4. jūnijs
Marija Elizabete piedzima 1870. gada 4. jūnijā nelielā Zviedrijas dienvidos esošā Faglavikas ciematiņā kā piektā 13 bērnu lielā ģimenē. Nākamajā mēnesī viņa tika nokristīta un pieņemta Zviedrijas protestantu baznīcā. Marijas bērnība aizritēja dažādās vietās, jo materiālo grūtību dēļ ģimenei nācās nemitīgi mainīt dzīvesvietu.
1886. gadā, lai palīdzētu ģimenei, Marija Elizabete devās strādāt vispirms uz Karlosborgu, bet vēlāk uz ASV. Viņa iestājās darbā kā medmāsa Rūzvelta slimnīcā Ņujorkā. Pašaizliedzīgais darbs nenāca par labu pašas Marijas veselībai, tomēr garīgais ieguvums bija liels. Kontaktēšanās ar daudziem katoļticīgiem slimniekiem un viņas slāpes pēc patiesības palīdzēja uzturēt dzīvus Marijas meklējumus pēc īstās Kristus draudzes. Lūgšana, zināšanu iegūšana un veltīšanās Kunga Mātei palīdzēja Marijai Elizabetei ienākt katoļu Baznīcā, un 1902. gada 15. augustā Vašingtonā viņa konvertējās katoļticībā. Divas dienas vēlāk Marija pieņēma Vissvētāko Sakramentu un tad atgriezās Eiropā.
Romā Marija Elizabete saņēma Iestiprināšanas sakramentu un nolēma, ka vēlas veltīt savu dzīvi kristiešu vienotības veicināšanai. Viņa arī apmeklēja svētās Brigitas no Zviedrijas baznīcu un namu, kas uz jauno sievieti atstāja dziļu un ilgstošu ietekmi. Marija atgriezās ASV, bet vājās veselības dēļ visu tomēr pameta un 1904. gadā apmetās Romā, Svētās Brigitas mājā, kurā viņu laipni uzņēma tur dzīvojošās karmelīšu māsas. 1906. gadā pāvests Pijs X viņai ļāva uzvilkt svētās Brigitas dibinātās Vissvētā Pestītāja kongregācijas habitu un salikt solījumus. Šī kongregācija tika dibināta 1344. gadā, bet Reformācijas laikā bija gandrīz pilnībā iznīcināta. Turpmākajos gados Marija Elizabete Romā centās atjaunot kongregāciju, tomēr tas izdevās vien divus gadus vēlāk, kad Marija Elizabete kopienā uzņēma trīs angļu postulantes, tādējādi atjaunojot Svētās Brigitas Vissvētā Pestītāja kongregāciju, kuras svarīgākais uzdevums bija lūgšana un darbs, īpaši nodomā par Skandināvijas kristiešu vienotību ar katoļu Baznīcu.
Otrā pasaules kara laikā un pēc tā beigām māte Hesselblade veica lielu karitatīvo darbu, palīdzot nabagajiem un tiem, kuri cieta rasistisko likumu dēļ. Viņa veicināja miera kustību, kurā iesaistījās gan katoļi, gan citu konfesiju ticīgie. Tāpat Marija Elizabete pastiprināja savus ekumeniskos centienus, kā arī daudziem cilvēkiem, kuri piederēja pie citām reliģijām vai kristiešu konfesijām, palīdzēja ienākt katoļu Baznīcā.
Jau no kongregācijas atjaunošanas pirmsākumiem Marija Elizabete veltīja lielu uzmanību savu garīgo meitu formācijai. Viņa mudināja dzīvot ciešā vienotībā ar Dievu, nemitīgi ilgoties tikt pārveidotām pēc dievišķā Glābēja līdzības, mīlēt Baznīcu un pāvestu un nemitīgi lūgties, lai būtu viens ganāmpulks un viens Gans, piebilstot, ka šis ir viņu aicinājuma svarīgākais mērķis.
Mātes Hesselblades fiziskās ciešanas gāja roku rokā ar morālajām ciešanām. Krusts palika īpaši smags un sāpīgs pēdējos dzīves gados. Lūgšanā un mierīgā sevis veltīšanā Dievam māsa Marija Elizabete sagatavojās satikt dievišķo Līgavaini, kurš viņu aizsauca pie sevis agrā 1957. gada 24. aprīļa rītā.
