4. oktobris (piemiņas diena)
Francisks (1181-1226) bija bagāta Asīzes (Itālijā) audumu tirgotāja dēls. Kad zēns nāca pasaulē, viņa tēvs bija devies darījumu braucienā uz Franciju. Māte nokristīja bērnu par Jāni, taču atgriezies tēvs viņu pārsauca par Francisku – par godu mātes dzimtenei Francijai.
Jaunībā Francisks daudz ceļoja, jautri pavadīja laiku draugu pulkā un sapņoja par karavīra gaitām. 1202. gadā viņš piedalījās karā starp Asīzi un Perudžu un tika saņemts gūstā. Pēc atbrīvošanas jauneklis smagi saslima. Izveseļojies viņš vēlreiz devās karā, tomēr drīz atgriezās, ļoti izmainījies. Lūgšanas laikā mazajā, pussagruvušajā svētā Damiāna baznīciņā Francisks dzirdēja Kristus balsi sev sakām: „Atjauno Manu namu, kas sabrūk!” Francisks nekavējoties sāka vākt naudu, lai samaksātu par vecās baznīcas atjaunošanu. Viņš pat pārdeva kādu auduma baķi no sava tēva veikala. Izcēlās strīds tēva un dēla starpā, un Francisks atteicās no sava mantojuma, atdeva pat drēbes, kas viņam bija mugurā, un par savu dzīves ceļa pavadoni izvēlējās „Nabadzības kundzi”. Viņš ubagoja naudu, lai spētu pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus, rūpējās par nabagiem un sprediķoja. Kad Franciskam pievienojās pirmie sekotāji, brāļi apmetās Porciunkulā. Viņi dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā, savas pazemības dēļ iemantojot apzīmējumu „mazākie brāļi”.
1209. gadā Francisks salika svētsolījumus, kas bija sākums franciskāņu ordenim. Tā vienkāršo regulu apstiprināja pāvests Inocents III.
Kopā ar svēto Klāru Francisks dibināja arī sieviešu ordeni, kā arī sastādīja norādījumus terciāriem – cilvēkiem, kuri vēlējās sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot pasaulē.
Francisks ir viens no tiem nedaudzajiem svētajiem, kurus ar Kristu vienojusi īpaša, pārdabiska saikne, dalība Kunga ciešanās. 1224. gadā viņš saņēma stigmātus – Kristus brūču zīmes.
