7. decembris
Bīskaps un Baznīcas mācītājs
Svētais Ambrozijs (ap 340-397) piedzima Trīrā, Vācijas dienvidos, dižciltīgā romiešu izcelsmes ģimenē. Viņš studēja tieslietas Romā un kļuva par ievērojamu advokātu. Ambrozija panākumu dēļ imperators viņu iecēla par Ligūrijas un Emīlijas prefektu. Viņš strādāja galvaspilsētā Milānā un ar savām spējām un taisnīgumu iemantoja tautas cieņu.
374. gadā, kad nomira Milānas bīskaps, pilsētā sākās lieli nemieri. Katedrālē, kur notika jaunā bīskapa izvēlēšana, valdīja strīdi un apjukums. Ambrozijs centās nomierināt klātesošos, kad pēkšņi pūlī atskanēja bērna balss: „Ambrozijs lai ir mūsu bīskaps!” Šis sauciens tika uzskatīts par Dieva zīmi. Tautas un imperatora aicināts, Ambrozijs kļuva par Milānas bīskapu. Viņš pievērsās dziļām Bībeles un kristīgo autoru darbu studijām un drīz kļuva par izcilu sprediķotāju un lielu Baznīcas mācības aizstāvi pret herēzijām.
Ambrozijs bija cienīts un mīlēts bīskaps gan nabago, gan dižciltīgo vidū, viņš cīnījās par Baznīcas vienību, palīdzēja nabagiem, bija talantīgs orators un literāts. Bīskaps Ambrozijs ir devis lielu ieguldījumu arī Baznīcas liturģijas izveidošanā.
