Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ievadvārdi, Krustaceļu iesākot:
„Varētu rasties pamatots jautājums, kāpēc mēs šeit pulcējamies. Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus saviem mācekļiem teica: „To dariet manai piemiņai.” Tas bija lauzt maizi, dzert vīnu, kas ir pārvērsti par Viņa miesu un asini. Bet mēs varam paplašināt šos vārdus: pieminiet tos visus notikumus, kuri noritēja pēdējo Kunga dzīves dienu laikā. Ejot krustceļu, ko pamatoti varam dēvēt pat tautas vai kristiešu krustceļu, jo mēs te vienojamies visu konfesiju kristieši, mēs pieminam Jēzus Kristus ciešanas. Tā veidojas tilts starp šodienu un to, kas notika pirms gandrīz 2000 gadiem. Šie notikumi kļūst kā taustāmi. Mēs varam ieraudzīt, ka Jēzus cieta reāli, ka tas bija smagi, ka tas bija neizturami, ka Viņu piesita krustā, ka Viņš nomira. Un pateicoties tam, mēs arī varam ieraudzīt to, ko nozīmē mūsu grēks, jo Viņš cieta par visu mūsu, visu laiku grēkiem. Šajā Krustaceļā mēs varam smelties spēkus, jo no Viņa krusta, kas mūs apvieno, izplūst spēks, dzīvība, jo Viņš ir augšāmcēlies. Mums ir vajadzīgs šis spēks, lai atjaunotos, lai varētu dzīvot kristieša cienīgu dzīvi.
Vēl gribu piemetināt, ka Viņš cieta arī par to, kas notiks pēc Viņa augšāmcelšanās, kas notiks ar Viņa mācekļiem, ka viņi pagriezīs viens otram muguru. Viņš cieta arī par to un Viņam sāp arī šodien, ka mēs nelaužam vienu maizi pie altāra un nedzeram no viena biķera. Lai tas varētu notikt, mēs esam aicināti nokāpt no saviem augstumiem un noliekties viens otra priekšā, arī konfesiju starpā, un mazgāt viens otram kājas. Man rodas tāda doma, ka vienu gadu Lielajā ceturtdienā vajadzētu noorganizēt ekumenisku dievkalpojumu un nomazgāt viens otram kājas kā Jēzus mācekļiem, lai mēs lauztu tos aizspriedumus, barjeras, kas ir izveidojušies kristiešu starpā. Šodien mēs esam kopā, jo Viņa krusts, Viņa ciešanas un kopīga ticība, ka Viņš ir mūsu Pestītājs, mūs apvieno. Lai Dieva svētīts šis Krustaceļš!”
Z. Stankeviča apcere pirmajā apstāšanās vietā
„Pilāts zināja, ka Kristus ir nevainīgs, jo viņa sieva arī bija viņu lūgusi, lai neaiztiek šo taisnīgo. Bet tauta, kurai Jēzus bija darījis tik daudz laba, tik daudz zīmju un kura Viņam aplaudēja, kad Viņš iejāja Jeruzalemē, ļāvās uzpirkties, ļāvās manipulēties no augsto priesteru un farizeju puses un prasīja Viņa nāvi. Pilāts, jā, viņš izdara vienu mēģinājumu, lai Jēzu izglābtu, bet redzēdams, ka tas var apdraudēt viņa stāvokli, amatu, jo viņu var nosūdzēt ķeizaram, sakot – mēs pateiksim, ka tu neesi imperatora draugs, sava pašlabuma vadīts, savas karjeras saglabāšanās dēļ un savas pozīcijas dēļ iziet uz kompromisu ar savu sirdsapziņu, ar savu pārliecību. Viņš nomazgā rokas, teikdams: „Es esmu nevainīgs, tā nav mana darīšana.” Viņš, kuram tajā brīdī bija vara izglābt Jēzus dzīvību, šo varu neizmanto, piekāpjas. Kompromiss.
Kungs Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai mēs ieraugām sevi šajā situācijā, lai mēs ieraugām, ka šī situācija nav kaut kas tāds, kas ir bijis un pagājis un uz mums neattiecas. Mēs lūdzam Tevi, lai mēs ieraugām, ka tas runā par mums, par mūsu valsti, par mūsu situāciju, par mūsu dzīvi. Kungs Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai Tu mums dāvā gara spēku, lai mēs nesekojam Pilāta pēdās, kad nonākam līdzīgā situācijā. Lai mēs nemazgājam rokas nevainībā tad, kad no mums ir atkarīgs izglābt kāda labo vārdu vai savu valsti, pieliekot savu roku, lai tā uzplaukst un atjaunojas (..). Kungs Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai pieaugam atbildības sajūtā par to, ko Tu mums esi uzticējis, par mūsu līdzcilvēkiem, par mūsu valsti, draudzi, Baznīcu un arī par kristiešu vienotību. To mēs lūdzam Jēzus Kristus vārdā.”
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa apcere Jānis Vanags pēdējā apstāšanās vietā:
„Ejot šo ceļu, es domāju, cik ļoti tomēr atšķiras, kā mēs gājām šo Krustaceļu un kā gāja Viņš. Jā, mēs nebijām sasisti, ievainoti. Jā, mums pašiem nebija jānes šis smagais krusts, kuru pa priekšu nesa četri vai pieci vīri. Bet pat tā nebija lielākā atšķirība. Mēs atnācām līdz šai pēdējai apstāšanās vietai un pēc tam tālāk varēsim iet uz baznīcu, apsēsties, atpūsties, Dievs mums kalpos dievkalpojumā. Kungs Jēzus gāja šo ceļu tā, ka pēdējā apstāšanās vietā Viņu gaidīja nāve. Mēs varam tā drusku padomāt, mēģināt sajust, kā mēs būtu gājuši šo Krustaceļu, ja šeit, šajā pēdējā apstāšanās vietā, mūs gaidītu nāve. Tas taču būtu pavisam citādi.
Nāve ir briesmīga. Bet vēl briesmīgāka ir mokpilna nāve. Briesmīgāka par mokpilnu nāvi ir tikai jauna, svēta, laba, taisnīga moku pilna nāve. Un vēl briesmīgāka par to ir tikai tāda nāve, ja tā ir notikusi kāda cita ļaundara, grēcinieka vainas dēļ, kurš palicis nesodīts, palicis dzīvs. Un tā šis jaunais, svētais cilvēks mirst mokpilnā nāvē. Kad mēs par to runājam, tad mēs runājam par mūsu Kunga Jēzus Kristus nāvi. Vēl briesmīgāka par nāvi ar šīm visām uzskaitītajām pazīmēm, ir bezjēdzīga nāve. Kristus nāve nebija bezjēdzīga. Viņš uzņēmās mūsu grēkus, tos izpirkdams. (..) Viņš atpestīja ar savu nāvi visu cilvēci.
Bet man kaut kā liekas, ka ne jau tas Viņu iepriecināja vai stiprināja pie krusta. Viņam bija prieks un gandarījums raudzīties uz Pāvilu, kurš arī sagaidīja nāvi, bet sacīja: Dzīve man ir Kristus un mirt man ir ieguvums, jo es ilgojos būt pie Kristus, kur ir daudz labāk. Viņam bija gandarījums un prieks raudzīties uz Stefanu, kurš aizmiga zem akmeņu kaudzes. Kā rakstīts Svētajos Rakstos – aizmiga, redzēdams Debesis atvērtas un cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva labās rokas. Kristus nāve izmainīja viņa dzīvi un viņa nāvi. Un nevis tas, ka pasaule ir atpestīta, bet tas, ka Pāvils, Stefans un mēs esam atpestīti, Jēzu iepriecina un stiprina pie krusta, jo Viņa nāve nav bezjēdzīga. Mēs esam, vai droši vien būtu precīzāk teikt katram atsevišķi, es esmu vainīgs, es ar saviem grēkiem izraisīju Kristus krusta nāvi. Un ja tas man sāp, ja man par to nav vienalga, tad katrā ziņā mēs negribam to, lai Viņa nāve mūsu dēļ būtu bijusi bezjēdzīga. Mēs negribam Kristum pie krusta atraut šo gandarījumu, ka Viņa brūcēs esam dziedināti, ka Viņā nāvē esam izglābti un iemantojuši mūžīgo dzīvi, katrs no mums. Tādēļ šajā vietā stāvēdami un negribēdami, lai tā būtu, mēs esam aicināti turpināt Viņa darbu.
Kā to darīt? Vispirms steidzoties pie Viņa ticībā, satverot ar prieku un pateicību to, ko Viņš priekš mums ir sagādājis ar šo Savu krusta ceļu, piedošanu, pestīšanu, augšāmcelšanos. Un otrkārt, šajā pasaulē (..) patiesībā ir tikai viens darbs – mīlēt. Mīlestība arī mēdz būt dažāda, taču Kristus mūs mīlēja ar dievišķu mīlestību. Un šī dievišķīgā mīlestība bija tāda, ka Viņš mīlēja mūs, nevis neskatoties uz mūsu grēkiem, ļaunumu, pārkāpumiem, noziegumiem, bet skatoties uz tiem, redzot tos visus. Arī mēs esam aicināti uz dievišķu mīlestību. Sevi mēs vairāk spējam ar dievišķu mīlestību mīlēt, lai gan mums arī ir jāmācās mīlēt sevi, nevis neskatoties uz saviem trūkumiem, bet tos redzot un apzinoties, un tomēr mīlēt tā, kā Kristus ir mūs mīlējis. Bet tālāk mīlēt savu tuvāko ar dievišķu mīlestību, nevis neskatoties, neredzot, ignorējot viņa trūkumus, bet tos atceroties, redzot. (..)”
LRKB IC, foto: Anita Sosnare
