„Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu” (Mk 7, 37)
2007. gadā Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību mums piedāvā divas tēmas, divus aicinājumus Baznīcām un kristiešiem: no vienas puses – lūgties par kristiešu vienotību un tiekties pēc tās, bet, no otras – apvienot spēkus, lai atvieglotu cilvēku ciešanas. Šīs divas atbildīgās jomas ir savstarpēji cieši saistītas.
Kā viena, tā otra skar Kristus Miesas dziedināšanu, tāpēc arī galvenais šī gada Lūgšanu nedēļas teksts ir dziedināšanas apraksts.
Marka evaņģēlija fragments (Mk 7,31-37) stāsta par to, kā Jēzus dziedina kurlmēmu cilvēku. Jēzus viņu aizved prom no ļaužu pūļa, lai būtu ar to vienatnē. Viņš liek savus pirkstus cilvēka ausīs un ar siekalām aizskar viņa mēli, sakot „Effata!”, proti, „Atveries!” – vārdu, kas reizēm tiek lietots Kristības liturģijā. Šeit pasludinātajai Labajai Vēstij ir vairākas dimensijas. Kā daudzi Evaņģēlija fragmenti, arī šis stāsts mums ļauj sadzirdēt Kunga labestības pilno atbildi uz cilvēka ciešanām un vajadzībām un ir izteiksmīga Dieva žēlsirdības liecība. Atdodot cilvēkam dzirdi un spēju runāt, Jēzus atklāj, ka Dievs var un vēlas glābt katru cilvēku, piepildot Isaja pravietojumu: „Tad aklo acis redzēs un kurlo ausis atdarīsies. Un klibais lēkās kā briedis, un mēmā mēle iesauksies priekā.” (Is 35,5-6) Kurlā cilvēka izdziedināšana viņam ļauj sadzirdēt Jēzus Kristus pasludināto Labo Vēsti. Un atgūtā valoda ļauj redzēto un dzirdēto pasludināt citiem. Abas šīs perspektīvas ir atrodamas dziedināšanas ļoti izbrīnīto aculiecinieku atbildē: „Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu!”
Līdzīgi kā izdziedinātajam vīram, visiem, kas ir kristīti Kristū, Kungs ir atvēris ausis Evaņģēlija dzirdēšanai. Savā pirmajā vēstulē svētais Jānis runā par brālību starp visiem tiem, kas ir saņēmuši Labo Vēsti, ko esam dzirdējuši, ko esam redzējuši savām acīm, ko esam uzlūkojuši un kam mūsu rokas ir pieskārušās – Dzīvības vārdu (1 Jņ 1,1). Kungs vēlējās, lai mācekļi – tie, kas saņēmuši Viņa vēsti, – būtu viens (sal. Jņ 17), vienoti cits ar citu tādā vienībā, kas sakņotos Dēla vienībā ar Tēvu un Svēto Garu. Baznīca – Kristus Miesa – ir aicināta būt vienota, būt par kopienu, kas ir redzējusi un dzirdējusi Dieva veiktos brīnumus un kas ir sūtīta tos pasludināt visā pasaulē. Mēs, Kristus Miesas locekļi, esam aicināti būt vienoti, izpildot savu misiju; un mūsu misijas daļa ir kalpošana tiem, kas cieš un ir trūkumā. Kā Dievs atbildēja uz savas tautas saucieniem un rīkojās, redzot ļaužu ciešanas Ēģiptē (sal. Izc 3,7-9), kā Jēzus ar labestību atbildēja tiem, kas Viņu lūdza, tā arī Baznīcai ir jāsadzird visu ciešanu piemeklēto saucieni, Baznīcai ir jābūt līdzcietīgai un jādod vārds tiem, kam nav vairs balss.
No jauna piedāvājot pārdomām šos divus Baznīcas misijas aspektus, šogad Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību vēlas izcelt būtisko saikni, kas vieno, no vienas puses, lūgšanu par kristiešu vienotību un konkrētu rīcību tās veicināšanai, bet, no otras – iniciatīvas, kā atbalstīt tos, kas ir postā un ciešanās. Gars, kurš dara mūs par brāļiem un māsām Kristū, mums dāvā arī spēku iet pie visiem cilvēkiem, kas ir trūkumā. Tas ir tas pats Gars, kurš līdzdarbojas visos mūsu centienos, lai kristiešu vienotība taptu redzama. Viņš mums arī dāvā spēku rīkoties, lai atjaunotu zemes vaigu. Ikreiz, kad mēs kaut ko darām, lai atvieglotu līdzcilvēku ciešanas, mūsu vienotība kļūst redzamāka; ik solis vienotības virzienā dara stiprāku visu Kristus Miesu.
1. diena. Iesākumā bija Vārds
Rad (1 Moz) 1,2-2,4
Ps 104,1-9
Atkl 21,1-5a
Jņ 1,1-5
Pārdomām
Iesākumā bija Vārds… Uzsākot šo Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību, mēs vēlamies uzlūkot Radītāja darbu. Dzīļu klusumā, kā mums stāsta Radīšanas grāmata, Dievs rada pasauli ar savu vārdu. Un Dievs sacīja… Iesākumā, kad nav nekā cita kā haoss un sajukums, Dieva vārds nāk un pārtrauc klusumu, lai katrai radībai norādītu tās vietu. Un radīšanas kulminācijas brīdis ir tas, kad Dievs pēc sava neatkārtojamā attēla rada vienotu cilvēci.
Lūgšana
Dievs, mūsu Radītāj, mēs uzlūkojam Tavas radības spožumu. Visums tika radīts ar Tavu vārdu. Mēs Tevi lūdzam: tad, kad mūsu dzīve draud pārvērsties drupās, atkārto savus brīnumus!
Par spīti nožēlojamai sašķeltībai, mēs drīkstam Tevi lūgt vienā balsī: „Lai Tavs vārds nemitējas visu darīt jaunu mūsu ievainotajā dzīvē!”
Dāvā mums drosmi arī pašiem būt līdzdalīgiem Tavā radīšanā. Lai vienotība, ko mēs vēlamies starp mūsu baznīcām, kalpo visas cilvēces vienotībai! Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Iesākot Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību, Dieva Vārds mūs aicina uzlūkot un pārdomāt Dieva mīlestības plānu jau pašā radīšanas iesākumā.
Pasaules radīšana ir Svētās Trīsvienības darbs. Radīšana ir visa sākums un pamats, tā ir nesatricināma liecība par Dieva mīlestības derību: Ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta ar Dieva vārdu, ka no neredzamā cēlies redzamais. (sal. Ebr 11,3)
Svētie Raksti uzsver, ka pasauli Dievs rada sakārtotu un labu. Cilvēks tiek radīts pēc Dieva attēla un līdzības un ir visa radīšanas darba virsotne (tas bija ļoti labs – sal. Rad 1,4). Cilvēks saņem uzdevumu pārvaldīt visu kā Dieva mīlestības dāvanu.
Radībai piemīt sava labestība un pilnība, tomēr Radītāja rokas to vēl nav pavisam pabeigušas. Mēs visi esam ceļā uz galīgo pilnību, pateicoties pestīšanas dāvanai Jēzū Kristū. Laiku beigās Dieva valstība sasniegs savu pilnību. Šo noslēpumaino atjaunošanu, kas pārveidos cilvēci un pasauli, Svētie Raksti sauc par jaunām debesīm un jaunu zemi, kur visa cilvēce tiks apvienota Kristū.
Tiekties pēc šīs vienotības, pēc garīgās atjaunošanas, pēc komūnijas, kāda ir Svētajā Trīsvienībā, – tāds ir katra cilvēka aicinājums. Jo dziļāka būs kopība ar Tēvu Radītāju, ar Jēzu Kristu, cilvēces Pestītāju, un Svēto Garu Dzīvinātāju, jo ciešāka būs kristiešu brālība un vienotība. Mīlestību pret Dievu nevar nošķirt no ilgām pēc cilvēku vienotības, kopības un izlīgšanas. Tieši mīlestība veido kopību starp cilvēkiem un kopienām. Šīs mīlestības neizsīkstošais avots ir Svētā Trīsvienība, kuras žēlastības straumes nemitīgi apūdeņo Baznīcu un katra cilvēka sirdi.
Andris Kravalis,
Latvijas Romas katoļu Baznīcas priesteris
2. diena. Kristus vārdi mūs glābj
Is 50,4-5
Ps 34 (33),1-16
Kol 1,11-20
Mk 7,31-37
Pārdomām
Isajs apsver to, cik vērtīga ir no Kunga Dieva saņemtā dāvana. Viņš ir saņēmis spēju ar vārdiem stiprināt izvārgušo un to, kam salauzta sirds. Lai šo spēju īstenotu, Isajam ir nepieciešamas dzirdīgas ausis, lai viņš kā māceklis klausītos un saprastu. Pats Kungs Dievs viņu aicina, tāpēc nav iespējams griezties atpakaļ.
Apustulis Pāvils saprot, ka galīgais Vārds, ko Dievs sacījis, ir Jēzus Kristus. Pāvils parāda cilvēci tās vienotībā ar Dieva Dēlu, neredzamā Dieva attēlu, pēc kura līdzības mēs visi esam radīti. Dievs mūs ir izrāvis no tumsības varas un iecēlis sava Dēla valstībā. Dieva Dēlā mums ir pestīšana un grēku piedošana.
Mēs esam kļuvuši viens, pieņemot kristību Jēzū Kristū, jo esam vienoti ar Viņu. Un Jēzus visus samierina ar Dievu. Viņa izlieto asiņu dēļ mēs varam ieiet mūžīgajā mierā.
Jēzus spēks ļauj kurlajam sadzirdēt Viņa vārdus, kas nes pestīšanu, un pēc tam tos pasludināt citiem. Cik dīvaini! – Jēzus ļaudīm piekodina nevienam par to nestāstīt. Taču, kā tas ir ar jebkuru labu ziņu, arī šo vēsti nav iespējams paturēt pie sevis. Klātesošie kļūst par lieciniekiem Dieva sūtītā Mesijas pestīšanas spēkam. Ne vien dziedinātais cilvēks pasludina Kunga labestību, bet arī visi pārējie ir notikušā brīnuma liecinieki.
Lūgšana
Līdzcietības Dievs, Jēzus ir Vārds, ko Tu esi sacījis, Vārds, kas mūs glābj. Viņa aizbildniecības dēļ mēs lūdzam, lai mūsu ausis būtu atvērtas to cilvēku saucieniem, kas ir klusēšanas sazvērestības upuri.
Lai Jēzus atraisa mūsu mēli, tā ka visiem tiem, kas cieš klusumā, mēs kopā spētu pasludināt Kunga mīlestības spēku, kas dziedē it visu.
Stiprini mūs kopīgās kristības žēlastības dēļ, lai mūsu vienotība Kristū ir spēks, kas palīdz nest cerību izmisušajiem. Lai mēs kopīgi pasludinām, ka esam darīti brīvi Kristū, mūsu Kungā. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Nogurušam cilvēkam ir tik ļoti vajadzīgs stiprinājums. Arī garīgi pagurušajam…
Nereti, kad lūdzamies vai lasām Svētos Rakstus un klausāmies to izskaidrojumu, zaudējam uzmanību. Psalmā izskan aicinājums: „Nāciet, bērni, uzklausiet mani!” Tātad, lai saņemtu stiprinājumu un palīdzību, ir jāklausās! Palīdzību saņemsim, paši būdami bijībā pret Kungu. To mums māca Viņš pats – Kungs, kurā pastāv viss.
Arī pasludinot Svēto Rakstu patiesības, nereti mums pietrūkst tieši bijības. Mēs esam gatavi apliecināt un pat pārliecināt, bet klausītājs no tā jūtas paguris, jo dažreiz pat nespēj saprast mūsu teikto…
Tad varbūt mums pašiem būs trūcis sapratnes, lai mēs būtu kā mācekļi, kas klausās Kunga vārdus ar bijību. Turpretī, kad bijībā ieklausāmies Kungā, tad Viņš mums arī dāvā – atbildi, dzirdi, gudru mēli. Un mēs tiekam izrauti no paguruma un tumsības…
Bijība pret Kungu nozīmē būt tādiem arī savās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tā ir rodams miers starp mums visiem. Kristus vārdi dziedina un glābj, un Viņa asinis ir iedibinājušas Kristus mieru un tādējādi arī Kristus vienotību visu starpā.
Ziedonis Varts,
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs
3. diena. Svētais Gars mums dāvā Vārdu
Jl 3,1-2
Ps 104 (103)
1 Kor 12,1-4.12-13
Jņ 15,26-27; 16,12-13
Pārdomām
Mēs esam viens Garā. Mēs visi ar vienu Garu esam dzirdināti. Vai tā ir, ka vienā Garā mēs esam kristīti, kļūstot par vienu miesu? Tas ir Svētais Gars, kurš runā mūsos un dāvā mums dzīvību, iekšēju spēku runāt, liecināt un kopīgi pasludināt Labo Vēsti par Dieva valstību.
Mēs vēlamies dzīvot Gara dzīvi kā kopiena, kas ir svētceļojumā uz vienotību. Ja dzīvojam saskaņā ar Svēto Garu, mēs ilgojamies pēc tā, kas ir no Viņa. Un tas, ko Gars vēlas, ir dzīvība un miers.
Svētais Gars mums liek rīkoties. Mēs vēlamies pārtraukt tik dažādo klusēšanu, kas mūs sasaista un paralizē: situācijas, kurās valda haoss, plaisas cilvēku attiecībās, visu, kas ir pretrunā cilvēku un tautu cieņai. Kā atraisīt vārdus? Kur rast spēku sēt vārdus, kas nestu dzīvību, cerību, atvērtību? Kā atbrīvoties no visa, kas mūs sasaista un kavē?
Svētais Gars, kas ir izliets pār ikvienu, mūs mudina pravietot. Gars mūs rada no jauna, atjaunojot zemes vaigu. Gars mūs mudina saukt: „Jēzus ir Kungs!” Gars liecina par Kungu un arī mūs dara par drosmes pilniem lieciniekiem. Kungs ir licis mūsu sirdī Garu, kurš mūs mudina pasludināt: „Abba, Tēvs!” Un tā mēs apzināmies savu dziļāko identitāti – mēs vairs neesam vergi, bet Dieva dēli un meitas.
Lūgšana
Nāc, Svētais Gars! Lai mēs savā svētceļojumā uz vienotību apzināmies Tavas klātbūtnes dāvanu! Dāvā mums iekšēju spēku kļūt par prieka un cerības nesējiem pasaulē. Lai Tava elpa mūs apvieno! Lai Tava balss dāvā mums labvēlības pilnus vārdus, kas mums kopīgi palīdzētu liecināt par Dievu, mūsu Kungu, un pārvarēt iznīcinošo klusēšanu. Dzīvības un mīlestības Gars, atjauno mūs vienotībā! Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Dārgie brāļi un māsas Kristū!
19. gadsimtā bija pazīstams lozungs: „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Izcilais un pravietiskais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis uz to atbildēja: „Neticiet šai savienībai!”
Šodien bieži tiek runāts par dažādiem vienotības principiem un savienībām, bet lielākoties tās paliek tikai ārējas un formālas. Īstā vienotība pastāv mīlestībā. Mīlestība ir vienotības saite, mums māca Svētie Raksti. Vienotība nav iespējama, ja mēs nemeklējam mīlestību un nedzīvojam tajā.
Šodienas cilvēki savstarpējās attiecībās bieži vien līdzinās biljarda bumbiņām – tās saskaras cita ar citu un aiziet katra savā virzienā. Cilvēki „kontaktējas”, kā šodien pieņemts sacīt, bet neveido komūniju, neveido kopību.
Mums katram ir jādeg svētā vēlmē palīdzēt tuvākajam, palīdzēt otram gan garīgajā, gan materiālajā, gan jebkurā citā jomā. Lai mēs visi esam vienotības veidotāji un veicinātāji pēc Kunga gribas, jo Viņš ir vēlējies, lai esam vienoti, kā Viņš un Tēvs ir viens!
Viktors Mamontovs,
Latvijas pareizticīgo Baznīcas arhimandrīts
4. diena. To klusēšana, kas aizmirsti, un to vaidi, kas cieš
Izc (2 Moz) 3,7-10
Ps 28 (27),1-8
1 Kor 12,19-26
Mk 15,33-41
Pārdomām
Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ciešanu pilna. Gandrīz ik dienas televīzija pārraida dramatiskas ainas un avīzes stāsta par šausmīgām katastrofām, kas gāžas pār tautām. Taču ir tik daudz cilvēku izciestu pārbaudījumu, par kuriem neviens neuzzina. Mēs aizmirstam šos cilvēkus. Varētu šķist, ka viņi cieš klusējot, taču tā nav taisnība. Šis klusums drīzāk liecina par mūsu nezināšanu un egoismu.
Dievs dzird arī to, ko mēs bieži vien nevēlamies sadzirdēt. Viņš dzird, kā kliedz ciešanu piemeklētie, un redz viņu apspiestību. Tas Dievam nepaliek nepamanīts.
Šodien daudzi cieš no AIDS pandēmijas. Neviens pasaules karš nav iznīcinājis tik daudz dzīvību, cik to izdzēsis AIDS. Taču tik maz ir cilvēku, kurus tas interesē, jo īpaši Rietumu sabiedrībā. Klusēšanas siena sašķeļ pasauli. 28. psalmā ir vārdi, kurus izrunā cilvēks, kas cieš un sauc uz Kungu. Savā postā un cerībā viņš vēršas pie Dieva. Viņš lūdz un turpina cerēt, ka Dievs to uzlūkos, jo citi viņa sāpes neredz.
Mēs ticam, ka Dievs ir līdzdalīgs cietēju grūtībās un bailēs. Visspēcīgākā šīs līdzdalības zīme ir sauciens, kas atskan no krustā sistā Jēzus lūpām. Dievs nav tālu, Viņš ir kopā ar mums, kad ciešam, – Viņš cieš mums līdzi.
Mēs veidojam vienu Miesu līdzcietīgajā Kristū. Atsevišķu šīs Miesas locekļu posts skar ne tikai viņus vien, bet visu Miesu. Mēs nedrīkstam ignorēt slimnieku kliedzienus vai teikt, lai viņi apklust, jo šīs ciešanas ir Dieva sods. Ja apustulim Pāvilam ir taisnība, sakot, ka tad, kad viens loceklis cieš, visi locekļi cieš līdzi, tad mēs varam apgalvot, ka „visai Baznīcai ir AIDS”. Mēs esam saistīti cits ar citu, veidojot vienu Miesu, Kristus Miesu. Kopā mums ir jāuzņemas rūpes par novārtā atstātajiem un aizmirstajiem.
Saskaroties ar AIDS izaicinājumu, mums ir nepieciešama vienota un nevis sašķelta Baznīca. Mums ir nepieciešama Baznīca, kurā visi līdzdarbojas, lai celtu vienu žēlsirdības un ticības kopienu – Kristus Miesu. Tai ir jābūt kopienai, kas pārtrauc aizmirstības klusumu un sadzird cietēju saucienus.
Lūgšana
Mūžīgais Dievs, Tu esi cerība visiem, kas šajā pasaulē ir atstāti novārtā. Tu sadzirdi ievainotas sirds saucienus un izmisušas dvēseles balsi. Sava Gara spēkā iemāci mums klausīties ar Tavām ausīm un klusumā sadzirdēt, kā vaid tie, kam sāp un kas cer uz palīdzību. Dari, lai mēs – Kristus vienīgās Miesas locekļi – aizvien vairāk kļūtu par vienotu līdzcietības kopienu un par pravietisku zīmi, kas apliecinātu Tavu žēlsirdību un taisnīgumu. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Šobrīd pasaulē simtiem un tūkstošiem kristiešu tiek apspiesti un pazemoti. Neatkarīgi no piederības kādai kristīgajai konfesijai viņi cieš savas ticības dēļ. Statistika ir nežēlīga – pagājušajā gadsimtā mocekļa nāvē gājuši bojā vairāk kristiešu nekā visos iepriekšējos gadsimtos kopā. Vai spējam līdzi just tiem, kas šobrīd dažādās pasaules valstīs tiek mocīti Kristus dēļ?
Bet, pirms domājam par pasauli, mums ir jādomā par savu draudzi. Vai ciešam līdzi tam Kristus Miesas loceklim, kas pašlaik ir bēdās un pazemojumā? Mūsdienu pasaulē, kur zeļ cilvēka egoisms un individuālisms, tas ir liels izaicinājums. Bet uz to mūs aicina šīsdienas Bībeles lasījumi – Dievs redz katra sava bērna ciešanas, tieši tāpēc Viņš mūs ir iesaistījis Kristus draudzē, lai mēs rūpētos cits par citu. Un, ja mēs esam Kristus draudzes locekļi, tad mēs nedrīkstam aizmirst savas pestīšanas vērtību, kas mums dota caur Viņa ciešanām un nāvi, un augšāmcelšanos.
Varbūt pirmajā brīdī šķiet, ka vieglāk ir aizlūgt par kādu tālu zemi un ticības māsām un brāļiem, kas cieš, bet jāsāk ar māsu un brāli, kas ir man blakus, ar tiem, kam vajadzīgs mans iedrošinājums, līdzjūtība un iežēlošanās. Lai to spētu sniegt, mums visiem ir nepieciešams Svētā Gara spēks.
Edgars Mažis,
Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītājs
5. diena. Dievs tiesā mūsu klusēšanu
Mih 6,6-8
Ps31 (30),1-5
1 Pēt 4,17
Mt 25,31-46 (41-46)
Pārdomām
Tie, kas cieš klusu, – kas ir zaudējuši balsi vai kam tā ir atņemta – rod patvērumu un cerību Dievā, kurš tiem uzticīgi palīdz. Tāpēc ir pareizi, ka cietēji meklē atbalstu ne vien pie Dieva, bet arī pie Viņa kalpiem, jo īpaši pie kristiešiem un baznīcām. Kristiešiem ir jārunā to vārdā, kuri paši izteikties nespēj vai nevēlas, ir jāpalīdz tiem, kuriem pašiem runāt nav spēka, – Kungs pieprasa, lai mēs vispirms darbotos taisnības labā.
Par spīti tam, atbilde uz cietēju cerībām bieži vien ir mūsu klusēšana. Kristieši un viņu baznīcas ne vienmēr rīkojas tā, kā vajadzētu, lai palīdzētu tiem, kuriem pašiem nav balss, lai paustu savas ciešanas. Mēs esam aicināti kalpot citiem cilvēkiem, līdz pat vismazākajam, un tomēr tik bieži mēs nepildām savu pienākumu. Kaut arī zinām, ka Jēzus ir klātesošs vismazākajos no mums, mēs neesam gatavi viņiem palīdzēt, kā tas pienāktos.
Mēs zinām, ka ir pienācis laiks, lai tiesa sāktos no Dieva nama. Mūsu rīcība tiek salīdzināta ar to, ko esam aicināti piepildīt, un acumirklī top redzamas plaisas, jo, kamēr mēs turpinām klusēt un nedodam iespēju izteikties tiem, kam pašiem nav spēka, Dievs mūs tiesā. Taču dievišķais nodoms nav mūs notiesāt, bet vest uz jaunu dzīvi. Patiesības atzīšana mūs atbrīvo,- atzīstot, ka klusēšana mūs dara līdzvainīgus citu cilvēku ciešanās, mēs drīkstam runāt viņu vārdā un dot tiem iespēju runāt pašiem. Mums, kristiešiem, baznīcu pārstāvjiem, – lai kur mēs būtu – vajadzētu sev pajautāt, vai pārāk bieži nav tā, ka mēs turpinām klusēt, nevis atbildam uz dažiem būtiskiem jautājumiem:
– Vai mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai runātu citu vārdā un lai viņiem dotu iespēju izteikties?
– Ja ne, vai tas ir tāpēc, ka nespējam sadzirdēt to saucienus, kuri cieš? Vai arī esam kā paralizēti, uzlūkojot tik daudzās netaisnības izraisītas nelaimes?
– Vai baznīcas nereti nav par daudz nodarbinātas, risinot savus iekšējos jautājumus, un nedzird ārpusē palikušo palīdzības saucienus?
– Vai sašķeltība starp baznīcām netraucē pievērst uzmanību cietēju saucieniem?
Šie jautājumi ir neērti, taču tad, ja visi kopā tos sev uzdosim, mums izdosies pārvarēt klusumu un mēs liecināsim par vienotību, kalpojot tiem, kas cieš.
Lūgšana
Dievs, mūsu patvērums un glābējs, sadzirdi to
vārdus, kuri ir bez balss, atver viņu muti, lai tie spēj runāt! Dāvā viņiem taisnīgumu un dziedināšanu, prieku un mieru.
Atver mūsu ausis, lai sadzirdam cietēju saucienus.
Atver mūsu lūpas, lai spējam runāt viņu vārdā.
Un atver mūsu sirdi, lai dodam iespēju viņiem runāt pašiem. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums maniem ceļiem arī šodien. Tik tieši un skaidri tas uzrunā tevi un mani: „Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!”
Jā, to Kungs gaida. Taču Dievs kā Tiesnesis nav tāds, kura galvenā īpašība būtu tikai stingrs taisnīgums. Viņš nav skarbs, prasošs aizdevējs, kurš modri vēro cilvēkus, lai ieraudzītu visus viņu maldus un kļūdas un tos sodītu. Mūžīgās mīlestības trīsvienīgajā Dievā varam patverties. Viņš uzklausa, steidzas izglābt, Viņš vada un ved sava vārda dēļ.
Viņš izvelk no slazda, kas slepeni izlikts.
Viens no slepeni izliktajiem slazdiem ir nevērība pret līdzcilvēku. Pret to stingri iestājas Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus. Būdams vistaisnīgākais, vislabākais šīs pasaules Tiesnesis, Viņš savu namu – Baznīcu – ir cēlis uz klints un prasa, lai tā paēdinātu izsalkušo, remdētu slāpes iztvīkušajam, uzņemtu atstumto svešinieku, apģērbtu kailo, apmeklētu slimo un cietumā esošajam būtu gaisma, žēlastība un dziedināšana.
Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Kungs no tevis prasa. Tāpēc dziļi zemosimies dzīvā Dieva priekšā!
Lūgsim cits par citu un atbalstīsim cits citu, lai mēs būtu starp Tēva svētītajiem, kas iemanto Debesu valstību un ir zemes sāls un pasaules gaisma, kuru var redzēt, dzirdēt, sajust un baudīt tā, kā Kristus to grib: „Pilsēta, kas celta kalnā, nav apslēpjama. Tāpat, iededzis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5,14-17)
Uldis Liepiņš,
Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības mācītājs
6. diena. No jauna gūt spēku, lai runātu
Ties 6,11-16
Ps 50 (49), 1-15
Apd 5,26-32
Mk 5,24-34
Pārdomām
Ir tādi temati, par kuriem ir pieņemts nerunāt: dzimumdzīve, nauda un reliģija. Jēzus attieksme pret sievieti, kas cieta no asiņošanas, bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Ticība Jēzum un paļāvība uz Viņu lika sievietei tuvoties Kungam ar pārliecību, ka Viņš to dziedinās. Kad sieviete pieskārās Jēzus drēbēm, Viņš apzinājās, ka no Viņa ir izgājis spēks, savukārt sieviete jūt, ka ir izdziedināta, viņa ir atguvusi spēku runāt, sacīt, ka ir brīva no ilgās, klusumā nestās ciešanu nastas. Tikai tad, kad sieviete ir izstāstījusi piedzīvoto, Jēzus viņai teica: „Esi dziedināta!”
Baznīcai ir jāspēj runāt par tematiem, kurus dažādu iemeslu dēļ ir grūti skart, – kapitālisms un tā destruktīvās sekas, patvēruma meklētāju traģēdija vai vardarbība, no kuras cieš bērni. Runāt par to – tā ir nevis Baznīcas izvēle, bet gan īstais tās esamības iemesls. Dievs aicina Baznīcu pasludināt Viņa Vārdu pasaulei, nest Labo Vēsti tiem, kas ir postā, tādēļ baznīcas nedrīkst klusēt, kad ārēji spēki kļūst par šķērsli tam, lai Dieva Vārds iemiesotos. Turklāt gadās, ka pašas baznīcas ar šķelšanos un vienprātības trūkumu traucē Kungam iemiesoties. Vārds, kas baznīcām uzticēts, ir viens, un tikai tad, ja runās vienā balsī un rīkosies vienoti, tās patiesi un ticami par šo Vārdu liecinās. Tāpēc baznīcām ir jābūt gatavām atzīt, ka tām ir kauns par savstarpējo šķelšanos un šķelšanos to iekšienē. Dziedināšana būs iespējama tikai tad, kad mēs spēsim par savu nožēlojamo sašķeltību runāt.
Lūgšana
Dievs, Radītāj, ar savu vārdu Tu radīji labu pasauli; Tavs augšāmceltais Dēls aizbildina par mums; Tavs Gars mūs vada uz pilnīgu patiesību.
Piedod par visām tām reizēm, kad mūsu klusēšana ir apdraudējusi Tevis radīto pasauli, traucējusi piepildīties Kristus darbam un apslāpējusi patiesību! Dāvā drosmi mums – gan konkrētiem cilvēkiem, gan baznīcām – vienā balsī ar mīlestību sludināt patiesību, ļaut iemiesoties tavai līdzcietībai pret visiem tiem, kas cieš, un nest Evaņģēlija Labo Vēsti visā pasaulē. Mēs Tevi lūdzam caur Viņu, kurā Tavs Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū, – caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Es būšu ar tevi (Ties 6,11-16).
Kā Dievs lūkojas uz mums? Bieži domājam, ka Viņa acīs esam niecība, nekam nederīgi nabaga grēcinieki. Vīru, kas paslēpies kuļ labību un acīmredzami nav augstās domās par sevi un visu savu dzimtu, Dievs uzrunā: „Tu stiprais vīrs!” Kā Kungs uzrunā tevi? Dieva Vārds mūs sauc par attaisnotiem un svētiem, par izredzētu cilti, par pilnīgiem. Vai Dievs kļūdās? Nē! Bībelē ir teikts, ka caur Jēzus Kristus Upuri mēs esam attaisnoti, darīti svēti un pilnīgi. Attiecības ar Jēzu Kristu ir tās, kas rada šo atšķirību. Mēs bijām miruši savos grēkos, tagad dzīvojam caur Viņu, bijām šķirti no Dieva, tagad Viņš caur savu Garu mājo mūsos.
Ir taisnība, ka paši no sevis neko nespējam. Arī Gideons nespēja. Un Kungs viņam sacīja: „Tāpēc ka es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.” Jēzus teica: „Kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu.” Tu vari dzīvot uzvarošu kristieša dzīvi šodien, jo Jēzus Kristus ir apsolījis būt ar tevi līdz pašam pasaules galam. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tas visu spēj, kas tic.
Kur ir visi brīnumdarbi, par ko mūsu tēvi ir stāstījuši? – Gideona jautājums skan ļoti mūsdienīgi. Dieva atbilde šodien ir tā pati: „Ej ar šo savu spēku un izglāb Izraēli!”
Tu esi Dieva atbilde šai paaudzei. Ja tu neej, Dievs nevar iet; ja tu klusē, Dieva Vārds nenonāk pie cilvēkiem. Dievs nav mainījies, ir jāmainās mums! Un tie izgāja un mācīja visur, un Kungs tiem palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Mk 16,20)
Modris Ozolinkevičs,
Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības mācītājs
7. diena. Atstātība
Is 53,1-5
Ps 22,1-5
Rom 8,35-36
Mt 27,57-61
Pārdomām
Krustā sistā Jēzus pamestības sauciens ir kā atbalss psalmista vārdiem: „Tālu no pestītāja ir manu vaimanu vārdi.” Cietējam kalpam ir jāpiedzīvo kauns – viņš tiek sodīts ar nāvi kā noziedznieks. Un tad – pilnīgs nāves un kapa klusums, kapa priekšā ir aizvelts liels akmens. Tikmēr Marija Magdalēna un otra Marija paliek sēžam pie kapa, nesakot ne vārda.
Mūsu dzīvē ir tādi brīži, kad ciešanu mērs ir pilns un kad ne vārds, ne sauciens, ne asaras, ne arī kāds žests nespēj izteikt mūsu sāpes. Ir tā, it kā mēs kopā ar sievietēm būtu pie kapa un noraudzītos, kā pazūd viss, ko mēs mīlējām un uz ko cerējām.
Tomēr, tieši ejot ciešanu ceļu, Kristus mūs izglāba. Viņš nesa visas cilvēces sāpes un ar savu nāvi izpirka mūsu grēkus. Kungu sita krustā, lai Viņš visus cilvēkus pievilktu pie sevis. Ciešanās un izmisumā pie krusta Kungs patiešām guva vismelnāko un biedējošāko cilvēka sāpju pieredzi. Jo vairāk mēs tuvojamies Kristus krustam, jo vairāk tuvojamies cits citam. Kristus atdeva savu dzīvību par visiem cilvēkiem virs šīs zemes, un, atzīstot, ka visi mēs gūstam vienādu labumu no Kunga pestīšanas darba, mēs atklājam savu vienotību, kas mums jau dāvāta. Baznīcas dzīvei ir jāpauž šī vienotība, ko esam Kungam parādā.
Lūgšana
Kungs, kas mums dāvā dzīvību, Kungs, kas mūsu dzīvību sargā, mēs pateicamies Tev, jo Tu pazīsti un saproti mūsu ciešanas! Kristū Tu uzņēmies mūsu kaites un caur Viņa brūcēm Tu mūs dziedināji. Dāvā mums ticību un drosmi, kad esam nomākti! Padzen izmisumu, kad saskaramies ar lielajām ciešanām, kādas ir AIDS, vēzis, malārija un karā gūtie ievainojumi. Lai tad, kad ciešanas neļauj saskatīt dzīves jēgu, mēs vēršamies pie Kristus, kurš cieta, bet uzveica nāvi un mūs darīja par atpirktu tautu. Mēs Tevi lūdzam Viņa vārdā. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Bailēs no ciešanām, sāpēm vai nāves cilvēks vienmēr meklē kādu, kuru piesist krustā. Cilvēks meklē vainīgo, kam uzvelt vainu un atbildību, meklē grēkāzi, pret ko visi apvienojas, izdzen no sava vidus, sit krustā, un tad iestājas miers. Krustā sišana ir ikdienas notikums, tā cilvēks dara, tā mēs darām – atrodam kādu, kas ir citāds, vājāks, kuram nav nekāda izskata, skaistuma, nekā patīkama, – kādu nicināto, no kā visi vairās un ne par ko netur. Un sitam krustā. Nav neviena, kas to nebūtu darījis, tāpēc neviens arī nevar sacīt: es nesitu, es palīdzēju, es aizstāvēju, es iestājos par viņu. Nē, labākajā gadījumā mēs stāvējām no tālienes un skatījāmies, kā viņu sit. Tad gājām prom un sevī domājām: labi, ka ne es. Labi, ka ne mani šoreiz.
Tāds gars ir mūsos. Krustā sišanas gars. Visur – mājās, darbā, uz ielas, avīzēs, pie tiem, kas valda, un pie tiem, pār kuriem valda. Un, jo vairāk tu esi sists krustā, jo ar lielāku krustu tu sit pretī.
Kas mūs izglābs no šīs nolādētās dzīves? Kas mūs atpestīs no šī naida, atriebības, bailēm? Tas, kuram mēs uzkrāvām visu. Tas, kuram uzvēlām akmeni. Viņš celsies un nāks. Bet! Viņš, pirmais no mirušajiem, nesitīs mūs krustā. Neatriebs savu nāvi. Viņš augšāmcelsies, lai dzīvotu ar mums, lai mainītu mūs, lai dāvinātu mums dzīvi, kuras centrā nav krustā sišana, bet Kristus – pirmais un pēdējais, un dzīvais.
Kas ir tavas dzīves centrā? Kādam garam piederi tu? Vēl ir laiks, lai izvēlētos pareizo atbildi…
22. psalma vārdus saka cilvēks, kurš piedzīvo ļaunuma, grēka un nāves visbaisākos dziļumus. Tā ir sajūta – Dievs mani ir atstājis. Mēs pazīstam šo sajūtu un pazīstam arī jautājumu, kas laužas pāri mūsu lūpām: kāpēc, Dievs? Atbildes nav. Jo, patiešām, atbildes nav. Taču atbilde ir tevī. Paskaidrojumi tev nepalīdzēs. Neprasi: kāpēc, par ko, par kādiem grēkiem… Bet uzlūko Dievu, ceri uz Viņu, piesauc Viņu, un tava dzīve mainīsies. Tu saņemsi spēku pārdzīvot ciešanas, nepalikt kapā, jo Dievs ir tuvu. Tavi jautājumi, cilvēk, skan tā, it kā tu būtu tālu prom. Bet Dievs ir tev līdzās, ir tikai jāpievēršas Viņam. Viņš dzird, tikai tu vēl tam netici… Viņš ir tuvu, tikai tu vēl nespēj uzticēties… Neprasi: kāpēc. Bet gan: ko lai es tagad daru? Seko man! Nāc man līdzi! Iesim kopā! Ārā no nāves – dzīvībā, ārā no sāpēm – dziedināšanā, ārā no grēka – Dieva valstībā. Skat, jau eņģelis veļ akmeni!
Šodien tu vēl esi pazudis, taču ne atstāts. Tu esi aizmaldījies, taču tevi jau meklē. Dievs sūta savu Dēlu, lai tevi atrastu un vestu mājās. Uzticies Viņam, un tu kļūsi par uzvarētāju. Tu pacelsi galvu un dzīvosi, jo Viņš dzīvo.
Fragments no vēstules romiešiem runā par šķiršanos. Šķiršanās ir šīs pasaules tēls. Mēs šķiramies no sapņiem, no bērnības, no vecākiem, no mīļotajiem, mēs šķiramies no tiem, kam esam solījuši mūžīgu uzticību, mēs aprokam savas ilgas, savus lielos mērķus, tam visam uzveļam akmeni, un mums paliek tikai vecas fotogrāfijas, kuras mums saka – viss cauri. Nebūs. Nemaz neceri. Rimsties. Tāda ir dzīve. Un tu norimsti arī. Saliec rociņas. Paslēpies savas dzīves zārciņā. Esi ar visu samierinājies.
Taču klausies! Mosties tu, mirušais cilvēk! Kristus tevi mīl. Kristus grib, lai tu dzīvotu. Met laukā vecās fotogrāfijas un nāc, atrodi savus bijušos sapņus, atgriezies kā bērns, meklē savas saknes, no jauna iemīli tos, kurus esi aizmirsis. Mosties, nāve pieder vakardienai, meties ceļos un sāc dzīvot pa jaunam! Jo nekas tevi vairs nevar šķirt no Kristus, vienīgi tu pats. Durvis ir vaļā, neaizver tās! Celies un zini – būs! Būs jauna pasaule, būs jauna dzīve, būs jaunas attiecības, būs jauni sapņi.
Celies augšā tu, mirušais cilvēk!
Katram mums ir savs kaps. Ar kapiem mēs esam patiešām bagāti. Un mūsu kapi nav veci, tie ir gluži jauni. Jo mēs tos rokam sev. Tikko piedzimuši, mēs sākam rakt kapu. Tik daudz vietas ir vajadzīgs, kur visu salikt. Jo kaps ir tā drošākā vieta, kur paslēpties. Tur nemeklēs, jo tur tevi aizmirsīs. Tur mēs ielīdīsim, kad vairs negribēsim dzīvot. Kad beidzot gribēsies mieru. Kad lūgsimies, lai zeme atveras, jo tā vairs nevar mūs panest. Un tad ir labi, ja kaps jau sagatavots. Ieiesim tur un uzvelsim akmeni sev virsū. Katram no mums ir savs kaps. Arī Jāzepam no Arimatejas. Arī tev un arī man.
Taču, pirms tu tajā lien, atļauj to darīt Kristum! Uztici Viņam savu kapu. Jāzeps no Arimatejas to izdarīja. Ne smagu sirdi vai piespiests, bet no brīvas gribas. Un no šī kapa Kristus cēlās augšā. No kapa, kuru Jāzeps bija izracis sev. Un sākās ceļš ārā no kapiem. Dzīvei atklājās jauns krasts, jauns mērogs, un šis mērogs vairs nav kaps, bet Kristus.
Atļauj Kristum ieiet tavā kapā, un tu no tā iznāksi brīvs. Brīvs no kapa, no bailēm, no nāves, no izmisuma un bezcerības. Jo kopš Lieldienām kapi vairs nav droši. Akmeņi vairs nespēj tos aizsargāt. Tad kāpēc tu gribi slēpties visnedrošākajā pasaules vietā?
Steidzies pie Kristus! Viņš zina, ko darīt ar kapu. Arī ar tavējo. Arī tad, kad tevi ieliks kapā, nekas nebūs beidzies. Jo tur, kur ir Kristus, viss tikai pa īstam sākas. Arī kapā. Arī tavā dzīvē. Arī pasaulē. Aizvien mums priekšā ir liela pamošanās, liela atmošanās. Liels prieks. Atceries par to!
Linards Rozentāls,
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs
8. diena. Augšāmcelšanās – pagodināšana
Ez 37,1-14
Ps 150
Rom 8,31-39
Lk 24,44-53
Pārdomām
Ja esam apņēmušies svinēt Kunga augšāmcelšanos, tad visas sāpes un ciešanas iespējams pārvērst cerībā. Tieši no kapa sākas svinības, kurās tiek godināta caur krustu gūtā uzvara pār nāvi.
Ticībā Dieva spēkam, kurš dāvā dzīvību mirušajiem, dažas Āfrikas baznīcas iesāk svinēt Lieldienas ar vigīlijas nakti, kurā ļaudis procesijā dodas uz kapsētu, lai sveču gaismā pie mīlēto cilvēku kapavietām pasludinātu, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tas mums atgādina Ezehiēla pravietojumu par jaunu zemi, kurā Dieva Gars iepūš dvašu izkaltušos kaulos, un tajos atgriežas dzīvība. Kristieši pagodina dievišķo spēku, kas nāvi vērš par dzīvību.
Svētais apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem runā par Kristu, kurš augšāmcēlies sēž pie Tēva labās rokas un no turienes pasludina, ka ikvienam cilvēkam ir sava vieta Dieva tuvumā. To apliecina dievišķā vidutājība, kas dāvā pasaulei izlīgšanu, mierinājumu un piedošanu.
Paļāvība uz Dieva mīlestības varenību mums dod spēku stāties pretī nāvei un situācijām, kas mūs šķietami nospiež. Mēs varam būt droši arī par to, ka tieši tāpat, kā neviens mūs nevar šķirt no Tēva mīlestības, tā arī ar Dieva žēlastību neviens mūs nevar šķirt citu no cita.
Dievs liek no nāves izplūst dzīvībai. Viņš čukst cerības vārdu gan tiem, kas tuvu nāvei, gan tiem, kas ar nepacietību gaida vienotību. Tā ir cerība uz to, ko Dievs mums gatavo, uz to, ko kristieši tik tikko apzinās un kas aizvien paliek noslēpumā tīts, – uz Dieva valstības atnākšanu.
Tā ir cerība, ka viss izmisuma pilnais klusums un nepārtrauktā sašķeltība kādu dienu zudīs un visi Kristum ticīgie vienā balsī pasludinās Dieva Tēva godību. Tas, ko Dievs mums čukst, – Viņa valstības priekšnojauta – paliek noslēpums, taču jau šodien tā pieprasa mūsu līdzdalību.
Lai augšāmcelšanās cerība visiem kristiešiem dāvā spēku būt solidāriem ar tiem, kas cieš. Mums katram jābūt gatavam kļūt par Dieva misijas instrumentu, lai nestu dzīvību un gaismu tiem, kas dzīvo ciešanu un netaisnības tumsā.
Šī pati cerība lai pamudina kristiešus tiekties pēc vienotības, ikdienā praktizējot ekumenismu un atrodot aizvien jaunus veidus, kā kopā paust ticību, kas mūs vieno.
Lūgšana
Kungs Dievs, mēs mīlam Tevi un, stāvot pie Tava Dēla krusta, kas ir dāvāts pasaulei, uzlūkojam cilvēces ciešanas. Mēs lūdzam Tavu palīdzību!
Lai no mūsu sirds paceļas uzvaras himna, kas pasludinātu, ka ar nāvi Tavs Dēls uzvarēja nāvi un ka jaunā dzīvība, kas piedzima Lieldienu rītā, arī mums dāvā dzīvību un uzvaru pār nāvi un ļaunuma spēkiem. Āmen.
Latvijas garīdznieka komentārs
Ja mēs ticam,
ka Jēzus ir miris un ir augšāmcēlies,
tāpat kopā ar Viņu Dievs piecels tos,
kas Jēzū aizmiguši. (1 Tes 4,14)
Uzrunājot mūs visus Kunga vārdā, apustulis Pāvils Vēstules tesalonīkiešiem ceturtajā nodaļā raksta, ka mēs, kas dzīvojam, kas „paliekam pāri” līdz Kunga atnākšanai, neaizsteigsimies priekšā tiem, kas aizmiguši.
Mēs visi ejam pretī Kristum, lai būtu kopā ar Viņu. Tāpēc iepriecināsim cits citu ar šiem vārdiem!
Kristus augšāmcelšanās ir mūsu ticības dziļākā būtība un pamats. Mums, kristiešiem, ir viena mācība par Kunga augšāmcelšanos un Svēto Trīsvienību, un šajās patiesībās mēs visi esam vienoti.
Mēs esam vienoti labajā, kopīgos darbos un rīcībā. Liepājā un Ventspilī ir izveidotas Reliģisko lietu padomes, kas konkrēti veicina kristiešu vienotību un sadraudzību. Pat ja liturģiski un kanoniski mēs vēl esam tālu cits no cita, mums ir Kunga pavēle nepagurstoši darīt labu un Viņu lūgt. Mūsdienās apstākļi ir tādi, ka mēs burtiski esam spiesti būt vēl vairāk vienoti Evaņģēlija un Baznīcas mācībā. Laikā, kad atsevišķas ļaužu apvienības, kuras sevi sauc par baznīcām, veicina grēku un pat to atklāti sludina (piemēram, sodomijas grēku), tradicionālās kristiešu konfesijas ir aicinātas uz aizvien lielāku kopību un vienotību.
Lai Kristus augšāmcelšanās vēsts palīdz mums meklēt, piedzīvot un liecināt par patiesību, Dieva mīlestību un Kunga nemitīgo klātbūtni pasaulē! Āmen.
Nils Druvaskalns,
Latvijas pareizticīgo Baznīcas virspriesteris
Lūgšana
Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam,
lai mēs visi
patiesi dzīvojam kā brāļi un māsas.
Lai protam svētīt Tavu vārdu,
liecinot par žēlsirdību ar saviem darbiem.
Lai nāk mūsu vidū Tava valstība,
Tava taisnīguma,
mīlestības un miera valstība.
Lai mācāmies pildīt Tavu gribu
un mīlēt cits citu,
kā Tavi bērni mīl cits citu Debesīs.
Dāvā visiem cilvēkiem dienišķo maizi,
dāvā arī ticības, cerības un mīlestības maizi.
Palīdzi atteikties no naida un ļaunatminības,
neļauj pierast pie šķelšanās,
aizlīdzini visas plaisas starp kristiešiem,
kas radušās mūsu lepnības un mazticības,
egoisma un mīlestības trūkuma dēļ.
Lai mūsu sirdsapziņa arvien ir modra,
jo tas ir grēks, kas šķeļ
Baznīcu, kuru Tu radīji vienotu – vienu.
Neieved mūs kārdināšanā –
nepieļauj, ka mēs nocietinātu savu sirdi!
Atpestī no ļaunuma uzskatīt par pieļaujamu to,
kas traucē pasaulei iepazīt Tevi, saskaņas Dievs,
un kas apvaino Tavu mīlestību.
Mūsu visu Tēvs, stiprini mūs,
lai dzīvojam kā Tavi bērni
un kā bērni mīlam.
Āmen.
