Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 2018. gada 14. augustā Aglonā
Dārgie svētceļnieki!
Šogad pulcējamies Aglonā īpašā kontekstā. Šis ir gads, kad svinam Latvijas simtgadi.
Šis ir gads, kad pāvests Francisks ierodas pie mums kā svētceļnieks, lai stiprinātu mūsu tautā ticību un cerību, lai būtu kopā ar mums šai svarīgajā vēstures posmā. Pirms 25 gadiem mūs apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, kuram bija neatsverama loma Austrumeiropas valstu atbrīvošanā no komunistiskās ideoloģijas žņaugiem.
Šis ir arī gads, kad oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas un tautas izvēle noteiks, kuri būs mūsu priekšstāvji nākamajos četros gados, kuri būs tie, kas noteiks Latvijā notiekošo politisko, kultūras un ekonomisko procesu tālāko virzību.
Ir vērts paskatīties uz šiem trim notikumiem dievišķās Atklāsmes gaismā, izejot no ticības skatījuma. To mums palīdz izdarīt šodienas svētku vēstījums un tikko dzirdētie liturģiskie teksti. Svētais Pāvils mums pavēsta, ka pienāks brīdis, kad „iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā, tad piepildīsies rakstītais vārds: “Uzvara ir iznīcinājusi nāvi. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?””
Šodien mēs svinam Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Baznīcas Tradīcija mums apliecina, ka Jēzus Mātes miesa pēc nāves netika pakļauta satrūdēšanai, bet viņas Dēls, kurš jau bija augšāmcēlies, viņu paņēma pie sevis tajā pasaulē, kurā valda augšāmcelšanās un nāves vairs nav. Tātad viņas miesā jau ir īstenojusies šī uzvara pār nāves un iznīcības spēku.
Arī mūsu tauta gadsimtu gaitā ir turējusies pretī iznīcības spēkam un ne tikai ir izdzīvojusi, bet pastāv arī uz pasaules kartes. Pirms 100 gadiem latvieši izcīnīja brīvu valsti, ar savu valodu, kultūru, ticības pārliecību un dzīvesziņu, integrējot savā valstī arī tos citu tautību ļaudis, kas dzīvoja Latvijas teritorijā.
Ir vērts pieminēt, ka jau gadu pirms Latvijas valsts dibināšanas Rēzeknē Latgales pārstāvju kongresā izskanēja šāds lēmums: “Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki sapulcējušies 26. un 27. aprīlī 1917. gadā Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kas dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.” Šī kongresa noorganizēšanā un tā programmas īstenošanā svarīga loma bija katoļu Baznīcas garīdzniekiem Francim Trasūnam un Jāzepam Rancānam. Pēc Oktobra revolūcijas, kas noveda pie Padomju Savienības izveidošanas, Latgale un pārējie novadi izvēlējās neiesaistīties jaunajā savienībā, bet veidot neatkarīgu demokrātisku valsti, tādejādi izvairoties no Padomju Savienības totalitārisma, kurš bija pretrunā ar demokrātijas principiem un cilvēka pamatbrīvībām. Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī bija izvēle par labu demokrātijai, tas bija skaidri pateikts „nē” diktatūrai, tirānijai un anarhijai.
Ir vērts pieminēt arī to, ka Latvijas dibinātāji kā Latvijas tautas himnu izvēlējās dziesmu “Dievs svētī Latviju”. Pirmo reizi tā izskanēja 1874. gadā un kļuva par tautas lūgšanu, bet oficiāli par mūsu himnu to atzina 1920. gadā. Ir vērts pārdomāt šīs himnas vārdu nozīmi šodien. Tie liecina, ka Dieva atziņa bija klāt pie Latvijas valsts dibināšanas, ka Latvijas brīvības cīnītāji apzinājās, ka brīvība ir Dieva dāvana. Šajā viņu izvēlē varam saklausīt vēstījumu: „Mēs vēlamies, lai visām nākošajām paaudzēm tiek atgādināts, cik svarīgi ir saglabāt brīvās Latvijas publiskajā telpā atziņu par lūgšanas nepieciešamību pēc Dieva svētības. Mēs cīnījāmies par brīvību un saņēmām to kā dāvanu no Dieva, un tikai ar Viņa gādību un palīdzību varēsim to nosargāt nākotnē.”
Himna mums atgādina, ka pat tad, ja valsts ir šķirta no baznīcas, kultūra tomēr sevī ietver reliģisku dimensiju. Valsts pienākums ir ne tikai rūpēties par iedzīvotāju labklājību, bet arī nodrošināt viņiem reliģisko brīvību un dot iespēju tai brīvi izpausties publiskajā telpā. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien. Viņam ir vajadzīga dzīves jēga. Cilvēka sirdī ir ierakstītas ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības. Ētiskai dzīvei ir vajadzīga kopienas tradīcija, tā nodod tālāk vērtības, kas sargā sabiedrības pamatus. Reliģiskā kopiena gādā par to, lai šīs ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības sabiedrībā netiktu noslāpētas. Tā atgādina par dabisko likumu, kas ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Latvijas himna mums atgādina, ka domāt un rūpēties vienīgi par materiālajām vērtībām ir tuvredzīga izvēle.
Pāvests ierodas Latvijā, lai mums atgādinātu šīs patiesības, lai palīdzētu mums atvērties uz to dievišķās klātbūtnes spēku, kas ir triumfējis Jaunavas Marijas miesā un īpaši taustāmi darbojies mūsu tautas vēsturē tai periodā, kad tika izcīnīta neatkarība. Dievs vēlas būt klātesošs mūsu tautā arī šodien, rīt un visā nākamajā simtgadē. Pāvesta misija ir palīdzēt mums atpazīt šo klātbūtni un atvērties uz to.
Viens no pāvesta tituliem ir: Dieva kalpu kalps. Kāds vēstījums izriet no tā? Tas nozīmē, ka pāvests apzinās savu sūtību kā palīdzības misiju visiem tiem, kuri vēlas kalpot Dievam. Viņš ir Katoliskās baznīcas augstākais virsgans. Tātad pirmā viņa atbildības joma ir visi katoļu draudzēm piederīgie. Tomēr ar to viņa misija nav izsmelta. Jēzus teica apustulim Pēterim: Gani manus jērus! Pāvestam kā svētā Pētera misijas turpinātājam ir pienākums rūpēties par visas kristiešu saimes vienotību un sargāt to no vilku uzbrukumiem. Mūsdienās šie vilki pirmām kārtām ir viltus ideoloģijas un vardarbība pret citādi domājošajiem, reliģiskās brīvības ierobežošana. Pašreizējais pāvests kā svarīgu savas misijas sastāvdaļu redz rūpes par mieru pasaulē, ne velti viņš jau daudzas reizes ir devies uz t.s. karstajiem pasaules punktiem. Pāvesta ierašanās Latvijā šai vēsturiskajā brīdī liecina par to, ka mēs viņam esam svarīgi. Te notiek procesi, no kuru gala iznākuma var būt atkarīgi arī citu valstu un tautu likteņi. Varam tikai minēt, kādi tie ir. Noteikti tas, ka mēs kā neliela tauta un valsts esam labs kristiešu savstarpējās sadraudzības un sadarbības paraugs. Mēs atrodamies uz Austrumu un Rietumu kristietības un civilizācijas robežlīnijas. Latvija ir bijusi kā tīģelis, kurā ir saskārušās daudzu valstu un kultūru intereses un ietekmes. Domāju, ka mēs līdz galam vēl neesam apzinājušies mūsu oriģinalitāti un misiju citu tautu vidū un līdz ar to arī Dieva plānā. Ir vērts par to domāt tālāk. Tāpat pāvestam rūp nabadzīgie un visi dzīves pabērni, viņš vēršas pret t.s. atmešanas antikultūru. Vides aizsardzības jautājumiem un rūpēm par kopējām mājām viņš ir veltījis vienu savām enciklikām. Tātad kalpojumu ikvienam cilvēkam viņš apzinās kā savu misiju.
Te vēl gribas piebilst pāris vārdus par Dieva kalpiem. Ticīgie to cenšas darīt apzināti – kalpot Dievam. Tie, kas netic, parasti cenšas dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Te jāatzīmē, ka sirdsapziņa – tā ir noslēpumaina realitāte, kas ir apslēpta cilvēka būtības dziļumos. Tās pašos pamatos skan Dieva balss, kas mudina atturēties no ļaunā un darīt labo. Tāpēc arī neticīgais, kurš klausa šim noslēpumainajam pamudinājumam, kas skan viņa sirds dziļumos, kalpo Dievam, pats to neapzinādamies.
Tātad pāvesta kā Dieva kalpu kalpa misija, ierodoties Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs – palīdzēt mums atvērties neiznīcības un nemirstības dievišķajam spēkam, lai tas arvien izteiktāk manifestētos Latvijā.
Kas traucē tam īstenoties? Mēs tikko dzirdējām: „Nāve, kur ir tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks. Alkatības, slimīgu ambīciju, varaskāres, savtīgu interešu un viltus ideoloģiju grēks ir tas, kas traucē Latvijai uzplaukt un ziedēt, pilnā mērā piepildīt savu misiju Dieva plānā. Alkatības un savtīgu interešu grēks slāpē un smacē Latvijas attīstību. Pēc nepilniem diviem mēnešiem mūs gaida Saeimas vēlēšanas. Aicinu skatīties nevis uz vēlēšanu kandidātu deklarācijām un vārdiem, bet izvērtēt viņu līdzšinējos darbus. Ja vārdi nav saskanējuši ar darbiem, izvēlēsimies citus pretendentus. Aicinu ikvienu izpildīt savu pilsoņa pienākumu, piedaloties vēlēšanās. Aicinu izmantot savas tiesības svītrot tos kandidātus, par kuru godprātību ir kaut mazākā šaubu ēna, un likt plusiņus tiem, kuriem uzticaties. Aicinu kā galveno vērtēšanas kritēriju izvēlēties kandidātu gatavību kalpot kopējam labumam, t.i. visas tautas interesēm, un spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, nevis gļēvi peldēt pa straumi.
Valsts varas uzdevums ir rūpēties par ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību un nodrošināt viņam pilnvērtīgas izaugsmes iespējas gan materiālajā, gan kultūras, gan garīgajā jomā. Latvijas iedzīvotāju līdzšinējā masveida izbraukšana no valsts cita starp liecina par to, ka cilvēkos ir dziļš rūgtums par to, ka pastāv korumpētība. Uzņēmēji sūdzas par zemas kvalitātes pārvaldi, nodokļu slogu un nevajadzīgiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Viņi sūdzas arī par to, ka nejūtas aizstāvēti sarežģījumu situācijās attiecībās ar citām valstīm. Valsts pienākums ir aizstāvēt gan savus pilsoņus, gan uzņēmējdarbības jomas pārstāvjus. Ir grūti pārliecināt cilvēkus balsot, kad viņi redz, ka ir pieņemti arī tādi likumi un lēmumi, kas ir vērsti pret tautu. Tāpēc patiešām ir apsveicami soļi, kas pēdējā laikā sperti, lai sakārtotu gan OIK, gan maksātnespējas administratoru, gan arī ātro kredītu jomu.
Lai pārvarētu šīs nāves dzeloņa izpausmes Latvijā, mums ir vajadzīga Dieva palīdzība un gudrība no augšienes. Svētais Pāvils, pārdomājot šīs problēmas, iesaucas: „Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” Uzvara pār grēka un iznīcības spēku, kas ir piepildījusies Jaunavas Marijas dzīvē un ļāvusi mums dzīvot brīvā valstī, ir iespējama, atveroties augšāmceltā Jēzus Kristus klātbūtnei un saskaņojot savas dzīves pamatuzstādījumus ar Marijas ieteikto: „Dariet visu, ko mans Dēls jums teiks!” Āmen!
