Gandrīz 8000 km – tāds ir attālums, kas šķir Latviju no Japānas. Tomēr attālums nevar būt par šķērsli līdzjūtībai, tāpēc 26. martā Rīgas Domā notika ekumēnisks aizlūgums par Japānu un tās iedzīvotājiem. Svētbrīdi vadīja Romas Katoļu baznīcas Latvijā Rīgas diecēzes arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas bīskaps Guntars Dimants un Latvijas Pareizticīgo baznīcas priesteris Jānis Dravants. Uzrunu teica arī Japānas vēstnieks Latvijā Takaši Osanai. Pateicoties par atbalstu, vēstnieks Latvijas iedzīvotājus nodēvēja kā sirsnīgus Japānas tautas draugus, kuri iepazīti nelaimē, turklāt izteica cerību, ka kopā ar brāļiem izdosies drīz novērst ekstrēmos apstākļus.
Uzrunas un aizlūgumi mijās ar muzikāliem priekšnesumiem līdz beidzot pārauga veltījuma koncertā, kuru sniedza Latvijas Nacionālās operas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mūziķi. Tā nebija mūzika, kas apklusina sirdsapziņu un neļauj domām tikt sadzirdētām. Emocionāli nospriegotie skaņdarbi modināja vēlmi solidarizēties un vērst skatu uz Dievu, kopīgi lūdzot, neatkarīgi no vecuma vai konfesijas.
Kas gan pamudinājis visus šos cilvēkus vienoties kopējā lūgšana? Inese uz dievkalpojumu ieradās ar vēlmi sniegt finansiālu atbalstu – jo mēs nekad nevaram zināt, kas var notikt ar mums pašiem. Arī viņas tuvinieki pārdzīvo līdzi Japānas tautai un vēlas palīdzēt. Īpaši aizkustinošs Inesei šķita mātes lūgums ziedot viņas vārdā. Pārsteidzoši, ka tieši vecāka gadagājuma cilvēku vidū sastopama tik liela līdzjūtība. Tā piemēram, 79 gadus vecā Aina Staņeviča stāsta, ka Japānas traģēdija viņu ir aizkustinājusi līdz pat asarām. Kaut arī sieviete gadu dēļ ļoti slikti dzird un no aizlūgumiem spējusi saklausīt vien skaņas, viņa izjutusi iekšēju pamudinājumu atbalstīt arī ar savu lūgsnu.
Kā teica Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas bīskaps Guntars Dimants – Dieva valstība ir arī viņu vidū. Patiesi, mēs visi esam Dieva valstības pilsoņi, tāpēc pieminēsim Japānu savās lūgšanās un nenovērsīsim vaigu brīdī, kad varam palīdzēt.
Maija Zepa, “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”
