15. oktobris (piemiņas diena)
Jaunava un Baznīcas mācītāja
Svētā Terēze no Avilas (1515-1582) nāk no Kastīlijas (Spānijā) aristokrātu ģimenes. Kad 1529. gadā nomirst viņas māte, meitene tiek nodota augustīniešu klostermāsu audzināšanā. Trīs gadus vēlāk viņai nākas klosteri pamest vājās veselības dēļ. Tomēr šajā laikā meitenes sirdī ir nobriedis aicinājums uz konsekrētu dzīvi. Tāpēc par spīti tēva neapmierinātībai 1533. gadā Terēze pirmoreiz iestājas Avilas karmelā – Iemiesošanās (Cilvēktapšanas) klosterī. Sliktā veselība liek Terēzei uz vairākiem gadiem atkal klosteri atstāt, tomēr 1540. gadā viņa tajā ieiet vēlreiz. Terēze neļaujas klosterī valdošajai pārāk brīvajai atmosfērai, viņa stingri ievēro klusās lūgšanas disciplīnu, lūgšanu laikā piedzīvojot mistiskus redzējumus. Terēzi skumdina mīlestības trūkums, un viņa nolemj dibināt citu klostera māju, kurā tiktu ievērota pirmā karmela regula.
1562. gadā Terēze saņem pāvesta atļauju un tiek dibināta pirmā baskāju karmelīšu klostera māja Avilā. Baskāju karmels atšķiras no nereformētā karmela ar to, ka māsām personīgi nepieder nekas, īpašu vietu ieņem klusā lūgšana, ir stingri noteikta nošķirtība no pasaules, māsas gūst iztikas līdzekļus, strādājot roku darbu. Savas dzīves laikā Terēze dibina vēl sešpadsmit baskāju karmelīšu klosterus, kā arī palīdz svētajam Jānim no Krusta 1568. gadā dibināt pirmo reformēto karmela klosteri brāļiem.
Savu garīgo pieredzi Terēze ir atstājusi sarakstītajās grāmatās, no kurām slavenākās ir autobiogrāfija „Dzīves grāmata”, „Ceļš uz pilnību”, „Iekšējā pils”.
1622. gadā Terēze no Avilas tiek kanonizēta. Viņa ir pirmā sieviete, kas tiek pieskaitīta Baznīcas mācītāju pulkam. Tas notiek 1970. gadā, pāvesta Pāvila VI pontifikāta laikā.
Svētā Terēze no Avilas ir izcila kontemplatīvās lūgšanas skolotāja. Klusās lūgšanas pieredze viņai ļāva sasniegt tādu vienotību ar Kungu, lai varētu sacīt: „Es zinu, ka Dievs ir, jo esmu Viņu satikusi.”
