16. marts
Hosē Gabriels piedzima Argentīnā, Kordovas pilsētas nomalē, 1840. gada 16. martā. Hosē uzauga dievbijīgā kristiešu ģimenē – divas viņa māsas vēlāk kļuva par mūķenēm. 1856. gadā viņš iestājās seminārā, bet 11 gadus vēlāk tika iesvētīts par priesteri. Būdams palīgs pastorālajā darbā Kordovas katedrālē, Hosē veica savus priestera pienākumus holēras epidēmijas laikā, kas iznīcināja pilsētu. Būdams semināra mācību prefekts, viņš ieguva Kordovas Universitātes diplomu filozofijā.
1869. gada beigās viņš kļuva par Sv. Alberta draudzes prāvestu, kļūstot par dvēseļu ganu mazliet vairāk nekā 10 tūkstošiem Sjerra Grande iedzīvotāju. Vietējo iedzīvotāju morālais stāvoklis un materiālā nabadzība bija nožēlojama. Tomēr Bročero apustuliskā sirds nezaudēja drosmi, tieši pretēji – no šī brīža viņš veltīja visu savu dzīvi ne vien lai sludinātu Labo Vēsti, bet arī lai izglītotu un virzītu ļaudis. Gadu pēc ierašanās viņš sāka sūtīt vīriešus un sievietes uz garīgajiem vingrinājumiem Kordovā. Bija vajadzīgas trīs dienas mūļa mugurā, lai pārvarētu 200 kilometrus garo ceļu. Ceļojuma laikā viņi vairākkārt pieredzēja sniega vētras. Pēc deviņām klusumā, lūgšanā un gandarīšanā pavadītām dienām šie ticīgie, atgriezušies mājās, sāka mainīt savas dzīves, sekojot Evaņģēlijam un strādājot, lai uzlabotu reģiona ekonomisko situāciju.
1875. gadā kopā ar ticīgajiem priesteris uzsāka Vingrinājumu māju celtniecību. Tās tika atklātas 1877. gadā un varēja uzņemt vairāk nekā 700 cilvēkus vienlaicīgi. Vēlāk Bročero uzcēla arī māju klostermāsām, meiteņu skolu un priesteru māju. Kopā ar ticīgajiem Bročero izbūvēja vairāk nekā 200 kilometrus garu ceļu un vairākas baznīcas. Hosē dibināja ciemus un rūpējās par cilvēku izglītošanu. Bročero plānoja ierīkot vilcienu satiksmi, kas ietu caur Traslasjerra ieleju, savienojot kalnu ciemus, tā ļaujot kalnos dzīvojošajiem ļaudīm izkļūt no nabadzības. Priesteris Bročero sludināja Labo Vēsti, lietojot vietējo iedzīvotāju valodu, padarot Evaņģēliju labāk saprotamu klausītājiem. Neviens slimnieks nepalika bez sakramentiem, jo ne lietus, ne sniegs priesteri neapturēja. Viņš sevi pilnībā atdeva visiem, īpaši nabagajiem un atstumtajiem, kurus Bročero centās tuvināt Dievam.
Dažas dienas pēc priestera Bročero nāves lepras dēļ Kordovas katoļu avīze rakstīja: „Ir tapis zināms, ka tēvs Bročero ieguva šo slimību, kas viņu noveda līdz kapam, jo bieži apmeklēja un apskāva kādu vietējo pamestu lepras slimnieku.” Slimības dēļ priesteris atteicās no draudzes vadīšanas un dažus gadus dzīvoja kopā ar māsu dzimtajā ciemā. Tomēr, atsaucoties savas kādreizējās draudzes ticīgo lūgumam, tēvs Bročero atgriezās Villa del Transito. 1914. gada 26. janvārī, jau būdams akls, nomira.
