11. novembrī, Lāčplēša dienā, Rīgas Brāļu kapos notika svinīga vainagu nolikšanas ceremonija un svētbrīdis, kas bija veltīts brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Šajā piemiņas pasākumā piedalījās Rīgas garnizona vienību karavīri un zemessargi, valsts aizsardzības nozares un bruņoto spēku augstākās amatpersonas un garīdzniecības pārstāvji, kuru vidū bija Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Apritot 75 gadiem kopš Brāļu kapu memoriāla izveides, tika arī no jauna iesvētīts Rīgas Brāļu kapu ansamblis.
Pēc ziedu un vainagu nolikšanas uz Brāļu kapu Ziedu altāra sekoja svētbrīdis, ko ievadīja Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Raimonds Krasinskis, atgādinot, ka „11. un 18. novembris ir dienas, kas mūsu tautas vēsturē rakstītas ar zelta burtiem un kuru cena ir dzīvība”. Kapelāns uzsvēra, ka Brāļu kapi, kur Dieva mierā dus karavīri, kas savu dzīvību atdevuši par Latvijas brīvību, ir viena no mūsu nācijas svētākajām vietām.
Pēc tam LELB bīskaps Pāvils Brūvers un Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs veica ūdens svētīšanas ritu un no jauna iesvētīja Rīgas Brāļu kapus, lūdzoties, „lai Dievs, svētī šo kapsētu, lai šī zeme ir atdusas un cerības vieta, lai kritušie tēvijas varoņi, kas tajā dus mierā, pieceļas nemirstībā Dieva Dēla slavas pilnajā atnākšanas dienā”. Svētbrīdi noslēdza pareizticīgo Baznīcas priesteris Jānis Dravants, lūdzoties, lai Kungs, „piemin mūsu tēvus un brāļus, karavadoņus un karavīrus, kas šeit atdusas, kas aizmiguši un savu dzīvu dievbijībā un ticībā beiguši ar cerību uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību, piedod viņiem visus viņu grēkus, ko tie darījuši tīšām vai netīšām vārdos, darbos vai domās, un iemitina viņus tajās gaišajās, dzestrajās un mierīgajās vietās, kur nav nekādu bēdu, noskumšanas un nopūšanās, kur piemeklē Dieva vaiga gaišums”.
Rīgas Brāļu kapu ansamblis ir būvēts no 1924. gada līdz 1936. gadam, kad tas ieguva mūsdienās pazīstamo izskatu. Pēc autoru ieceres, ieejot kapos, apmeklētājs veic svētceļojumam līdzīgu gājienu, skatot virkni dziļi simbolisku ainavisku un alegorisku tēlniecības objektu. Izejot cauri vārtiem, kapu viesis nonāk 200 m garā liepu alejā. Liepu simbolika liek domāt par sievieti – māti, līgavu, māsu, kas gaida un cieš klusējot. Liepu alejas galā atrodas mūžīgās uguns altāris, ko ieskauj ozoli, kas simbolizē vīru spēku. Aiz altāra izveidota atbalsta siena, aiz kuras atrodas plašs kapulauks ar rindās izvietotiem apbedījumiem ar smilšakmens plāksnītēm, kurās iekalts katra apbedītā varoņa vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un miršanas datums vai uzraksts «Nezināms». Ansambli noslēdz 6 metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus – Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz 9 metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra «Māte Latvija», kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Rīgas Brāļu kapus pirmo reizi iesvētīja 1936. gada 11. novembrī, klātesot Valsts prezidentam un valdībai.
LRKB IC, www.sargs.lv; foto: Aleksandrs Lisenkovs
