Rīgas Doms, 2013. gada 11. novembris
Augsti godājamais valsts prezident, ekselences, virsnieki, karavīri, dāmas un kungi!
Lāčplēša dienā, kura šodien tiek svinēta jau 94. reizi, mēs pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, karavīrus, kas atdevuši par Tēvzemi pašu dārgāko – savu dzīvību. Arī visa Katoliskā Baznīca šajā dienā piemin kādu karavīru, kas Evaņģēliju iepazina armijā, pēc tam kļuva par bīskapu un svēto. Viņa vārds ir Mārtiņš no Tūras. Pēc savas nāves viņš ir saņēmis vēl kādu nopietnu uzdevumu – būt par kapelānu un karavīru debesu aizbildni.
Būt par karavīru ir viens no cilvēka aicinājumiem. Jaunajā Derībā daudz tiek pieminēti karavīri. Interesanti, ka tie pārsvarā ir virsnieki – centurioni jeb simtnieki. Mūsdienu izpratnē to varētu pielīdzināt rotas komandierim kapteiņa pakāpē. Lūkas evaņģēlija 7. nodaļa stāsta par kādu virsnieku Kapernaumā, kurš sūtīja pēc Jēzus, kad viņa kalps bija slims. Viņš bija romiešu karaspēka centurions, kas pats nebija jūds, bet bija pieņēmis un atbalstīja jūdu ticību un jūdu tautu. Viņa izteiktie vārdi katru reizi tiek pieminēti Svētajā Misē: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu un mana dvēsele kļūs vesela.” Jēzus neaicina šo pagānu virsnieku atteikties no karavīra amata, bet gan viņu apbrīno: “Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.” (Lk 7:9)
Karavīrs bija viens no pirmajiem, kas atzina Dieva noslēpumaino klātbūtni Jēzus personā, Viņa īpašo saikni ar Debesu Tēvu. Redzēdams, kādā veidā Jēzus bija miris, virsnieks pie krusta sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (Mk 15:39) Šo gadījumu piemin trīs evaņģēlisti, tātad šīs notikums un liecinieks ir atzīstams par ļoti svarīgu. Tradīcija vēsta, ka šis virsnieks, kas ar šķēpu pārdūra Jēzus sānu, bija svētais Longins, kas vēlāk nomira mocekļa nāvē.
Apustuļu darbu 10. nodaļa stāsta par romiešu karaspēka itāļu rotas virsnieku Kornēliju, kas bija ticīgs un dievbijīgs ar labu slavu jūdu tautā. Tādi bija arī viņa ģimene un kalpi. Lai arī Kornēlijs bija okupācijas karspēka virsnieks, viņš palīdzēja vietējiem iedzīvotājiem (Apd 10:2). Tieši Kornēlija mājā tika nodibināta pirmā pagānu kristīgā draudze.
Kā redzam, virsnieka aicinājums un dievbijība nav pretrunā viens ar otru, gluži otrādi, patiesību meklējošs armijas cilvēks var viegli nonākt pie atziņas par ticības nepieciešamību un vērtību, tā palīdz viņam būt par labu karavīru. Kādā veidā? Karavīriem ir ļoti nepieciešamas tādas īpašības kā komandas gars un vienotība, drosme un patriotisms. Tas neizbēgami ir saistīts ar pašuzupurēšanos. Ja karavīrs netic tam, ka Dieva Valstība ir realitāte, un bezkritiski seko valdošajai patēriņa mentalitātei, tad viņam ir daudz grūtāk briesmu gadījumā riskēt ar savu dzīvību. Toties Kristus mūs māca, ka tas, kurš pazaudē savu dzīvību tuvāko labā, to simtkārtīgi atgūst. Patiesu un paliekošu piepildījumu un laimi mums dod nevis raušana sev, bet gan nesavtīga sevis dāvāšana citiem. Tad, ja ir ticība, ir daudz vieglāk nonākt pie apziņas, ka mēs visi, tas ir karavīri un virsnieki, kalpojam vienam kopējam mērķim. Tad iet mazumā tieksme izcelties uz citu rēķina un nostiprinās vēlme rūpēties par vienotību ceļā uz kopīgo mērķi, kas ir valsts aizsardzība un darbs sabiedrības labā. Karavīri pie mums taču iesaistās pazudušo cilvēku meklēšanā, uguns dzēšanā, neitralizē nesprāgušu munīciju, palīdz katastrofu medicīnas centram, ar armijas helikopteru bieži vien transportē smagi slimus cilvēkus no attālākām vietām uz Rīgu un nepieciešamības gadījumā veic citas humānās misijas.
Domāju, ka mūsu bruņoto spēku vadība daudz lauza galvu par to, kādā veidā ieaudzināt karavīros patiesu patriotismu, lai tas nepaliek tikai vārdu līmenī un svinīgiem gadījumiem. Patiešām, kā varētu karavīros, protams, tas attiecas arī uz skolēniem un visu sabiedrību, ieaudzināt patriotismu, mīlestību pret savu zemi, savu tautu? Protams, atbilde nav vienkārša. Kā vienu no ierosmēm tās atrašanai es gribētu nocitēt kādu Aleksandra Havarda domu: “Tikums ir īpašība, kas piemīt tikai personai. Nav tādu jēdzienu kā tikumīga tauta, tikumīga ģimene vai tikumīga organizācija. Tikumīgs var būt tikai cilvēks, konkrēts cilvēks. Taču nav iespējama tikumība, kas balstīta individuālismā – neviens nekļūst labāks vienatnē. Cilvēks nevar kļūt drosmīgs, ja konkrētus drosmes piemērus nesaskata savos vecākos, draugos, darbabiedros. Un, pats vingrinoties drosmē, viņš ar savu piemēru arī citus pamudina uz drosmīgu rīcību. Citiem vārdiem sakot, mūsu pašpilnveidošanās un citu cilvēku pilnveidošana ir nešķirami saistītas. Tādā veidā parādās tikuma sociālā dimensija.” Lūk, tāpēc arī ir tik svarīgs komandas gars un vienotība. Cilvēks, kurš ir ieslēdzies vienīgi savā čaulā un dzīvo tikai sev, nav spējīgs garīgi pilnveidoties.
Vēl pāris vārdus gribētos teikt arī par varonību. Par to nevar nerunāt 11. novembrī. Kā varonību var īstenot ikdienā, ja neesi misijā Afganistānā vai kur citur? Kas ir mūsdienu varoņi? Jau tikko minētais autors raksta: “Esiet gatavi peldēt pret varenajām egoisma, relatīvisma un materiālisma straumēm, kas apskalo mūsdienu pasauli.” Tātad var izdarīt secinājumu: peldēt ikdienā pret šīm trim spēcīgajām straumēm – tā ir patiesa varonība. Bet tad jau iznāk, ka bieži vien varoņi ir nevis tie, kas ir populāri un plaši slavēti, bet gan tie, kas neatkarīgi ne no kā pēc vislabākās sirdsapziņas veic savus pienākumus, nostiprinot mūsu sabiedrības pamatus. Nereti šī varonība paliek apkārtējo nemanīta. Taču, ja cilvēks ikdienā neļaujas vairākuma straumei, tad viņa gara spēks pieaug, viņš virzās uz pilnību, un tad arī lielu cīņu izaicinājumu, grūtību un kārdinājumu brīžos viņš iztur un ir uzticīgs savam pienākumam un aicinājumam. Un tā dzimst īstie varoņi, kurus bieži vien pamana tikai pēc daudziem gadiem viņu auglīgās dzīves dēļ.
Dievs dod mums spēku un drosmi nebaidīties peldēt pret straumi un būt uzticīgiem mūsu augstākajam aicinājumam! Āmen!
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
