo notikumu, kas katru gadu atkārtojas Baznīcā no jauna. Ziemassvētki ir notikums, kas no jauna atkārtojas katrā ģimenē, katrā draudzē, katrā kopienā, kas pieņem Dieva mīlestību, kura kļuva redzama un taustāma Jēzū Kristū. Baznīca, tāpat kā Marija, visiem rāda šo Dieva „zīmi”: Bērnu, ko tā nesa savā klēpī un dzemdēja, bet kurš ir Visaugstākā Dēls, jo „Viņš nāk no Svētā Gara” (Mt 1, 20). Tāpēc Viņš ir Glābējs, jo Viņš ir Dieva Jērs, kas ņem uz sevi pasaules grēkus (sal. Jņ 1, 29). Kopā ar ganiem kritīsim ceļos Jēra priekšā, pielūgsim par miesu tapušā Dieva Labestību un ļausim, lai grēku nožēlas asaras piepilda mūsu acis un mazgā mūsu sirdi.
2. februārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (1, 34 – 38)
“Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.”
No Pāvesta Franciska rakstiem
Kad piepildījās laiks, Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (Gal 4, 4). Iesākot Jauno gadu, Baznīca aicina ticīgos kontemplēt Marijas dievišķo mātišķību. Viņa ir miera ikona. Marija ieticēja eņģeļa vārdiem, ieņēma Dēlu un kļuva Dieva Māte. Caur viņas fiat piepildījās laiks.
Jaunava dāvā mums savu Dēlu kā jaunas dzīves sākumu. Patiesā gaisma nāk apskaidrot mūsu eksistenci, kas bieži ir ieslēgta grēka tumsā. Šodien mēs no jauna atklājam, kas mēs esam! Šajā naktī mums tiek skaidri parādīts ceļš, pa kuru mums jāiet, lai sasniegtu mērķi. Tagad jāapklust visām bailēm un uztraukumiem, jo gaisma mums norāda ceļu uz Betlēmi. Mēs nevaram palikt inerti. Nedrīkstam stāvēt uz vietas. Mums ir jāiet apraudzīt mūsu Pestītāju, kas guļ silītē. Lūk, mūsu prieka un līksmības iemesls: šis Bērns „ir dzimis mums”, „ir dots mums”, kā to sludina pravietis Isaja (sal. 9 ,5). Tautai, kas jau divtūkstoš gadu dodas visos pasaules ceļos, aicinot katru cilvēku dalīties šajā priekā, tiek uzticēta sūtība atklāt citiem „Miera Karali” un kļūt tautu vidū par Viņa instrumentu, efektīvu instrumentu.
3. februārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (2, 48 – 51)
Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.
No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas “Tēva seja”
„…Cik mīlestības pilna bija Marijas lūgšana Tēvam. Kad vien viņa raudzījās uz Dēlu, viņas sirdi piepildīja pateicība: “Paldies, Tēvs, ka Tu man dāvāji savu Dēlu!” Kādu prieku viņa izjuta par to, ka spēja sacīt Tēva vārdus: “Tu esi mans Dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājusi.” Vienīgā atšķirība ir tāda, ka Marijas “šodien” ir ierobežots laikā un telpā, kamēr Tēva “šodien” ir kopš mūžības.”
4. februārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 1, 56 – 57
„Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu.”
No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas – Tēva seja
Pirms šiem brīnišķīgajiem notikumiem, kas sākās ar pasludināšanu un kurai sekoja Iemiesošanās, mēs apbrīnojam gaismu, kas caurstrāvoja Marijas dvēseli tā, ka viņa varēja sacīt: “Jo Varenais lielas lietas manī darījis.” (Lk 1, 49) Un, ja Marija to varēja sacīt jau no paša iesākuma, tas ir, apciemojot Elizabeti, kas zina, cik daudz reižu vairāk viņa šo Magnificat bija atkārtojusi Tēvam.
5. februārī
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (1, 46 – 50)
„Lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.”
“Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.”
No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas “Par tevi stāsta brīnišķīgas lietas”
Ikviens no mums ir kā maza pasaule, ikvienam ir savas problēmas, ikvienam ir nepieciešams mammas glāsts un smaids. Marijas mātišķība attiecībā uz Baznīcu ir arī mātišķība attiecībā uz mani, uz ikvienu no mums. Tātad no mūsu puses dzimst nepieciešamība griezties pie viņas, lūgt viņu: Mana Māte, mana Paļāvība; īpaši grūtību brīžos izjūtam nepieciešamību vērst mūsu skatu uz viņu, lai viņu uzlūkotu, satiktu, pieglaustu galvu pie viņas sirds.
6. februārī
Lasījums no Jāņa evaņģēlija (19, 25 – 26)
„Pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls!”
No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas “Tēva seja”
Kāda mīlestība vienoja Mariju ar Jēzu, kad Viņš visdziļāko ciešanu brīdī uzrunāja Tēvu: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk 16,34)
Kā mēs lūdzam Tēvu? Mums jāapzinās dziļās, brīnišķīgās, godbijības pilnās attiecības, kas pastāv starp mums un Tēvu. Mēs neesam tikai Dieva radības, Tēva radības – mēs esam Viņa mīlestības iecere. Kā es esmu rakstījis kādā no savām dziesmām: “Kungs domāja par mums; Viņš mūs loloja savā sirdī, pirms vēl zvaigznes tika radītas.” Kopš visas mūžības Dievs mūs loloja sava sirdī. Mums vienmēr vajadzētu griezties pie Tēva, vienmēr – būt saskaņā ar Viņu. Tik bieži savā ikdienā mēs lūdzam Tēvs mūsu; tik daudz reižu mēs lietojam Krusta zīmi, sakot: “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, bet kā tas atbalsojas mūsos? Kā mēs izdzīvojam savas attiecības ar Tēvu?
Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds,
jebkura svētuma dzīvais paraugs,
dod visiem saviem bērniem
paļāvību kļūt svētiem!
Sagatavoja Pro Sanctitate
