14. nodaļa „Tā sauktā reformu bloķēšana”
Pēters Zēvalds: Celibāts, sieviešu priesterība, homoseksualitāte – kopš gadu desmitiem plašsaziņas līdzekļu diskusijās valda šis pastāvīgi klātesošo jautājumu kanons. Baznīca atkal būšot atraktīva tikai tad, kad uz šiem jautājumiem tiks atbildēts pozitīvi. Uzkrītoši, ka Vācijā evaņģēliskā Baznīca – bez celibāta, ar sieviešu priesterību – zaudē vairāk ticīgo nekā katoliskā. Bet patiesi ir arī tas, ka šī pozīcija apgrūtina ticības sludināšanu. Īsi apskatīsim dažus punktus.
Katoļiem, kas pēc šķiršanās atkal precas, ir liegta komūnijas saņemšana. Kā savulaik Jūs izteicāties, šo noteikumu vajadzētu „pārdomāt intensīvāk”.
Benedikts XVI: Protams, tas ir jādara. No vienas puses ir skaidrs, ka Kungs mums saka: laulība, kas noslēgta ticībā, ir nešķirama. Ar šiem vārdiem mēs nevaram manipulēt. Tas mums tā arī jāatstāj – kaut arī tas ir pretrunā ar šodien dominējošām dzīves formām. Bija laikmeti, kad kristīgais bija tik klātesošs, ka laulības nešķiršana bija norma, taču daudzās civilizācijās tā nav. Bīskapi no trešās pasaules valstīm man vienmēr saka: „Laulības sakraments ir vissarežģītākais no visiem.” Vai arī: „Līdz mums tas vēl vispār nav atnācis.”
Panākt šī sakramenta līdzsvarojumu ar tradicionālajiem kopdzīves modeļiem – tas ir process, kurā ir iesaistīta visa eksistence, un tā ir cīņa, kuras iznākums nevar tikt uzspiests. Šai ziņā tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam pamazām morāli sabrūkošajā Rietumu sabiedrībā, nav šī jautājuma krīzes vienīgais gadījums. Bet tādēļ nav pamata atteikties no monogāmās laulības vai pārtraukt cīnīties par to, – tas būtu pretrunā ar Evaņģēliju.
Jēzus saka, ka Radītājs cilvēkus ir veidojis kā vīrieti un sievieti, un ko Dievs ir saistījis, to cilvēkam nebūs šķirt. Bet jau pirmie mācekļi kurnēja par šo bausli.
Jā. Tas, ko iespējams darīt, vispirms ir sīkāk izpētīt laulību spēkā esamības jautājumu. Līdz šim Baznīcas tiesībās ir noteikts, ka tas, kurš stājas laulībā, zina, kas ir laulība. Ņemot šīs zināšanas par priekšnoteikumu, laulība ir spēkā esoša un nešķirama. Taču šodienas uzskatu jūklī un totāli izmainītajā konstelācijā cilvēkiem drīzāk ir „zināms”, ka laulību lauzt ir normāli. Tāpēc jājautā, kā atpazīt spēkā esamību un kur iespējama dziedināšana.
Tā vienmēr būs cīņa. Taču tāpēc nav iemesla šo mērauklu neuzturēt un padoties, jo tas neceltu sabiedrības morāles līmeni. Saglabāt šo sarežģīto kritēriju kā mērauklu, ar kuru cilvēkiem arvien no jauna sevi samērot, ir nepieciešamais uzdevums, lai pasargātu no tālākas krišanas.
Tādējādi te pastāv zināma iekšēja spriedze. Pastorālās aprūpes pienākums ir meklēt veidus, kā būt līdzās atsevišķiem cilvēkiem un palīdzēt viņiem, arī viņu, teiksim, nenoregulētajās situācijās ticēt Kristum kā Pestītājam, ticēt Viņa labsirdībai, jo Viņš vēl aizvien ir ar tiem, pat ja viņi nevar saņemt komūniju. Palīdzēt šiem cilvēkiem palikt Baznīcā, kaut arī šī situācija nesaskan ar Baznīcas kanoniem. Pastorālajai aprūpei jāpalīdz atzīt: es nedzīvoju tā, kā man kā kristietim būtu jādara, taču es nepārstāju būt kristietis un Kristus mīlēts, un tāpēc vēl jo vairāk es palieku Baznīcā, jo vēl jo vairāk es tikšu Viņa stiprināts.
Pāvils VI jautājumu par izsargāšanos no grūtniecības 1968. gadā izvirzīja par centrālo tēmu savā slavenajā enciklikā „Humanae vitae” (Cilvēka dzīvībai). Viņš norādīja uz fatālām konsekvencēm, ja cilvēks iejaucas dabiskajā kārtībā. Dzīvība ir pārāk liela, pārāk svēta, lai mēs ar to drīkstētu manipulēt. It kā viņš būtu gribējis teikt: ja mēs necienām bērnu dzīvību, tad arī mēs paši, mūsu sabiedrība, mūsu pasaule zaudēs dzīvību.
Varbūt toreiz šo vīziju vēl nevarēja saprast. Šodien mēs redzam ne tikai pretapaugļošanās tablešu ārkārtīgi kaitīgo ietekmi uz veselību un apkārtējo vidi, bet arī to, kā sabrūk mūsu sociālās sistēmas, jo esam kļuvuši par bezbērnu sabiedrību, kas zaudē savus pamatus. Tomēr Katoliskajai baznīcai vairs tikpat kā neizdodas saprotami izskaidrot savu seksuālo ētiku. Piemēram, kāda Brazīlijas topmodele paziņo, ka šodien vairs neviena sieviete laulībā nestājoties kā jaunava. Kāds emeritēts palīgbīskaps pauž kritiku, ka jautājumi par seksualitāti pirms laulībām no Baznīcas puses tiekot atbildēti tā, „ka jauniem cilvēkiem seksualitāte ir tikpat kā neīstenojama un tāpēc arī tiek dzīvota pavisam atšķirīgi”.
Tas ir ļoti plašs problēmu lauks. Mēs šīs sarunas ietvaros nevaram iedziļināties tā daudzslāņainībā un detaļās. Tas tiesa, ka daudz kas šajā sfērā ir jāapsver no jauna, jāizsaka jaunā veidā. Taču, no otras puses, attiecībā uz to, kā uzskata topmodele un ko domā arī daudzi citi cilvēki, es uzsvērtu, ka statistika vien nevar būt par morāles kritēriju. Ir diezgan slikti, ja sabiedriskās domas aptaujas kļūst par politisko lēmumu mērauklu un kārām acīm tiek lūkots: „Kur es iegūšu vairāk piekritēju?”, tā vietā lai jautātu: „Kas ir pareizi?”. Tāpat arī aptauju rezultāti par to, ko cilvēki dara, kā viņi dzīvo, paši par sevi nav mēraukla patiesajam un pareizajam.
Pāvilam VI bija pravietiska taisnība. Viņš bija pārliecināts, ka sabiedrība, ar abortiem nogalinādama cilvēkus, pati laupa savas lielās cerības. Cik daudz bērnu tiek nogalināts, kas būtu varējuši kļūt par ģēnijiem, būtu varējuši sniegt cilvēcei ko jaunu, kļūt par jaunu
Mocartu, dāvāt mums tehniskus atklājumus? Beidzot taču ir jāaptver, cik milzīga cilvēciskās esamības kapacitāte tiek sagrauta – nemaz nerunājot par to, ka nedzimušie bērni ir cilvēciskas personas, kuru cieņa un tiesības uz dzīvi mums ir jārespektē.
Ir arī vēl cita problēma – pretapaugļošanās tabletes.
Jā. Ko Pāvils VI gribēja teikt un kas joprojām kā liela vīzija uzskatāma par pareizu, ir sekojošais: ja seksualitāte un auglība pašos pamatos savstarpēji tiek nošķirtas, kā tas notiek tablešu lietošanas gadījumā, tad seksualitāte kļūst par untumu. Tad arī visas seksualitātes formas ir līdzvērtīgas. Šādam uzskatam, kas auglību uztver kā kaut ko no seksualitātes nošķirtu, varbūt pat kā kaut ko tādu, ka bērnus var radīt racionāli un tos vairs neuzskata par dabisku dāvanu, ļoti ātri sekoja arī homoseksualitātes līdzvērtības attiecinājums.
„Humanae vitae” perspektīvas joprojām ir pareizas. Savukārt atrast ceļus to īstenošanai, tas ir kas cits. Es domāju, ka vienmēr būs pamatgrupas, kas ļaus sevi patiesi iekšēji pārliecināt un piepildīt ar šo mācību, un tad nesīs tālāk to citiem.
Mēs esam grēcinieki. Taču mums nevajadzētu to traktēt kā iebildumu pret patiesību, ja netiek dzīvots saskaņā ar šīs augstās morāles standartiem. Mums būtu jācenšas darīt tik daudz laba, cik mēs spējam, jācenšas vienam otru atbalstīt un samierināties vienam ar otru. Mums jācenšas to visu izteikt pastorāli, teoloģiski un abstrakti šodienas seksualitātes izpētes un antropoloģijas kontekstā, lai kļūtu saprotams un cilvēki apjaustu, ka tas ir liels uzdevums, pie kura tiek strādāts un pie kura ir jāstrādā vēl vairāk un labāk.
To atbalstītu vismaz bijusī Holivudas zvaigzne un seksa simbols Rekvela Velša. Amerikāņu aktrise atzīst, ka pretapaugļošanās tablešu ieviešana pirms 50 gadiem ir novedusi pie bezatbildīga seksa, piebilzdama, ka tas vājina laulību un ģimeni, un vedot uz „haotiskām attiecībām”.
Vai Katoliskā baznīca būtībā noliedz jebkādu apaugļošanās regulēšanas formu?
Nē. Ir taču zināms, ka Baznīca atbalsta dabisko apaugļošanās regulēšanu, kas ir ne tikai metode, bet arī ceļš. Jo kā priekšnoteikumu tā pieņem, ka pārim ir laiks vienam priekš otra. Ka viņi dzīvo attiecībās, kas ir ilgstošas. Un tas ir fundamentāli kas atšķirīgs no tā, kad es bez iekšējas saiknes ar otru personu lietoju pretapaugļošanās tabletes, lai ātri nodotos attiecībām ar pirmo pagadījušos.
Tas, ka tikai katoļi drīkst piedalīties Euharistijā, tiek saprasts kā izslēgšana, no dažu puses pat kā diskriminācija. Nevarot runāt par kristiešu vienotību, ja neesot pat gatavības kopīgai Jēzus Testamenta svinēšanai pie altāra. Ko pāvests par to saka?
Ne tikai Katoliskā baznīca, bet arī visas pasaules pareizticība māca, ka saņemt Euharistiju var tikai tas, kurš ticībā pilnīgi pieder Baznīcai. Gan no Jaunās Derības, gan no apustulisko tēvu teiktā ir nepārprotami skaidrs, ka Euharistija ir Baznīcas sirds – dzīve Kristus miesā vienā kopībā. Tāpēc Euharistija nav kaut kāds sociālais rits, kurā cilvēki draudzīgi satiekas, bet gan izpausme viņu esamībai Baznīcā. Tāpēc Euharistija nevar tikt atbrīvota no šī piederības nosacījuma – jo tā gluži vienkārši pati par sevi ir piederības akts.
Celibāts šķiet vienmēr ir pie visa vainīgs. Vai runa ir par seksuālo izmantošanu, vai aiziešanu no Baznīcas, vai priesteru trūkumu. Kas attiecas uz pēdējo, varbūt būtu jāsaka: attiecībā pret Mises apmeklētāju skaitu šodien priesteru ir nevis mazāk, bet gan vairāk. Vismaz Vācijā priesteru skaits attiecībā pret šodien vēl praktizējošajiem katoļiem, salīdzinot ar 1960. gadu, ir dubultojies. Taču šobrīd pat bīskapi iesaka attīstīt „lielāku fantāziju un mazliet vairāk augstsirdības”, lai „līdzās celibāta priesterības pamatformai būtu iespējams arī precēta cilvēka kā priestera kalpojums”.
Ka bīskapi mūslaiku jukās domā arī par šo lietu, to es varu saprast. Sarežģīti kļūst tad, kad jāpasaka, kā šādai divu formu līdzāspastāvēšanai būtu jāizskatās. Esmu pārliecināts, ka celibāts savu svarīgo zīmes jēgu un jo īpaši savu spēju tikt dzīvots iegūst tad, kad priesteri sāk veidot kopības. Ir svarīgi, lai priesteri nedzīvo izolēti, bet gan mazās kopienās ir līdzās cits citam, cits citu atbalsta; tādējādi savā kalpojumā Kristum un ar savu atteikšanos Debesu valstības dēļ viņi ir šajā kopībā un arvien no jauna apzinās to.
Celibāts vienmēr ir, varētu teikt, uzbrukums tam, ko cilvēks normāli domā. Kaut kas tāds, kas tikai tad ir īstenojams un ticams, ja ir Dievs un ja es caur to iestājos par Dieva valstību. Šai ziņā celibāts ir īpaša veida zīme. Skandāls, ko tas raisa, balstās arī tajā apstāklī, ka ir cilvēki, kas tam tic. Bez tam šim skandālam ir arī pozitīvā puse.
Sieviešu ordinācijas neiespējamību Katoliskajā baznīcā skaidri kā „Non possumus” (Mēs nevaram) ir noteicis Maģistrāts jeb augstākā Studiju iestāde. Ticības mācības kongregācija Pāvila VI vadībā 1976. gadā to nostiprināja dokumentā „Inter insignores”. Jānis Pāvils II to apstiprināja 1994. gada apustuliskajā vēstulē „Ordinatio Sacerdotalis” (Par priesteru ordināciju). Tajā viņš, runājot par „Baznīcas dievišķo konstitūciju”, savas pāvesta autoritātes vārdā paziņo, „ka Baznīcai nav nekādu pilnvaru piešķirt ordināciju sievietēm, un ka visiem Baznīcas ticīgajiem definitīvi jāpieturas pie šā lēmuma.”
Kritiķi tajā saskata diskrimināciju. Sievietes uz priesterību Jēzus neesot aicinājis tikai tāpēc, ka pirms 2000 gadiem tas esot bijis neiedomājami.
Tā ir aplamība, jo pasaule tolaik bija pilna ar priesterēm. Visās reliģijās bija savas priesteres, un tas drīzāk ir apbrīnojami, ka tādas nebija Jēzus Kristus kopienā, kas savukārt balstās kontinuitātē ar Izraēla ticību.
Jāņa Pāvila II formulējums ir ļoti svarīgs: Baznīcai nav „nekādu pilnvaru” ordinēt sievietes. Nav tā, ka mēs sakām „mēs negribam”, bet gan – „mēs nevaram”. Dievs piešķīra Baznīcai struktūru, izvēloties divpadsmit apustuļus – un to pēctecībā bīskapus un prezbiterus, priesterus. Šo Baznīcas formu neesam veidojuši mēs, tā ir Viņa noteiktā struktūra. Tam sekot ir paklausības akts, šodienas situācijā varbūt tā ir piepūles pilna paklausība. Taču tieši tas ir svarīgi, ka Baznīca rāda: mēs neesam patvaļīgs režīms. Mēs nevaram darīt visu, ko vēlamies. Bet pastāv Kunga griba attiecībā uz mums, pie kuras mēs turamies, kaut arī tas šajā kultūrā un šajā civilizācijā ir grūti un sarežģīti.
Starp citu, Baznīcā sievietēm ir tik daudz lielu un nozīmīgu funkciju, ka par diskrimināciju nevar būt ne runas. Tā tas būtu gadījumā, ja priesterība būtu sava veida valdīšana, taču tai pilnībā ir jābūt kalpojumam. Ja palūkojamies uz Baznīcas vēsturi, tad sieviešu nozīme – sākot ar Mariju, Moniku un līdz pat Mātei Terēzei – ir tik ievērojama, ka sievietes Baznīcas tēlu daudzējādā ziņā ietekmē un veido vairāk nekā vīrieši. Padomāsim kaut vai par tādām lielām katoļu svētku dienām kā Vissvētākās Kristus Miesas un Asiņu svētki vai Dieva Žēlsirdības svētdiena, kuru iedibināšana saistīta ar sievietēm. Romā, piemēram, ir pat kāda baznīca, kur nevienā altārbildē nav redzams neviens vīrietis.
Homoseksualitātes piekopšana šodien Rietumos ir plaši atzīta dzīves forma. Tās akceptēšanu modernisti pat propagandē kā sabiedrības attiecīga progresa līmeņa mērauklu. Jūsu kā Ticības mācības kongregācijas prefekta atbildībā tapušajā Katoļu Baznīcas katehismā teikts: „Samērā lielam skaitam vīriešu un sieviešu piemīt dziļi sakņotas homoseksuālas tendences… Viņi ir jāpieņem ar cieņu, līdzcietību un iejūtību. Ir jāizvairās no jebkāda veida netaisnīgas diskriminācijas izpausmes attiecībā uz viņiem. Arī šie cilvēki ir aicināti savā dzīvē izpildīt Dieva gribu.”
Tomēr tajā pašā katehismā ir teikts: „Balstoties Svētajos Rakstos, kas homoseksualitāti sauc par smagu izvirtību, Baznīcas tradīcija vienmēr ir sludinājusi, ka homoseksuāli akti paši par sevi neatbilst dabas likumiem.” Vai tajā nav zināma pretruna ar iepriekš pausto cieņu pret homoseksuālām personām?
Nē. Viena lieta ir, ka viņi ir cilvēki ar savām problēmām un priekiem, un viņi kā cilvēki, kaut arī nes sevī šo noslieci, ir pelnījuši cieņu un tāpēc nedrīkst tikt diskriminēti. Cieņa pret cilvēku ir absolūti fundamentāla un izšķiroša.
Tanī pašā laikā seksualitātes iekšējās nozīmes skaidrojums ir cits. Varētu teikt, ja gribam to formulēt, ka evolūcija seksuālo dzimumu ir radījusi sugas reproducēšanas mērķim. Seksualitātes jēga ir vest vīrieti un sievieti vienam pie otra un tādā veidā dot cilvēcei pēcnācējus, bērnus, nākotni. Tas ir iekšējais determinisms, kas piemīt seksualitātes būtībai. Viss pārējais ir pretējs seksualitātes iekšējai jēgai. Pie tā mums ir jāturas, kaut arī tas nepatīk šim laikam.
Runa ir par dziļāko patiesību tajā, ko seksualitāte nozīmē cilvēciskās esamības uzbūvē. Ja kādam piemīt dziļas homoseksuālas tieksmes – līdz šim nav zināms, vai tās ir iedzimtas vai rodas agrīnā bērnībā, – jebkurā gadījumā, ja tām ir vara pār šo cilvēku, tad tas viņam ir liels pārbaudījums, tāpat kā citi cilvēciski pārbaudījumi. Taču tas nenozīmē, ka homoseksualitāte caur to top morāli pareiza. Tā paliek kā kaut kas tāds, kas ir pretējs būtībai, kādu Dievs sākotnēji ir vēlējies.
Nav noslēpums, ka arī starp priesteriem un mūkiem ir homoseksuāļi. Vēl nesen lielu uzmanību saistīja skandāls ap priesteru homoseksuālajām kaislībām Romā.
Homoseksualitāte nav savienojama ar priesterības aicinājumu. Jo tad jau arī celibāts kā atteikšanās zaudē savu jēgu. Tās būtu lielas briesmas, ja celibāts kļūtu par iemeslu tādu cilvēku ienākšanai priesterībā, kuri tik un tā nevēlas precēties, jo galu galā viņu nostāja pret vīrieti un sievieti ir kaut kā sagrozīta, samulsināta, un jebkurā gadījumā nav vērsta tajā radīšanas virzienā, par ko mēs runājām.
Izglītības kongregācija pirms dažiem gadiem izdeva priekšrakstu, ka homoseksuāli kandidāti nevar kļūt par priesteriem, jo viņu seksuālā orientācija tos distancē no patiesās tēvišķības, no priestera esamības iekšējās būtības. Tāpēc priesteru kandidātu atlasei ir jābūt ļoti rūpīgai. Te ir nepieciešama vislielākā uzmanība, lai novērstu tāda veida kļūdu un beigās priesteru dzīvošana bez laulības netiktu identificēta ar tendenci uz homoseksualitāti (…)
Zēvalds P. Pasaules gaisma. Benedikts XVI sarunā ar Pēteru Zēvaldu. Vox Ecclesiae, Rīga 2011
