Apustuliskā nuncija sveiciens Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos
Aglona, 2013. gada 15. augusts
Dārgie brāļi un māsas, pateicos Kungam, jo arī šogad es varēju kopā ar jūsu bīskapiem, jūsu priesteriem un jums visiem svinēt Dieva Mātes svētkus. Ar savu klātbūtni vēlos jums nest pāvesta Franciska sveicienus, mīlestību un apskāvienu. Ja viņš varētu būt šeit, esmu drošs, ka pāvests Francisks teiktu: “Paldies, ka esat šeit. Paldies no visas sirds! Lūdzu mūsu Aglonas Jaunavai, lai tā svētī jūs, lai svētī jūsu ģimenes, svētī jūsu bērnus, svētī jūsu tēvus, lai svētī jūsu dzimteni Latviju. Un, lūdzieties par mani.”
Dārgie draugi, šajā ticības gadā, ko dzīvo visa Katoliskā Baznīca, apstājoties Aglonas Jaunavas brīnumdarītājas svētbildes priekšā, no manas sirds atskanēja Elizabetes vārdi: “Svētīga tu – Jaunava Marija -, jo ticēji, ka piepildīsies Kunga vārdi.” (Lk 1,45) Jā, Marija ir pasludināta svētīga, tas ir, laimīga, jo ticēja.
Spontāni es viņai jautāju: “Aglonas Jaunava, tu esi svētīga, jo ticēji. Kas ir ticība, kura padara laimīgus, svētīgus?”
Kontemplējot svēto attēlu un pārskatot savas dvēseles acīm galvenos Jaunavas Marijas dzīves notikumus, sākot ar viņas pilnīgo un priecīgo “lai notiek” pasludināšanas brīdī, es no jauna sapratu, ka ticība nav tikai un galvenokārt ticēt, ka Dievs ir. Kristīgā ticība ir: “ticēt Dieva mīlestībai”. Kristieši – raksta apustulis Jānis – ir tie, kuri “pazina un ticēja Dieva mīlestībai” (1 Jņ 4,16).
Tā ir kristīgās ticības sirds: “Dievs ir mīlestība, Kristus ir nomiris par mani.”
Tāpēc pirmais vārds, kas raksturo kristīgo dzīvi, nav “dot”, bet “pieņemt”, tas ir, ļaut sevi sasniegt Dieva mīlestībai. Patiesībā, tas ir Dievs, kurš pirmais mūs ir iemīlējis: iniciatīva ir absolūti Viņa, pilnīgi par velti, bezgalīgi žēlsirdīga. Mēs varam tikai tanī pastāvēt, palikt (1 Jņ 4,10.19). Kad no rīta pamostos, jau Dieva mīlestība ir man priekšā. Vai es to nojaušu? Vai to pieņemu ar pateicību un prieku? Tāpēc pāvests Francisks nenogurst atkārtot: “Lūdzu, ļaujiet sevi Dievam mīlēt, ļaujiet Dievam piedot. Nenogurstiet lūgt Viņa piedošanu, jo Dievs nekad nenogurst būt žēlsirdīgs”.
Tad es jautāju: “Aglonas Jaunava, kad manas dzīves horizontā parādās tumši ciešanu mākoņi, daudzas fiziskās un garīgās ciešanas; vai arī šajos brīžos Dievs mani mīl?”
Šādās reizēs der atcerēties skaisto sv. Pāvila liecību: “Viss – jā tieši viss! – nāk par labu tiem, kas mīl Dievu.” (Rom 8, 28) “Dievs patiesībā dara visu īstajā brīdī. Lai ko Viņš darītu, tas nekad nav nelaikā, tas notiek visizdevīgākajā momentā – tas notiek man piemērotākajā brīdī.” (Sv. Ambrozijs)
“Aglonas Jaunava, tā ir smaga, grūta runa. Kā lai es to saprotu?”
“Atceries šajos brīžos, ka Dievs ir mīlestība! Atjauno ticību Dieva mīlestībai! Gribi saprast Dievu? Gribi satikt Dievu? Mīli! Atklāsi, ka Viņš tev ir tuvu, Viņš ir ar tevi! Kad es biju pie mana Dēla kājām pie krusta, es nekliedzu, es nedumpojos, es “paliku”, savas ciešanas es pievienoju Jēzus ciešanām, un nāca augšāmcelšanās gaisma.”
Paldies, Aglonas Jaunava, tu, kas esi svētīga, jo ticēji. Paldies par taviem vārdiem, tavu piemēru, tavu tuvumu. Palīdzi ikvienam no mums dzīvot ticībā, kas dara svētīgus. Palīdzi soļot roku rokā ar Kungu. Palīdzi pieņemt Dieva mīlestību un tai atbildēt, līdz, pateicoties mūsu atbildei, Kungs mūsu atvērtās dzīves grāmatā varēs rakstīt – un Latvijas vēstures grāmatā – brīnišķīgas lappuses, tādas, ko vērts stāstīt. Āmen.
Apustuliskais nuncijs V.E. Luidži Bonaci
