2. marta pēcpusdienā no Latvijas Kristīgo nometņu centra Līgatnes pagasta “Gančauskās”, sirsnīgiem atvadu vārdiem un sveicieniem mijoties, mājupceļā uz ikdienu devās skolotāji, kuri piedalījās Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) Katehēzes metodiskā centra un Kristīgo skolotāju asociācijas rīkotajās rekolekcijās “Kristīgā skolotāja un katehēta identitāte mūsdienu sabiedrībā”.
Neilgais rekolekciju laiks bija kā uzkāpšana Tabora kalnā kopā ar Kungu, kur, piedzīvojot Kunga apskaidrošanos, tikām apskaidroti arī mēs un ar Dieva acīm varējām saskatīt mūsu aicinājuma lielumu. Kunga stiprināti, varam doties lejā pie tiem, kurus Dievs mums ir uzticējis. Tabora kalnā mūs veda Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Jānis Balodis.
Kāpēc kalns? Lai izprastu ielejas un kalnā kāpšanas grūtību pārvarēšanas vērtību. Lai labāk pārredzētu, izjustu plašumu, mirkli pakavētos virsotnē. Lai satiktu, ieraudzītu Dieva godību. Lai spētu dzīvot ar to Vēsti, ko esam saņēmuši. Ne tikai paši pieredzētu, bet ietu un stāstītu līdzcilvēkiem, lai katrs, kurš vēlas, varētu piedzīvot mieru, prieku, cerību un apskaidrību. Lai ikviena cilvēka dzīve būtu piepildīta Mūžībā.
Mācītājs aicināja vizualizēt līdzību par sējēju. Nācās pārdomāt vairākus jautājumus – kas ir ērkšķi, akmeņainā, auglīgā zeme, ceļmala, kādam šodien jābūt sējējam? Savas atbildes meklējām, strādājot grupiņās, un salikām tās kolāžās. Vajadzēja darboties radoši, saskaņoti, izmantojot katra talantus. Nācās nopietni ieskatīties sevī – kāds es esmu kā sējējs?
Saņēmām arī trīs lietas pārdomām nogāzes pārvarēšanas laikā: vai spēšu ikvienu cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir; vai man ir kāds, ar kuru es varu dalīties domās, būt patiess; kāda ir augsne, kurā es varu veidot attiecības ar Dievu.
Sv. Mises laikā priesteris Aleksandrs Stepanovs klātesošos iepazīstināja ar pāvesta Franciska nesen iznākušo encikliku Evangelii gaudium. Tā diezgan pilnīgā veidā atklāj šodienas mācekļu dažādās izpratnes un no tām izrietošās Baznīcas dzīves prakses un skatījumu uz ticības lietām. Visspilgtāk atmiņā palicis lakoniskais skaidrojums: “Jūs vedat bērnus pie Dieva, un Jēzum tas ļoti patīk, neraugoties uz to, kas jāpiedzīvo, atsaucoties šai kalpošanai.”
Otrās dienas moto bija: “Un nepiemērojieties šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai jūs saprastu, kāds ir Dieva prāts, kas labs un patīkams, un pilnīgs!” (Rom 12,2) Atziņās, kā nepiemēroties šai pasaulei, dalījās RARZI Katehēzes centra vadītāja Lolita Ērgle.
Lai mēs varētu pastāvēt šajā pasaulē kā Dieva bruņinieki cerības nešanai tumsā, mums nepieciešams sasniegt zināmu kristīgo briedumu, kas nozīmē savas uzvedības pielāgošanu Dieva standartiem. Tātad, jāļauj mūsos arvien dziļāk iesakņoties Kalna svētībām. Viens no patiesa garīguma rādītājiem ir līdz minimumam samazināta skaudība un ķildas.
Kristīgais garīgums ir vienkāršais ikdienišķais ceļš, skaidroja L. Ērgle. Mūsu dēļ kļūdams nabags, Jēzus sniedz mācību, kā caur savu nabadzību bagātināt citus. Tā kā nabadzība mēdz būt ne tikai materiālā, bet arī morālā un garīgā, tad tā skar dažādas cilvēka esības jomas. Tomēr visdziļākā nabadzība ir: nedzīvot kā Dieva bērniem un kā brāļiem un māsām Kristū.
Mums jāatmet Vecās Derības domāšanas veids zzobs pret zobu”. Mums jāsaredz Mīlestība, kas sasniedzama pilnīgā pašatdevē. Īsta pašatteiksme sāp. Bet, vai gan vērts uzticēties mīlestībai, kura neko nemaksā un neievaino?!
Sv. Misi otrajā dienā celebrēja priesteris Korrals Hosē Antonio. Dzirdot lasījumu, kurā tiek teikts, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem, klātesošo sejās atplauka smaids, jo Trīsvienīgā Mīlestība savā Vārdā apstiprināja rekolekciju tēmu aktualitāti un liecināja, ka mūsu sirdis un domas pulsē vienotā ritmā ar Baznīcu visā pasaulē.
Atvadoties jutāmies piepildīti un veldzēti, padomiem un liecībām stiprināti. Arī Gaujas krastu ieloku klusuma mierināti. Tā kā daži dalībnieki satikās pirmo reizi, tad, protams, ieguvām arī jaunus draugus, kā arī iespējas turpmākai sadarbībai individuālā saziņā.
Vēl tikai atliek pateikties “Gančausku” saimniecēm, kuras mums ar lielu mīlestību gatavoja maltītes un rūpējās, lai mūsu labsajūtai netrūktu ne koptu telpu, nedz guļvietu. Šīs ir mājas, kurās noteikti ir jāpaviesojas! Tikai paņemiet līdzi kādu kārumu viesmīlīgajiem un draudzīgajiem zirgiem, lai, viņus glāstot, nav jātaisnojas, ka nav nekā, ar ko iepriecināt.
Anita Anna Terēze
Kokneses sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu draudze
