Šoreiz uz sarunu esmu aicinājis Katrīnu Oplucāni, kura kādu mēnesi, līdz 19. janvārim viesojas pie mums, Latvijā, bet, kuras dzīves ceļš šobrīd ir saistīts ar kādu kopienu Francijā. Pastāstiet līdzu, kas tā ir par kopienu un, kas Jūs rosināja uz turieni doties?
Šī kopiena ir Šemenef. Kopienu es iepazinu pirms pāris gadiem Pasaules Jauniešu Dienās Ķelnē. Tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju kaut ko par šo kopienu un es runāju ar tās vadītājiem. Sapratu, ka man gribētos dzīvot šajā kopienā, to izbaudīt. Viņi ļoti daudz liecināja par to, kā jaunieši brauc uz turieni. Man tas likās ļoti neiespējami. Tad es satiku vienu brāli no kopienas un viņš teica, ka tas ir ļoti iespējami. Tad es saņēmos un domāju, ka man ir jābrauc. Tajā laikā viņi piedāvāja tādu kā trīs mēnešu valodas skolu Francijā jo, protams, es nerunāju franciski. Es tajā laikā studēju, biju ceturtajā kursā un man otrais semestris bija brīvs, un es varēju izmantot šos trīs mēnešus, lai izbrauktu no Latvijas.
Aizbraucot uz turieni, man nebija valodas skolas, jo tad tur viss mainījās un es piedalījos tādā programmā, kas saucas „Kopienas stāžs”. Es iepazinu kopienu, tās dzīvi, kā viņi dzīvo, ko dara, kāda ir viņu misija. Tas mani ļoti uzrunāja. Tad, kad atgriezos Latvijā, es pabeidzu augstskolu, sāku strādāt, bet šī sajūta sirdī visu laiku bija, ka man gribētos vairāk iepazīt, kas tas ir, saprast, kāpēc cilvēki izvēlas šādu dzīves veidu. Tajā laikā es regulāri sarakstījos ar kopienu un viņi mani uzaicināja padzīvot ilgāku laiku pie sevis. Pēc lielām pārdomām es piekritu.
Kādu paaudžu cilvēkus šajā kopienā var sastapt? Vai tur ir tikai jaunieši, vai arī ģimenes cilvēki no vecākām paaudzēm, vai ir no garīgās kārtas?
Šajā kopienā mēs esam ļoti dažādi. Protams, ir ļoti daudz jauniešu. Bet ir arī ļoti daudz ģimeņu. Ir vecumā no astoņpadsmit līdz sešdesmit gadiem. Tas mums dod ļoti daudz, jo mēs varam redzēt un mācīties. Mēs dzīvojam vienā mājā, gan priesteri, gan konsekrētās personas, gan jaunieši, gan ģimenes, kas mums dod iespēju ļoti plaši iepazīt dažādus dzīves veidus un redzēt dažādas paaudzes. Tas mūs dara bagātākus.
Ar ko šī kopiena nodarbojas, kāda ir tās misija?
Tā ir ekumēniski harizmātiska kopiena, tās aicinājums ir kristiešu vienotība. Tas ir ļoti skaisti. Arī mājā, kurā es pašlaik dzīvoju, Otkombā, mēs esam no dažādām kristiešu draudzēm. Tā ir katoļu kopiena, bet mēs dzīvojam kopā ar protestantiem, ļoti dažādas draudzes. Pat tādas draudzes, par kurām es pirmo reizi dzirdēju. Tas ir viņu aicinājums. Viņiem ir arī dažādas kustības. Mēs Latvijā zinām Kānas kustību, kas ir laulātajiem pāriem. Viņiem ir speciālas jauniešu grupas ar ko viņi strādā.
Tātad šīs kopienas mērķis ir starpkonfesionāla iepazīšanās un, varbūt no turienes nākot cilvēki veic tālāk kādu misijas darbu?
Jā, viņi iet uz vienotību, rīko ļoti daudzus pasākumus, lai Baznīca būtu vienota. Viņiem ir evaņģelizācijas skolas, kur apmāca cilvēkus dažādām misijām un projektiem. Ir formācijas, kur jauniešiem māca Baznīcas vēsturi un ne tikai Katoļu baznīcas, bet arī pārējo baznīcu vēsturi.
Vai Jūs atgriežoties no turienes būsiet kaut ko ieguvusi arī sev?
Protams, man liekas, ka tik ļoti daudz esmu ieguvusi, ka reizēm to grūti aprakstīt vārdos. Viss dzīves veids, viss skatījums, kā mēs viens uz otru skatāmies un tā mīlestība, ko tur ieguvu. Mēs esam internacionālā vidē, esam no visiem kontinentiem. Ir ļoti daudz no Āfrikas, no Amerikas, no Filipīnām, dažādu salu iedzīvotāji, protams, no Eiropas. Tas vien jau mums daudz ko dod, izdzīvot tādu dzīves veidu, lūgšanu dzīves veidu. Mums ir noteikta dienas kārtība, katru dienu Svētā Mise, katru dienu Adorācija, rīta lūgšana, vakara lūgšana. Protams, tas cilvēku kaut kā maina. Mēs ļoti daudz lasām Svētos Rakstus, izdzīvojam, dalāmies par to. Tas, protams, liek uz daudz ko paskatīties savādāk un izvērtēt, kas mums dzīvē ir svarīgs.
Paldies par sarunu! Lai Jums Dievs palīdz tālāk izdzīvot šo kopienas dzīvi un, lai atgriežoties Latvijā, Jūs būtu gaismas nesējs stariņš mūsu tautai!
Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.
