Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Priesterībai veltītā konferencē, Rīgā, 2010. gada 22. aprīlī
Brālīgi sveicu jūs visus, kuri piedalāties šajā ekumēniski teoloģiskajā Konferencē, kas notiek pāvesta Benedikta XVI izsludinātā Priesterības gada kontekstā. Atzinīgi vērtēju to personu darbu, kuras ierosināja un organizēja šo pasākumu, un ar prieku dalīšos pārdomās, ko manī rosināja šai konferencei izvēlētais temats “Kristus vārdā esam sūtīti“ (2 Kor 5,20).
1. Apziņu un savu dziļo pārliecību būt sūtītam, par ko lasām Otrajā vēstulē Korintiešiem, svētais Pāvils vēl izteiksmīgāk atklāj vēstulē Romiešiem, kurā runā par sevi kā “Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam” (Rom 1,1). Te pieskaramies dimensijai, kas atklāj priesteriskās identitātes pašus pamatus. Līdzīgi svētajam Pāvilam arī ikviens priesteris – kā Evaņģēlija liecinieks un Dieva žēlastību dalītājs, un pirmkārt, tas attiecas uz Euharistiju, – nav tas, kurš “pats sevi sūta” bet tas, kurš “tiek sūtīts”, viņš nav tas, kurš “pats izvēlas”, bet gan tas, kurš “ir ticis izvēlēts”. Tādēļ priestera dzīves un kalpošanas izcelsme un patiesums nemainīgi ir meklējami Kristū, kurš izvēl un sūta, un Baznīcā, kura, Kristus vārdā, aicina un sūta. Citiem vārdiem sakot, priesteris neveic vis žestus no sevis un nesaka vis vārdus no sevis, bet gan viņa žesti un vārdi vienmēr ir Kristus un Baznīcas žesti un vārdi.
Šajā sakarībā ar prieku atceros pāvesta Benedikta XVI aizkustinošos vārdus Romas priesteriem: “Esam aicināti sludināt nevis mūs pašus vai paust savu viedokli, bet gan Kristus noslēpumu un Viņā – patiesa humānisma mērauklu. Mūsu uzdevums ir nevis teikt daudz vārdu, bet gan kļūt par viena vienīgā “Vārda”, kas ir Dieva Vārds, tapis miesa mūsu pestīšanai, atbalsi un šī Vārda nesējiem. Arī uz mums attiecas Jēzus vārdi: “Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis” (Jņ 7,16)” (2005. gada 13. maijā).
Lai spētu patiesi “piederēt Kristum”, priesteris ir aicināts dzīvot draudzībā ar Kristu. Viņš pats ir teicis: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem … bet es jūs saucu par draugiem” (Jņ 15, 15). Tiesa, priesteris daudzkārt drīzāk izbauda nederīga kalpa pieredzi (sal. Lk 17,10). Tomēr Kungs nemitējas mūs saukt par draugiem. Vēl vairāk Viņš ‘mūs dara’ par saviem draugiem, Viņš dāvā savu draudzību. Vēlreiz citēšu pāvestu Benediktu XVI: “Draugu starpā nav noslēpumu – raksta pāvests -: Kristus mums pasludina visu, ko dzird no Tēva; Viņš mums dāvā savu pilnīgo uzticēšanos un reizē ar to arī sevis pazīšanu. Viņš atklāj mums savu vaigu, savu sirdi. Viņš atklāj savu maigumu pret mums, savu dedzīgo mīlestību, kas sniedzas līdz pat krusta neprātam. Viņš mums uzticas un dod mums varu runāt savā vārdā, sakot “es”: “tā ir mana miesa…”, “es tev piedodu”. Viņš uztic mums savu miesu – Baznīcu. Viņš uztic mūsu vājajiem prātiem un mūsu vājajām rokām savu patiesību – Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara noslēpumu, Dieva, kas “tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3, 16), noslēpumu. Jēzus mūs ir darījis par saviem draugiem – kā mēs atbildēsim?” (Kardināliem, 2005. gada 18. aprīlī).
Patiesībā atbildi mēs labi zinām: “Jūs esat mani draugi – Jēzus mums saka – ja jūs darīsiet to, ko es jums pavēlu” (Jņ 15,14). Tātad, šāds ir priesteru kopīgais uzdevums: visiem kopā īstenot Jēzus gribu, kurā rodama mūsu brīvība un mūsu prieks.
2. Priesteris, Kristus izvēlēts un Viņa sūtīts, vienlaikus ir arī Baznīcas, Baznīcā un Baznīcas labā sūtīts, Baznīcas, kas ir “Kristus miesa” (sal. 1 Kor 12,12). Tādēļ priesterim nav nekā kopēja ar “brīva uzņēmēja” būtību, tas ir, ar to, kurš īsteno pasākumus pats saviem spēkiem. Kā atgādina Apustuliskais pamudinājums Pastores dabo vobis “Ordinētajai kalpošanai ir radikāli “komunitārs raksturs” un to var uzņemties tikai kā “kolektīvu darbu” (n. 17). Tāpēc priesteris pēc savas dabas un aicinājuma ir “komūnijas cilvēks”: viņš pastāvīgi darbojas komūnijā ar savu Bīskapu, ar brāļiem priesteriem un visiem ticīgajiem lajiem.
Priesteris nav persona ‘bez Ģimenes’. Mēs visi esam radīti pēc Trīsvienīgā Dieva attēla un līdzības, esam radīti dzīvot ‘ģimenē’. Priesteris atsakās dibināt ‘savu’ ģimeni (to, kas veidojas Laulības sakramenta spēkā), jo pilnībā velta sevi šai lielākajai ģimenei, kas ir Baznīca – ‘ģimeņu ģimene’, brālīga kopiena, ko uztur un vada mīlestības Gars.
Tikai izdzīvots “attiecībās”: presbiteriātā kopā ar bīskapu, Baznīcas komūnijā kopā ar citiem aicinājumiem, spējā būt dialogā ar visiem un nekad netiekot izolēts vai domāts nereālā un stīvā veidā, šis neaizstājamais un pievilcīgais priestera kalpojums spēs pārvarēt grūtības, ar kurām šodien saskaras; tas spēs uzplaukt un veidot ilgstošu vēsturi. Dzīvojot “attiecībās”, tas ir, “komūnijā”, priesteris spēs būt Dieva, ko Jēzus mums atklāja kā Tēva, Dēla un Svētā Gara “Mīlestību-Komūniju”, patiess liecinieks. Neaizmirsīsim, ka Dievs “ir vienīgā bagātība, ko cilvēki patiesībā vēlas rast priesterī” (Benedikts XVI, Klēra Kongregācijas pilnsapulces locekļiem, 2009. gada 16. martā).
