6. janvārī Baznīca svin Kunga parādīšanās svētkus. Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem – Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena. Šajos svētkos Baznīca vāc ziedojumus misiju darbam.
Svētā Matej
a evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.”
Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Tā atklāj arī to, ka Jēzus ir Izraēļa Mesija, Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Trīs ķēniņi kā pagānu tautu pārstāvji bija ieradušies Betlēmē, lai pielūgtu Jaundzimušo karali, gaidīto Miera princi un Taisnības valdnieku Viņa šūpulī. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.
Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts – karaliskā goda simbols; vīraks – priesteriskās cieņas simbols, un mirres – simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).
Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts „C+M+B” (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)
Nams tiek pasvētīts ar svētītu ūdeni, bet vīraka kūpināšana pasvītro to, ka nams ir lūgšanu vieta.
Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai 6. gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.
Mākslā Kaspers visbiežāk ir attēlots kā afrikānis, kas dāvina mirres, Melhiors – kā eiropietis, kas dāvina zeltu, un Baltazars – aziātu karalis, kas atnesis vīraku.
Tomēr nav skaidrības par to, vai pastāv Triju ķēniņu relikvijas. Saskaņā ar leģendu, tās sākotnēji atradās Konstantinopolē, vēlāk – Milānā.
No 12. gadsimta Triju ķēniņu tradīcija tika saistīta ar Ķelni. Droši zināms tas, ka 1164. gadā arhibīskaps Rainalds von Dassels, kas bija karaļa Frederika Barbarossa kanclers, uz Reinu no iekarotās Milānas kā trofeju atveda mirstīgās atliekas, kas tur tika godinātas kā Triju Ķēniņu relikvijas.
Par to, kā tās iepriekš bija nokļuvušas līdz Itālijai, zināms no bīskapa Eustorgiusa dzīves apraksta: trīs ķēniņu relikvijas 4. gadsimtā Jeruzalemē atrada sv. Helēna, imperatora Konstantīna māte. 9. gadsimtā tās tika pārvestas uz Milānas baznīcu. Saskaņā ar citiem avotiem milānieši 1158. gadā neko nezināja par dārgumu, kas ir to rīcībā. Par to izcelsmi viņi ir uzzinājuši tikai tad, kad pilsētas aplenkuma dēļ bija spiesti relikvijas glābt no baznīcas, kur tās iepriekš atradās.
Trīs ķēniņi tiek godināti kā ceļojošo, svētceļnieku, tirgotāju, saimniecību īpašnieku un kažokādu tirgotāju patroni.
Sagatavots pēc www.ekai.pl materiāliem
