Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci 2010. gada Lieldienu vēstījums
Rodas jautājums: kādā veidā Jēzus sniedz iespēju būt vienmēr laimīgiem? Atbildi rodam, uzlūkojot Jēzus dzīvi, īpaši Viņa zemes dzīves pēdējos brīžus: kāju mazgāšanu un Euharistijas iedibināšanu, ko pieminēsim Lielajā Ceturtdienā, ciešanas un nāvi Kalvārijā, ko kontemplēsim Lielajā Piektdienā.
Jēzus, esot Dievs un, tātad, būdams visspēcīgs, varēja izvēlēties Visspēcības ceļu, lai atpestītu ar vienkāršu pavēli, iznīcinot ikvienu ļaunumu, gan fizisko, gan morālo, kas ir pasaulē. Tomēr šādā veidā Viņš paliktu „ārpus” mūsu cilvēciskās cīņas, tālu no mūsu ikdienas. Bet Jēzus ir izvēlējies līdzdalības ceļu: kļuvis „viens no mums”, ir ienācis mūsu vēsturē un uzņēmis to līdz pat dziļumiem, gan patīkamajā, gan šausminoši netīkamajā nastā, ko tā nes līdzi. Solidarizējoties ar mums, Viņš ir kļuvis „sāpju vīrs, kurš pazīst ciešanas” (Is 53,3). Līdz ar to Jēzus visā savā dzīvē, bet jo īpaši savu ciešanu un nāves dienās, ir padarījis par „savām” ikvienas cilvēciskas ciešanas: personīgas vai kolektīvas, lielas vai mazas, zināmas, vai slēptas. Krustāsistā Jēzus priekšā neviens nevar teikt „šīs ciešanas ir vienīgi manas”, jo šīs ciešanas Jēzus ir izdzīvojis uz krusta, Viņš tās pazīst visā pilnībā un tās Viņam pieder.
Bet to, kurš ticis krustāsists, Tēvs ir augšāmcēlis. Kristus Pasha, Viņa uzvara pār nāvi, ir dāvājusi dievišķu nozīmi un pestījošu vērtību cilvēciskajām ciešanām. Tādēļ Dieva kalps Jānis Pāvils II ir mācījis, ka „Kristus krustā ir ne vien piepildījusies pestīšana caur ciešanām, bet arī pašas cilvēciskās ciešanas tikušas pestītas” (Apust. Vēstule Salvifici doloris, 19), „tās ir ienākušas pilnīgi jaunā dimensijā, jaunā kārtībā: tās tika saistītas ar mīlestību” (turpat, 18), un kļuvušas par iespēju darīt labu, uzvarēt ļaunu ar labu. Jēzus augšāmcelšanās uz visiem laikiem atklāj „ciešanu uzvarošo spēku” (turpat, 25).
Atceros, ka jaunībā, kādā momentā man bija žēlastība daudz dziļāk saprast šo Jēzus mācību, patieso Evaņģēlija „sirdi”.
Tātad, es meklēju veidu kā atbrīvoties no ciešanām un mani nodarbināja jautājums, kā lai izveseļojas no šīs „mirstamās kaites”, kas apgrūtina ikviena cilvēka dzīvi. Kontemplējot Krustāsisto un Augšāmcelto Jēzu jaunā gaismā sapratu, ka patiesa atveseļošanās, kas ir dāvāta Kristū un vienmēr pieejama ikvienam, pastāv nevis faktā, ka noņemtas sāpes, bet gan, ka ir dāvāta iespēja pārveidot tās mīlestībā, uzņemoties un upurējot tās kā dāvanu. Tad, priekpilns, paņēmu savu dienasgrāmatu un rakstīju: „Šodien sapratu, ka krustāsistajā un augšāmceltajā Jēzū es varu būt laimīgs vienmēr: ne vien ‘neskatoties uz’ ciešanām, bet ‘pateicoties’ ciešanām, ja tās padaru par Mīlestību“. Šis atklājums ir iededzis manī gaismu, kas nekad vairs nav dzisusi.
Vai ir viegli vienot ciešanas ar mīlestību? Nē, nav viegli. Vēl jo vairāk, tas pārsniedz cilvēciskos spēkus. Tādēļ, mirstot uz krusta, Jēzus ir dāvājis Garu, savu Garu (sal. Jņ 19,30), kuru ikviens kristietis saņem Kristībā. Gars nav nekas cits kā Dieva mīlestība, dāvāta mums, ielikta mūsu sirdīs (sal. Rom 8,11). Pateicoties Garam, Krustāsistā un Augšāmceltā Kunga dāvanai, mēs kļūstam spējīgi mīlēt tā, kā Dievs mīl. Kļūstam spējīgi ar Mīlestību, kas ir dzīvība, piešķirt vērtību un nozīmi ikvienai cilvēciskajai situācijai.
Tātad, Jēzus Pasha sniedz garantiju, ka spēsim kļūt arvien mierīgāki, aiz muguras atstājot katras bailes un nedrošību. Un, kā raksta pāvests Benedikts XVI: „šis ir mūsu lielais mierinājums. Dievs ir mums priekšā. Viņš jau ir izdarījis visu. Viņš jau ir dāvājis, mieru, piedošanu un mīlestību”. Euharistijas sakramentā Viņš dāvā pats sevi un savu mīlestību, Izlīgšanas sakramentā Viņš dāvā savu piedošanu.
Svētīgas Lieldienas! Atvērsim durvis Krustāsistajam un Augšāmceltajam Kungam, Viņa mieram, Viņa piedošanai, Viņa mīlestībai. Šādi spēsim būt laimīgi vienmēr
Lai 2010. gada Lieldienas ir skaistākās mūsu dzīvē!
† Luidži Bonacci
Apustuliskais nuncijs
