No 18. līdz 25. janvārim visā pasaulē notiks lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Publicējam fragmentu no materiāliem, kurus šai nedēļai sagatavojusi Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome sadarbībā ar Pasaules Baznīcu padomi.
Lai atzīmētu savu simtgadi, Indijas Kristīgo studentu kustība tika aicināta sagatavot materiālus 2013. gada Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību. Šajā darbā iesaistījās Indijas Katoļu Universitāšu apvienība, kā arī Indijas Nacionālā Baznīcu padome. Gatavojoties un pārdomājot Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību nozīmību, tika nolemts šogad pārdomās iekļaut arī Indijas zemākās kastas – dalītu kopienas pieredzēto netaisnību, akcentējot to, ka kopīgas vienotības meklējumi nevar tikt atrauti no cīņas pret kastisko sadalījumu, kā arī no vēlmes būt vienotiem ar visnabadzīgākajiem.
Indijā dalītu kopiena ir visvairāk atstumtā sabiedrības daļa. Tie ir cilvēki, kurus vissmagāk iespaidojusi kastu sistēma, kas nosaka stingru sabiedrības noslāņošanos un balstās uz priekšstatu par rituālo tīrību un nešķīstību. Katra kasta šajā sistēmā tiek kategorizēta kā “augstāka” vai “zemāka”. Dalītu kopienas pārstāvji šajā uzskaitē tiek uzskatīti par visnešķīstākajiem, tāpēc tie vispār atrodas ārpus kastu sistēmas un iepriekš tika pat saukti par “neaizskaramajiem”. Kastu sistēmas dēļ dalīti tiek sociāli atraidīti, politiski viņu viedoklis netiek pārstāvēts, ekonomiski tiek ekspluatēti un kulturāli pakļauti. Gandrīz 80% Indijas kristiešu ir dalītu izcelsmes.
Lai arī 20. gadsimtā notika liels progress, Indijas Baznīcas ir doktrināli sadalītas un šis dalījums ir pārņemts no Eiropas un citām pasaules vietām. Indijas kristiešu sašķeltībā spēcīgi jūtama kastu sistēmas ietekme – aparteīds, rasisms un nacionālisms ir spēcīgi draudi Baznīcu vienotībai Indijā un traucē uztvert Baznīcu kā vienotu Kristus Miesu. Tādejādi kastu sistēmas problēmai parādās arī doktrināla dimensija. Ņemot vērā šo kontekstu, šajā Lūgšanas nedēļā par kristiešu vienotību esam aicināti pārdomāt mums labi zināmo tekstu no Mihas 6:6-8, īpaši fokusējot savu uzmanību uz jautājumu: “Ko Dievs no mums vēlas?” Jūs esat aicināti uzlūkot dalītu smago dzīves pieredzi kā pamatu teoloģiskajām pārdomām par šo Bībeles fragmentu.
Miha bija viens no divpadsmit mazākajiem Vecās Derības praviešiem, kura kalpojums Jūdas zemē ir datējams ar 737.-690. gadu pirms Kristus. Viņš ir cēlies no Morešetas, kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Jeruzalemes, un pravietoja Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā (Mihas 1:1). Viņš dzīvoja tajos pat politiskajos, ekonomiskajos, morālajos un reliģiskajos apstākļos kā viņa laikabiedrs Jesaja, arī izdzīvojot Samarijas sagraušanu un Asīrijas ķēniņa 701. gada iebrukumu Dienvidu ķēniņvalstī. Savās sērās viņš raud par tautas nožēlojamo stāvokli un tas pamatā nosaka grāmatas toni, taču tajā arī ieskanas dusmu tēma – vēršanās pret līderiem (2:1-5) un priesteriem, kas nodeva savus ļaudis.
Mihas grāmata pieder pravietošanas literārajai tradīcijai. Viņa vēsts kodols ir sprieduma pasludināšana. Šī grāmata ir it kā dalīta trīs daļās, kurās piedzīvojam ceļojumu no vispārēja nosodījuma (1.-3. nodaļa) uz glābšanas pasludinājumu (4. un 5. nodaļa), līdz pat sprieduma pasludināšanai un glābšanas svinēšanai (6. un 7. nodaļa). Pirmajā daļā Miha smagi kritizē tos, kam pieder vara – gan politiskā, gan reliģiskā – par to, ka vara bija izmantota ļaunprātīgi un nadzīgie tikuši aplaupīti. Tie dīrā “viņiem ādu nost no miesas” (3:2) un “spriež tiesu par samaksu” (3:11). Otrajā grāmatas daļā Miha pārliecina tautu doties svētceļojumā “tā Kunga kalnā.. lai Viņš mums māca Savus ceļus, lai mēs staigājam Viņa tekas!” (4:2) Dieva spriedums ir atklāts trešajā daļā – aicinājumā pastāvēt pestīšanas cerībā, ticot Dievam, kurš “piedod grēkus un neatmaksā… noziegumus” (7:18). Šī cerība koncentrējas uz Pestītāju, kurš būs “miers” (5:4) un kurš nāks no Bētlemes (5:1), nesot pestīšanu “līdz pat pasaules galiem” (5:3). Visbeidzot Miha aicina visas pasaules tautas doties šajā svētceļojumā, daloties taisnīgumā un mierā, kas ir viņu pestīšana.
Mihas spēcīgais aicinājums pēc taisnīguma un miera ir lasāms no 6. nodaļas 1. pantam līdz pat 7. nodaļas 7. pantam, un daļa no tā sevī ietver šī gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību tēmu. Viņš saka, ka taisnīgumam un mieram ir svarīga loma cilvēka un Dieva attiecību vēsturē, taču arī uzsver, ka šo attiecību vēsturei ir svarīgs arī ētiskais izejas punkts. Gluži kā citi pravieši, kuri dzīvoja šī perioda Izraēlas karalistē, Miha atgādina tautai, ka Dievs ir atbrīvojis viņus no Ēģiptes verdzības un caur derību ir aicinājis dzīvot sabiedrībā, kas ir celta uz cieņas, vienlīdzības un taisnīguma pamata. Taču patiesa ticība Dievam nav atdalāma no personiskā svētuma un vēlmes pēc sociālā taisnīguma. Un tas ir kas vairāk par pielūgsmi un pienestajiem upuriem (6:7); dievišķā pestīšana no verdzības un ikdienišķā pazemība pieprasa vairāk – “darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā” (6:8).
Daudzējādā ziņā situācija, kuru piedzīvoja Dieva tauta Mihas laikos, var tikt pielīdzināta dalītu kopienas pieredzei Indijā. Dalīti arī piedzīvo apspiešanu un netaisnību no tiem, kas vēlas viņiem liegt cilvēciskās tiesības un cieņu. Miha pielīdzināja nabagus ekspluatējošo cilvēku alkatību tiem, kas aprij “manas tautas miesu, un, kad jūs viņas ādu būsit novilkuši no miesas, jūs salauzīsit arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos” (3:3). Mihas iebildumi pret rituāliem un upuriem, kurus seklus padarījusi taisnīguma principa neievērošana, norāda, ka Dievs no mums sagaida to, lai taisnīgums būtu mūsu reliģijas un rituālu centrā. Viņa vēsts ir pravietiska dalītu apspiešanas kontekstā – jo arī viņu situācija tiek attaisnota ar reliģiskajiem uzskatiem par šķīstību un nešķīstību. Ticība gūst vai zaudē savu nozīmi tieši savā attieksmē pret taisnīgumu. Mihas uzdotais jautājums par ētisko elementu mūsu ticības dzīvē liek mums jautāt sev – ko Dievs patiešām no mums gaida: tīrus upurus vai iešanu kopā ar Viņu taisnībā un mierā?
Kristīgais māceklības ceļš sevī ietver iešanu pa taisnīguma, žēlastības un pazemības ceļu. Iešanas metafora tika izvēlēta kā ass, kas saista visas astoņas lūgšanu dienas, jo pati sevī tā ir aktīva, apdomāta un tagadnē notiekoša darbība; iešanas metafora mums arī komunicē to dinamismu, kuru raksturo kristīgā māceklība. Dažādi iešanas veidi ļauj mums fokusēt uzmanību uz dažādām autentiskas kristības māceklības dimensijām, kas, ejot pa taisnīguma ceļu, ved pretī dzīvībai (Sak 12:28a).
1. diena: iet sarunājoties (Rad 11:1-9, Ps 34:11-18, Apd 2:1-12, Lk 24:13-25). Mēs pārdomājam dialoga un sarunas prakses nozīmību kā ceļu pretī šķēršļu pārvarēšanai. Gan ekumēnismā, gan cīnoties par cilvēku brīvību visā pasaulē, runāšanas un klausīšanās prasmes tiek uzskatītas par būtiskām. Šādā autentiskā sarunā mēs daudz skaidrāk varam atpazīt Kristu.
2. diena: iet ar salauzto Kristus miesu (Ez 37:1-14, Ps 22:1-8, Ebr 13: 12-16, Lk 22: 14-23). Atzīstot solidaritāti starp krustā sisto Kristu un pasaules “salauztajam tautām”, tostarp arī dalītiem, mēs kā kristieši vēlamies mācīties kļūt par šīs solidaritātes daļu, jo īpaši attieksmē pret Euharistiju un taisnīgumu, un kristieši ir aicināti atklāt euharistiskās dzīves praktisko pusi.
3. diena: iet pretim brīvībai (Izc 1:15-22, Ps 17:1-6, 2 Kor 3:17-18, Jn 4:4-26). Šodien mēs esam aicināti svinēt visas pasaules apspiesto kopienu, tādu kā dalīti Indijā, centienus pēc brīvības, viņu protestu pret visu, kas paverdzina cilvēku. Kā kristieši, kas ilgojamies pēc vēl lielākas vienotības, mēs zinām, ka visu cilvēkus šķirošo šķēršļu novēršana ir svarīga, lai baudītu dzīvi pārpilnībā un brīvību Svētajā Garā.
4. diena: iet kā šīs zemes bērniem (Lev 25:8-17, Ps 65:5b-13, Rom 8:18-25, Jn 9:1-11). Apziņa par mūsu vietu Dieva radītajā pasaulē mūs satuvina, mēs saredzam mūsu savstarpējo atkarību vienam no otra uz šīs zemes. Pārdomājot nepieciešamību rūpēties par vidi, kā arī godīgu dalīšanos zemes augļos un taisnīgumā, kristieši ir aicināti savās dzīvēs aktīvi liecināt, saskaņā ar Jubilejas gada garu.
5. diena: iet kā Jēzus draugiem (Dz 1:5-8, Ps 139:1-6, 3 Jn 2-8, Jn 15:12-17). Šodien mēs pārdomājam biblisko uzskatu par cilvēku draudzību un mīlestību kā Dieva mīlestības uz katru cilvēku modeli. Kad apjaušam sevi kā Dieva mīļotos draugus, mainās mūsu attiecības visā Jēzus ģimenē. Baznīcā esošie šķēršļi un barjeras, kas šķir mūs, nesaskan ar to vienotības ideju, saskaņā ar kuru visi ir vienlīdz mīļi Jēzus draugi.
6. diena: iet ārpus noliktajiem šķēršļiem (Rut 4:13-18, Ps 113, Ef 2:13-16, Mt 15:21-28). Iet ar Dievu nozīmē iziet ārpus mūsu barikādēm, kas atdala un ievaino Dieva bērnus. Bībeles lasījums šai dienai lūkojas uz dažādajiem cilvēku nolikto barjeru pārvarēšanas veidiem. Lasījumi sasniedz savu kulmināciju sv. Pāvila mācībā par to, ka “vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus”.
7. diena: iet savstarpējā solidaritātē (Sk 27:1-11, Ps 15, Apd 2:43-47, Lk 10:25-37). Pazemīgi iet kopā ar Dievu nozīmē arī iet solidāri ar tiem, kuriem tiek liegts taisnīgums un miers. Iet solidaritātē – tas ir aicinājums ne tikai katram ticīgajam individuāli, bet ir arī visas kristīgās kopienas daba un uzdevums. Baznīca ir aicināta un pilnvarota dalīties visu ciešanās, aizsargājot un rūpējoties par nabagiem, vajadzībās esošajiem un izstumtajiem. Šāds ir arī šīs lūgšanu nedēļas nodoms.
8. diena: iet svinot (Hab 3:17-19, Ps 100, Fil 4:4-9, Lk 1:46-55). Šīs dienas Bībeles pārdomu teksts runā par svinēšanu, bet tā nav tā veiksmīgā fināla svinēšanā, drīzāk tā ir Dievā liktās cerības un ticības Viņa taisnīgumam svinēšana. Līdzīgi ir ar Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību – tā simbolizē mūsu cerību, ka vienotība tiks sasniegta Dieva noteiktajā laikā un veidā.
Dievs grib, lai mēs ejam pa taisnīguma, žēlsirdības un pazemības taku. Šīs māceklības ceļš sevī ietver iešanu pa šauro Dieva valstības taciņu un nogriešanos no mūsdienu impēriju piedāvātajiem lielceļiem. Taisnīguma ceļš sevī ietver cīņas smagumu, protestējošā izolāciju, kā arī risku būt asociētiem ar tiem, kas cīnās “pret valdībām un varām” (Ef 6:12). Bieži tie, kas iestājas par mieru, tiek saukti par kārtības un miera traucētajiem. Šajā kontekstā mums jāsaprot, ka miers un vienotība ir pilnīgi tikai tad, kad tie ir balstīti taisnīgumā.
Viena no profesijām, kas Indijā tiek asociēta ar dalītiem, ir sandaļu šuvēji. Šis viens no dalītu kopienas izdzīvošanas veidiem simbolizē arī viņu pieredzi, kas ietver sevī jēgpilnu, sīkstu eksistenci un cerību degradējošos un necilvēciskos apstākļos. Cerība, ko gūstam no katras dienas pārdomām par dalītu pieredzi, lai kļūst mums par sandalēm, kuras apaujam, meklējot taisnīguma ceļu, kurā mūs aicina Dievs. “Jebkāda kastu veida aizspriedumu sadalīšanās kristiešu starpā,” sacīja reiz pāvests Jānis Pāvils II[1], “ir pretrunā ar patiesu cilvēcisko solidaritāti, ir draudi patiesam garīgumam un nopietns šķērslis Baznīcas evaņģelizācijas misijā.” Lai mūsu taisnīguma, vienotības un miera Dievs palīdz mums būt par patiesiem cilvēciskās solidaritātes nesējiem, stiprinot mūs darīt to, ko Viņš no mums sagaida.
Tulkots no Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību materiāliem
No angļu valodas tulkoja Inese Šuļžanoka
[1] Pāvesta uzruna Madras-Milapores, Madurai un Pondičeri-Kuddalores bīskapiem 2003. gada 17. novembrī.
