Franciska uzruna mediju pārstāvjiem

Dārgie draugi,
uzsākot savu kalpojumu Pētera sēdeklī, esmu priecīgs satikties ar jums, kas strādājāt šeit Romā tik intensīvā laikā, kas sākās ar pārsteidzošo mana godājamā priekšgājēja Benedikta XVI paziņojumu 11. februārī. No sirds sveicu katru no jums.
Plašsaziņas līdzekļu loma pēdējā laikā krietni pieaug; tā, ka tie ir kļuvuši neaizvietojami, vēstot pasaulei mūsdienu vēstures notikumus. Tādēļ paužu jums īpašu pateicību par jūsu profesionālo kalpojumu aizvadītajās dienās – o jā, esat pastrādājuši! Esat pastrādājuši! – , kad katoliskās pasaules acis, un ne tikai, bija pievērstas Mūžīgajai Pilsētai, īpaši šai teritorijai, kuras „smaguma punkts” ir svētā Pētera kaps. Šajās nedēļās jums bija iespēja runāt par Svēto Krēslu, Baznīcu, tās ritiem un tradīcijām, tās ticību un jo īpaši par pāvesta un viņa kalpojuma lomu.
Īpaša pateicība jāvelta tiem, kas spējuši novērot un atspoguļot šos Baznīcas vēstures notikumus, apzinoties atbilstošāko perspektīvu, kādā tiem jātiek uzlūkotiem: ticības perspektīvu. Vēsturiskie notikumi gandrīz vienmēr pieprasa kompleksu skatījumu, kas dažreiz ietver arī ticības dimensiju. Protams, Baznīcas notikumi nav komplicētāki par politiskajiem vai ekonomiskajiem! Tomēr tiem piemīt īpašs pamatraksturs: tie atbilst loģikai, kas nav, tā teikt, pasaulīgās kategorijas, un tieši tādēļ nebūt nav viegli tos interpretēt un pasniegt plašai un daudzveidīgai publikai. Īstenībā Baznīca, neapšaubāmi būdama arī cilvēciska, vēsturiska institūcija ar visu, kas ar to ir saistīts, tomēr nav politiskas, bet gan būtiski garīgas dabas: tā ir Dieva tauta, Dieva svētā tauta, kas ir ceļā uz satikšanos ar Jēzu Kristu. Vienīgi iekļaujoties šādā perspektīvā ir iespējams pilnībā apjēgt, ko dara Katoliskā Baznīca.
Kristus ir Baznīcas gans, bet Viņa klātbūtne vēsturē saskaras ar cilvēku brīvību: viens starp viņiem tiek izvēlēts, lai kalpotu kā Viņa Vietnieks, Apustuļa Pētera pēctecis, tomēr Kristus ir centrs, un nevis Pētera pēctecis: Kristus. Kristus ir centrs. Kristus ir pamats un atbalsta punkts, Baznīcas sirds. Bez Viņa nedz Pēteris, nedz Baznīca nepastāvētu un tiem nebūtu iemesla pastāvēt. Kā daudzkārt ir atkārtojis Benedikts XVI, Kristus ir klātesošs un vada savu Baznīcu. Visā, kas ir noticis, galu galā Svētais Gars ir galvenais varonis. Viņš ir iedvesmojis Benedikta XVI lēmumu Baznīcas labumam; Viņš ir vadījis lūgšanā un kardinālu izvēlē.
Ir svarīgi, dārgie draugi, pienācīgi ievērot šo interpretatīvo fonu, šo hermeneitiku, lai izgaismotu šo dienu notikumu kodolu.
Pirmām kārtām no jauna rodas neviltota pateicība par šo īpaši grūto dienu pūlēm, bet arī aicinājums censties arvien vairāk pazīt Baznīcas patieso dabu un arī tās ceļu pasaulē – ar tās tikumiem un grēkiem, kā arī pazīt garīgās motivācijas, kas vada Baznīcu, un ir visautentiskākās, lai to saprastu. Esat droši, ka Baznīca no savas puses velta lielu uzmanību jūsu augstvērtīgajam darbam; jums ir spējas apkopot un paust mūsu laikmeta gaidas un vajadzības, piedāvāt elementus realitātes tveršanai. Jūsu darbam, tāpat kā daudzām citām profesijām, ir nepieciešama iedziļināšanās, izjūta un pieredze, tomēr tas nes sevī īpašu uzmanības veltīšanu patiesībai. Un tas mūs satuvina, jo Baznīca pastāv, lai tieši to atklātu: Patieso, Labo un Skaisto „Personā”. Ir skaidri jāatklājas, ka mēs visi esam aicināti, nevis lai sniegtu paši sevi, bet gan šo būtisko triādi, ko veido patiesais, labais un skaistais.
Daži nav zinājuši, kāpēc Romas bīskaps ir izvēlējies Franciska vārdu. Daži domāja pat Francisku Ksaveru, Sales Francisku, arī Asīzes Francisku. Izstāstīšu jums kādu stāstu. Vēlēšanās man līdzās bija Sanpaulu emeritētais arhibīskaps un arī Klēra kongregācijas emeritētais prefekts, kardināls Klaudio Humms [Hummes]: liels draugs, liels draugs! Tad, kad situācija kļuva bīstama, viņš mani atbalstīja. Balsīm sasniedzot divas trešdaļas, atskanēja ierastie aplausi, jo bija izvēlēts pāvests. Un viņš mani apskāva, noskūpstīja un teica: „Neaizmirsti par nabagiem!” Un šis vārds ir ienācis šeit: nabagi, nabagi. Tad uzreiz saistībā ar nabagiem es iedomājos Asīzes Francisku. Tad es domāju par kariem, kamēr balsojums turpinājās un tika nosauktas visas balsis. Francisks ir miera cilvēks. Un šādi manā sirdī ir radies vārds: Asīzes Francisks. Man viņš ir nabadzības cilvēks, miera cilvēks, cilvēks, kurš mīl un sargā radību; šobrīd arī mūsu attiecības ar radību nav diez ko labas, vai nē? Viņš ir cilvēks, kas dāvā šo miera garu, nabadzīgs cilvēks… Eh, kā es vēlētos nabadzīgu Baznīcu nabadzīgajiem! Vēlāk daži bija jokojuši: „Tev vajadzētu saukties par Adriānu, jo Adriāns VI ir bijis reformators, ir jāreformē…” Kāds cits man teica: „Nē, nē. Tavam vārdam būtu jābūt Klements.” „Bet kāpēc?” „Klements XV: tā tu atriebtos Klementam XIV, kurš bija slēdzis Jēzus Sadraudzību!” Tie ir joki… Es jūs ļoti mīlu, esmu pateicīgs par visu, ko esat paveikuši. Un es domāju par jūsu darbu: novēlu jums strādāt mierā un auglīgi un arvien labāk pazīt Jēzus Kristus Evaņģēliju un Baznīcas realitāti. Es jūs novēlu svētlaimīgās Jaunavas Marijas – evaņģelizācijas zvaigznes – aizbildniecībai. Novēlu visu to labāko jums un jūsu ģimenēm, jūsu katra ģimenei. Un no sirds dodu jums visiem svētību. Paldies.
(teiktais spāniski)
Es jums teicu, ka no sirds dodu savu svētību. Ņemot vērā to, ka daudzi no jums nepieder Katoliskajai Baznīcai, citi nav ticīgi, no sirds dāvāju šo svētību klusumā katram no jums, cienot katra apziņu, bet zinot, ka katrs no jums ir Dieva bērns. Lai Dievs jūs svētī.
Tulkoja pr. Mihails Volohovs

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti