2007. gada 1.maijā Tēva mājās atgriezās Pro Sanctitate Apustulisko Oblāšu ?enerālā Māsa Džuljana Spigone (Giuliana Spigone), kas šo pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi kā māte, māsa, vadītāja.
Viņai lai ir šis mūsu paldies:
Dieva draugi, kuri savā dzīvē ir pieņēmuši Kunga bezgalīgo mīlestību, ir arī Viņa dievišķās uzticības liecinieki. Tā 2007. gada 1.maijā, pulkstens 20.20. ir atgriezusies Tēva Mājās Pro Sanctitate Apustulisko Oblāšu Galvenā Atbildīgā Džuljana Spigone (Giuliana Spigone). Šī bija diena, kad kā ikgadus visas Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas dibinātās realitātes bija sapulcējušās kopā, lai katra atbilstoši sava aicinājuma izpausmei un apustuliskajai lomai, bet vienoti ar vienīgo harizmu – dzīvot un veicināt universālo aicinājumu uz svētumu un uz brālību – apliecinātu savu derību ar Dievu. Arī Džuljana Spigone savas dzīves pēdējos mirkļos kopā ar visiem atkārtoja savu “jā” Kungam un šīszemes celebrācijas noslēgumā ir atgriezusies mūžīgajā celebrācijā, lai slavētu Svēto Trīsvienību.
Džuljana bija ļoti jauna kad teica savu pirmo “jā” Kungam Apustulisko Oblāšu Sekulārajā Institūtā. Ir grūti atspoguļot šīs drosmīgās, stiprās gribas pilnās, lēnprātīgās un pazemīgās sievietes tēlu kurai nekad nebija tieksme izcelties. Viņai bija liela ciešanu pieredze. Apmēram 30 gadus ilgas slimības skarta, viņa savas ciešanas bija aizplīvurojusi ar smaidu, optimismu un paļāvību uz Kungu. Viņa neuzkrītoši izdzīvoja savu slimību un bieži vien apkārtējie to pat nepamanīja.
Daudzu gadu gaitā Džuljana savā Institūtā kalpoja gan kā jauniešu formētāja, gan kā ?enerālā Padomdevēja un vēlāk – 23 gadus kā ?enerālā Atbildīgā.
Viņa bija dzīvojusi blakus Dibinātājam, bija uzticīga viņa harizmas skaidrotāja un ar prieku to nodeva tālāk līdz pat savas dzīves pēdējam brīdim. Kā ir izteicies svētais Augustīns: “mīlestība viņu darīja par kalponi tāpat kā patiesība viņu darīja brīvu”.
Viņa bija pacietīga vienotības veidotāja starp visām Tēva Guljelmo dibinātajām realitātēm. Bija veidojusi daudzu Oblāšu paaudzes, kurām mācīja ar Dibinātāja vārdiem “vēlēties drosmi ikvienā tikumā” un vienmēr dāvāja cilvēcisku un pārdabisku paļāvību.
Kustībā Pro Sanctitate viņa bija kā sirds, kas atbalstīja un iedrošināja. Viņas inteli?enze, vērīgums, dziļā harizmas pazīšana, viņu darīja par spēcīgu atbalstu.
Viņa vienmēr bija blakus priesteriem – Dieva tautas svētdarītājiem – ar savām lūgšanām, brālīgo uzņemšanu un mierpilno iedrošinājumu. Ikvienam ar kuru viņa sastapās, veltīja savu uzmanību un savas lūgšanas, neaizmirsa to problēmas, vēlmes un cerības.
Apustulisko Oblāšu aicinājuma centrā ir veltīšanās atpestījošajai mīlestībai. Tā ir mīlestība, kas savu maksimālo izpausmi rod Jēzus vārdos: “Man slāpst!” un ir kā vēlēšanās dāvāt bezgalīgo mīlestību, lai saņemtu pretī cilvēcisko mīlestību. Tās ir slāpes, kas bieži vien nes sev līdzi sāpes, taču vienmēr dāvā prieku: to pieredz ikviens, kas šīs krusta slāpes uzņem sirdī un ar tām apzīmogo savu dzīvi.
“Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, tā tiek pārveidota”. Šī ir pārliecība, kas apgaismo šo Džuljanas Spigones šķiršanās brīdi no viņas māsām aicinājumā, no viņas radiem, draugiem, brāļiem un māsām ar kuriem kopā dalījās Dieva mīlestībā un apustuliskajā dedzībā.
Apustuliskās Oblātes
