Svētā Mise jeb Euharistijas dievkalpojums ir pestīšanas, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija. Šī pestīšana kļūst klātesoša liturģiskās darbības rezultātā. Tie, kas piedalās Svētajā Misē, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.
Šajā dievišķajā upurī, kas ar priestera starpniecību tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts tas pats Kristus, kurš uz krusta, asinis izlejot, pats sevi upurēja vienu reizi pār visām. Tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.
Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.
Svētās Mises liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kurā ir:
1) Vārda liturģija, kuru ievada sapulcēšanās un grēku nožēla, tad seko Dieva vārda uzklausīšana, sprediķis, vispārējā lūgšana un ticības apliecinājums,
2) Euharistiskā liturģija, kur ir maizes un vīna prezentācija, pateicība, konsekrācija (brīdis, kad maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm) un komūnija.
Svētajā Misē katoļiem jāpiedalās vismaz svētdienās un obligātajās svētku dienās. Tās laikā:
1) jāseko priestera darbībai pie altāra,
2) kopīgi jālūdzas,
3) jāatbild uz priestera vārdiem.
Avots: Slavējiet Kungu. Lūgšanu un dziesmu grāmata katoļiem. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
„Maizes laušana”- kā Euharistija saukta agrīnajos laikos – vienmēr ir bijusi Baznīcas dzīves centrā. Ar Tās palīdzību savu nāves un augšāmcelšanās noslēpumu Kristus dara klātesošu laikā. Šajā „maizes laušanā” Viņš pats ir saņemams kā „dzīvā maize, kas nākusi no debesīm” (Jņ 6,51).
Mane nobiscum Domine, 3
