No 2. līdz 4. janvārim Itālijā, Castel Gandolfo, notika starptautisks kongress, kurā tika izskatīti jautājumi, kas saistīti ar aicinājumiem uz garīgo kārtu. Uz sarunu esmu aicinājis kongresa dalībniekus, Mazā semināra audzēkņus Jāni Grīgu, Vitāliju Belovu un Irēnu Pujāti no Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centra. Pastāstiet, lūdzu, kam tieši tika veltīts šis kongress?
Irēna Pujāte: Šo kongresu organizēja kustība Focolare, kas ir mazliet pazīstama arī Latvijā. Kongress bija veltīts semināristiem un priesteriem. Kongresa tēma bija „Savstarpējo attiecību veidošana”. Izskatīja dažādas tēmas, kas skar gan semināristu formāciju, gan seminārus kā institūcijas. Kopīgi tika izskatītas daudzas problēmas, krīzes un arī, krīze, kā augšanas, kā brieduma moments.
No kādām valstīm bija ieradušies dalībnieki?
Irēna Pujāte: Bija plaši pārstāvēti 4 kontinenti, apmēram 500 dalībnieku. Viņi bija no Latīņamerikas, ļoti daudzi no Eiropas, gandrīz puse no dalībniekiem bija no Āfrikas, bija pārstāvēta arī Āzija. Bija dažādu baznīcu pārstāvji, gan no Grieķu katoļu, gan ortodoksālās baznīcas un arī Anglikāņu baznīcas.
Kādām problēmām visvairāk tika pievērsta uzmanība?
Irēna Pujāte: Kongresa sākumā tika apskatīta statistika, kāda situācija ir semināros visā pasaulē, kādi ir risinājumi un piedāvājumi. Šā brīža situācijā ir jābūt pārejai no individuālisma uz kopības veidošanu, vienotību, kurai šodien jābūt mūsu Baznīcā.
Vai tika apskatīts konkrētais Baznīcas stāvoklis, izdarīti kādi secinājumi?
Irēna Pujāte: Tika lasīta lekcija par vispārējo situāciju Baznīcā un sabiedrībā, bet principā, uzmanība vairāk tika pievērsta semināram, kā struktūrai kā institūcijai un apskatīts, kā tai būtu jāmainās.
Semināram, kā institūcijai jākļūst par Evaņģēlija skolu, tātad, par mīlestības skolu. Ja semināru uztver tikai kā institūciju, tad bieži esam krīzes priekšā. Piemēram, kad jaunietis iestājas seminārā, viņš cenšas pilnveidoties un būt perfekts it visā, kas saistās ar formāciju. Tajā pašā laikā viņš negrib atteikties arī no piedāvājumiem, ko modernā pasaule mums sniedz: mums ir pieejams gan mobilais telefons, gan internets. Un, ja viņš nav nostiprinājis motivāciju savai izvēlei, tad iekšēji jaunietis dzīvo dubultu, sašķeltu dzīvi. Tā veidojas tikai ārējā, šķietamā puse. Viņa – kā cilvēka būtība nav viengabalaina.
Tātad, ir svarīgi, atklāt jau formācijas laikā savu patieso būtību un motivāciju savam aicinājumam. Nebaidīties no tās patiesības, kas mīt mūsos pašos un spēt arī dalīties ar garīgajiem vadītājiem tajos procesos, kas ar mums notiek.
Izsvērt to, kas ir galvenā bāze un pamats cilvēkam, kurš nākotnē būs priesteris. Ir vajadzīga askēze, atteikšanās un saprast kādu mērķu vadīts izdari izvēli, par labu kam? Bet tur ir vajadzīga dziļa motivācija.
Mums jākļūst par patiesiem kristiešiem ikdienā, kuri izdzīvo kristieša aicinājumu, vai tas ir seminārists, priesteris, vai vienkāršs lajs, kurš dzīvo sabiedrībā. Bet šī konkrētā kristieša dzīve jārāda ar savu dzīves piemēru. Tika uzsvērts, ka šobrīd ļoti lielu uzsvaru liek uz studijām, ko, protams, Baznīca prasa no seminārista un viņam tas ir jādara un jāmācās. Bet bieži, kad beidzas studijas, notiek pilnīgs sagruvums. Cilvēks savu pieredzi ir balstījis tikai uz teoriju. Kad beidzas studiju laiks, viņš atrodas kā pie sasistas siles un nesaprot, kā rīkoties, jo viņā, viņa sirdī nav veidojusies bāze, uz kuras balstīt savu aicinājumu, kura dēļ viņš ir iestājies seminārā. Focolare kustības dibinātāja Klāra Ļubič, bija teikusi, ka Jēzus neatnesa teoloģiju, Jēzus sludināja mīlestību.
Kādi jums, kā semināristiem palika iespaidi par kongresu?
Jānis Grīgs: Man no brauciena visvairāk palika atmiņā draudzība un mīlestība, kas izstaroja no semināristiem. Visvairāk mani iespaidoja tas, ka cilvēki tiešām bija draudzīgi un ļoti labvēlīgi viens pret otru. Ar daudziem sadraudzējos un redzēju no viņiem izstarojam mīlestību.
Vitālijs Belovs: Man visvairāk patika tieši vienotība, kas saistīja pilnīgi visus semināristus, tā Jēzus Kristus esamība, kas starp mums visu to laiku valdīja. Protams, arī lielā mīlestība. Rītos, kad mēs semināristi satikāmies, visi smaidīja, visi laimīgi, dzīvespriecīgi. Pilnīgi jutās Jēzus klātbūtne. Tas ir jāizbauda, jo ar vārdiem to ir grūti aprakstīt.
Ko jūs ieguvāt tieši paši sev šajā kongresā?
Jānis Grīgs: Es ieguvu draugus, ticību un pārliecību, ka mīlēt otru cilvēku man ir ļoti nozīmīgi un svarīgi. Es to sevī pārdomāju un sapratu, ka ir daudz jāmācas un pēc iespējas vairāk jāpalīdz citiem cilvēkiem.
Vitālijs Belovs: Es, pirmkārt, nostiprināju savu aicinājumu uz priesterību un atklāju sevī daudz jauna, ko agrāk nekad nebiju izjutis un atklājis. Sāku uz daudzām lietām skatīties savādāk. Protams, ieguvu daudz jaunu draugu un domāju, ka nostiprināju stingrākas saites arī ar esošajiem draugiem, ar tiem pašiem semināristiem, ar kuriem kopā dzīvoju.
Irēna Pujāte: Man personiski tas liek daudz pārdomāt par Latvijas situāciju. Es, protams, saprotu, ka šejienes mentalitāte tik ļoti atšķiras no tā, ko mēs ieguvām tur. Bet es domāju, ka tas ir iespējams. Katram ir jāsāk pašam ar sevi, ar pamatu, ar attiecībām, protams, pirmkārt, ar Dievu, bet arī, lai neizpaliktu cilvēciskais aspekts. Tieši uz to tika bāzēts viss kongress. Tās bija dienas, kad mēs savā starpā mācījāmies veidot attiecības un, arī kopīgi dalīties, gan priekos, gan, varbūt arī bēdās, risināt kopējās problēmas un krīzes. Tas veido savstarpēju uzticēšanos un iespēju parādīt, ka cits citam ir kā tuvi cilvēki. Tas mani ļoti priecēja un es domāju, ka tas ir tieši tas, ko varētu atnest un ieviest Latvijā savstarpējās attiecībās, kur ir ļoti izteikta garīgā sfēra, tas ir, vertikālā dimensija, bet trūkst Jēzus ieraudzīšana otrā cilvēkā, kura prasa konkrētu rīcību katrā situācijā: iziešanu no sava ego, savu ambīciju atstāšanu. Bija šī tikšanās kā vienotības moments vienmēr paturot prātā tieši to, „Kur divi, vai trīs pulcējas Manā vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū”.
Visu laiku tika uzsvērts Jēzus mūsu vidū. Tātad, ja es redzu Jēzu savā brālī vai māsā, šī ir nemitīga kalpošana otram. Tika pārrunāts par to, ka mēs nedzīvojam sabiedrībā ar citiem, vai starp citiem, bet mēs dzīvojam citiem. Tātad, pilnīga sevis dāvāšana un došana, kas ir īpaši aktuāla priesterim savā aicinājumā. Daudzi uzskata, ka celibātā cilvēks ir nolemts vientulībai. Bet tā nav. Viņš piepilda cilvēcisko mīlestību tādā veidā, ka viņš šo mīlestību var gan saņemt, gan dot, nostiprinot savas saknes un to bāzi, kas ir Dievā. Ar to viņš iegūst mīlestības universālo skatījumu uz visiem cilvēkiem. Viņš piepilda savu personisko cilvēka aicinājumu.
Liels paldies kongresa dalībniekiem par sarunu un interesanto stāstījumu! Atliek tikai novēlēt, lai ne tikai priesteri un citi garīgās kārtas pārstāvji mīlētu savu tuvāko ar Kristus mīlestību, bet, lai arī mēs, pārējie kristieši spētu cits citā saskatīt pašu Jēzu!
