Karmela kalns – no senatnes līdz mūsdienām

16. jūlijā Baznīca atzīmēja Karmela kalna Dievmātes svētkus. Kalns, uz kura šodien atrodas Karmela Dievmātes svētnīca, ir sena kalnu grēda Vidusjūras krastā. Šodien tās nogāzēs izvietojušās vairākas Izraelas pilsētas, lielākā no tām Haifa.
Amosa grāmatā par Karmelu tiek vēstīts kā par bandītu un noziedznieku slēptuvi, kur tie devušies cerībā paslēpties pat no Jahves dusmām. Pravietis Elijs bēga uz Karmelu pēc tam, kad viņš bija nolādējis vairākus jaunus vīriešus, kuri viņu bija izsmējuši. Pēc nolādēšanas, no meža iznākuši lāči un tos visus nogalinājuši.
Karmela kalnā bija apmetusies arī esēņu mūku kopiena. I Pasaules kara laikā kalns bija stratēģiska vieta. Šeit notika Megido kauja, kas bija pagrieziena punkts cīņā pret Otomaņu impēriju. Taču kauja ar šādu pašu nosaukumu bija pazīstama jau Senās Ēģiptes laikā, kad notika senēģiptiešu un kanāniešu cīņa.

Daudzās kultūrās kalni joprojām tiek uzskatīti par svētvietām. Izņēmums nebija arī kanāniešu kultūra, kas par savu svētvietu uzskatīja Karmelu. Saskaņā ar ēģiptologa Gastona Maspero pētījumu, svētvietu sarakstā šo kalnu bija ierindojis viens no ievērojamākajiem ēģiptiešu faraoniem Tutmess III.

Ķēniņu grāmatā vēstīts, ka uz Karmela kalna ir bijis uzcelts altāris Jahvem, kurš sagruvis, bet ko vēlāk atjaunojis Elijs. Senās hronikas liecina, ka uz šejieni bija svētceļojis arī grieķu zinātnieks Pitagors, kurš iepriekš bija daudz dzirdējis par kalna sakrālo raksturu. Savukārt Tacits rakstīja, ka Karmela kalnā bija apmeties orākuls, ko apmeklējis romiešu imperators Vespasians. Tacits atzīmē arī, ka šeit atradies altāris, taču virs tā nav bijis tempļa.

Ebreju, kristiešu un islāma tradīcijā ar Karmela kalnu visvairāk saistās pravieša Elija vārds. Ķēniņu grāmatā aprakstīts, kā Elijs izaicina 450 Bāla priesterus pierādīt pie kalna altāra, kura dievība pārvalda Izraeļa valstību. Saskaņā ar Svēto Rakstu stāstījumu, priesteriem bija jāpierāda, kura dievība var aizdedzināt upuri ar uguni. Uz altāra tika novietoti sacirsti vērša gaļas gabali. Pēc tam, kad Bāla pravieši nespēja izlūgt savus dievus, lai tie upurus aizdedzina, Elijs uzlēja ūdeni uz sava upura, nometās lūgšanā, un uguns nāca no debesīm, un sadedzināja Elija upuri.

XII gadsimtā uz Karmela kalna tika nodibināts katoļu reliģiskais ordenis un nosaukts par karmelītiem. Karmelīti apmetās vietā, kas tika uzskatīta par Elija alu. Tā atrodas visaugstākajā virsotnē uz Karmela kalnu grēdas – 520 metru augstumā virs jūras līmeņa. Karmelīti šai vietā drīz vien uzcēla klosteri, ko veltīja Jaunavas Marijas – Jūras Zvaigznes godam. Jūras zvaigzne – stella maris, ir viduslaikos pieņemts Jaunavas Marijas apzīmējums. Laika gaitā karmelītu ordenis kļuva par vienu no lielākajiem katoļu reliģiskajiem ordeņiem pasaulē, taču klosterim uz Karmela kalna ir veicies mazāk. Krustakaru laikā tas bieži pārgāja svešās rokās, nereti kļūstot par islāma mošeju. Islāmā šī vieta ir pazīstama kā El Maharrakah, tulkojumā „degšanas vieta”, atsaucoties uz Elija izaicinājumu Bāla priesteriem.

1799. gadā Napoleons seno klosteri pārvērsta par slimnīcu, bet 1821. gadā atlikušo struktūru nojauca Damaskas pārvaldnieks. Vēlāk, vietā virs Elija alas, karmelīti par saziedotajiem līdzekļiem uzcēla jaunu klosteri.

Ar Karmela kalnu saistās viens no senākajiem skapulāriem. Saskaņā ar ticējumu, Jaunava Marija to pasniegusi angļu karmelītam Sīmanim Stokam. 16. jūlijā, atceroties šo notikumu, Baznīca atzīmē Jaunavas Marijas – Karmela Dievmātes svētkus.

Karmela kalnu par savu svētvietu uzskata viena no pasaulē izplatītajām sektām, Persijā dibinātie bahajieši. Šai sektā, kas tic uz vienu Dievu, tiek izmantoti dažādu reliģiju elementi.

I. Šteinerte/Vatikāna radio

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti