Nuncija Luidži Bonaci sprediķis Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2009. gada Vasarsvētkos

Vispirms sirsnīgi sveicu un pateicos kardinālam Jānim Pujatam par sirsnīgo uzņemšanu. Sūtu pāvesta Benedikta XVI brālīgo sveicienu, draudzības apliecinājumus un lūgšanu.
Kas ir Vasarsvētki? Vasarsvētki ir diena, kurā Apustuļi, tas ir, Jēzus pirmie mācekļi, Viņa pirmie izvēlētie draugi, saņēma Svētā Gara dāvanu. Un kas ir Svētā Gara dāvana? Tā ir dāvana, ko Jēzus viņiem bija apsolījis pirms savas nāves krusta kokā. Esot kopā ar Apustuļiem, Jēzus kā gādīgs tētis attiecībās ar saviem bērniem vai kā labais skolotājs ar saviem audzēkņiem uzticēja viņiem daudzas lietas.
Vispirms Viņš apustuļiem iemācīja sekojošo:
pirmkārt, ka mums visiem ir viens Tēvs, mūsu Tēvs, kas ir debesīs (tāpēc Viņš mums atstāja lūgšanu Tēvs mūsu);
otrkārt, ka mēs visi esam brāļi un tāpēc mums katrā cilvēkā ir jāsaskata brālis, ko mīlēt.
Jēzus mācīja arī daudzas citas lietas, kuras Viņa mācekļi ne vienmēr saprata. Viņš arī zināja, ka mums ne vienmēr izdodas visu atcerēties un ka mūsu atmiņā viss nepaliek. Tāpēc kādu dienu Jēzus teica Apustuļiem, lai viņi necenšas visu zināt un visu atcerēties, jo Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi (..)  Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā Vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju (Jņ 14,16.26).
Svētais Gars ir Iepriecinātājs, Viņš ir patiesības Gars, it kā iekšējais Skolotājs, kas mums atgādina Jēzus vārdus, kas mums palīdz izdzīvot Jēzus vārdus, vēl vairāk, kas mums palīdz dzīvot kā Jēzus.
Lūk, Vasarsvētku dienā, kad Apustuļi saņēma Svēto Garu, viņi jutās gandrīz kā uguns ieskauti, kas ne tikai nolaidās pār viņu galvām, bet arī ienāca viņu sirdīs. Šīs uguns atjaunoti viņi kļuva spējīgi runāt uz visiem. Apustuļi bija vienkārši cilvēki, bet nebaidījās runāt ar izglītotiem cilvēkiem no Jeruzalemes. Kaut arī viņi runāja dialektā, taču spēja – jo bija Svēta Gara mīlestības uguns piepildīti – nodot savu vēsti tā, ka citādās valodās runājošie to saprata. Jo visi taču saprot mīlestības valodu. Svētais Gars, kas viņos bija iededzis patiesības un mīlestības uguni, darīja viņus stiprus un drosmīgus, jo mīlestība, un mēs to zinām, visu uzvar.
Lūk, dārgie, daži vienkārši vārdi par Svētā Gara dāvanu. Tā ir Dieva gaismas dāvana, kas ienāk mūsu sirdīs. Tā ir Kristus Gara davana, kas dara mūs par Dieva bērniem (sal. Rom 8,8). Tā ir Dieva mīlestības dāvana, kas nāk mūsu sirdīs un dara mūs spējīgus uzvarēt visu, tikt galā ar ikvienu grūtību, jo mīlestība uzvar visu.
Man šķiet, svarīgi pasvītrot divas Svētā Gara dāvanas īpašības.
Pirmā: Svētais Gars ir spēka, drosmes un liecināšanas gars. Tieši šādu pieredzi, kā redzējām iepriekš, Apustuļi guva Vasarsvētku dienā. Arī mums Svētais Gars dos visu nepieciešamo spēku būt par patiesiem kristiešiem. Ja mums ir Svētais Gars, tad mums nekā netrūkst, lai būt par autentiskiem kristiešiem.
Atsevišķu izaicinājumu priekšā mēs atzīstam: Es to nespēšu izdarīt. Cilvēciski ņemot, mēs rīkojamies pareizi, jo nereti kāds uzdevums patiešām pārsniedz mūsu spējas. Taču, ja paliekam pie šāda secinājuma, izdarām lielu apvainojumu Dievam, Svētajam Garam, jo šādi runājot, mēs ne tikai apliecinām savu vājumu, bet arī šaubāmies par Kungu un Viņa pestīšanas varu.
Turpretī tas, kas apzinās Svētā Gara dāvanu un paļaujas uz Viņu, acīmredzamu sāpīgu sakāvju priekšā reaģē ar neliekuļotu pazemību: tikumu, kas vienmēr iet kopsolī ar patiesību. Pazemīgais neskatās tikai uz sevi, bet vērš skatienu uz Otru un dēla paļāvībā saka: Kur es zaudēju, Tu uzvari; kur es apstājos, Tu ej uz priekšu; kur es kļūdos, Tu ievies kārtību; kur es krītu, Tu mani pacel; kur es noskumstu, Tu iededz prieka gaismu; kur izjūtu vientulību, Tu vairo vienotību; kur satieku nāvi, Tu liec triumfēt dzīvībai. Tāds cilvēks nekad neapstājas: arī neiespējamā priekšā (sal. Secuencia del Esp?ritu Santo).
Atkārtoju: Svētā Gara dāvana ir tieši tā Dāvana, kas, apstiprinot mūsu – kristīto cilvēku – aicinājumu būt par Dieva Bērniem, dod mums spēku un prieku būt par Jēzus lieciniekiem sabiedrībā, kas nereti ir vienaldzīga vai pat naidīga. Atkārtoju: Svētais Gars ir spēka, liecināšanas un noteiktības Gars. Tāpēc: drosmi un paļāvību vienmēr!
Otrā īpašība: būt lieciniekiem nozīmē būt spējīgiem atbildīgi sadarboties kristīgās kopienas veidošanā. Svētais Pāvils mums atgādina: Ikvienam tiek dota Gara atklāsme, lai visiem nestu svētību. (I Kor 12,7) Viņš turpina: Vienam caur Garu tiek doti gudrības vārdi, citam tanī pat Garā zinātnes vārdi (..) lai veidotu vienu ķermeni.. (I Kor 12,8-9.13) Lūk: viens Gars, bet dažādas dāvanas. Mudinu jūs likt kopā šīs dāvanas, lai tās kalpo kristīgās kopienas stiprināšanai. Tās ir vienkāršas dāvanas, taču ļoti svarīgas: kāds var iesaistīties korī, lai darītu skaistāku un bagātāku kora skanējumu; citi var nodoties katehēzes darbam, citi iesaistīties lūgšanu grupās vai arī Dieva Vārda studiju grupās. Var kļūt arī par Katoļu Akcijas vai Pastorālās Padomes locekli… Ir svarīgi, lai šīs dāvanas, kuras Svētais Gars mums dod, nestu augļus: tā mēs varam ar atbildības sajūtu līdzdarboties kristīgās kopienas veidošanā.
Beigās uzdošu vienu jautājumu. Svētais Gars ir liecināšanas spēks. Tāpēc brīžos, kad jūtu, ka mana ticība ir vāja, brīžos, kad jūtos nedrošs vai pat baiļu pilns: vai atceros to spēku, ko varu iegūt caur Svēto Garu? Šādos brīžos man būtu jālūdzas, sakot: Svētais Gars, atjauno manī drosmes, spēka un liecināšanas dāvanu, ko man devi Kristību un Iestiprināšanas dienā! Vai protu lūgties šādā veidā, smagā situācijā izdzīvojot Svētā Gara dāvanu?
Tad arī mēs, līdzīgi Apustuļiem un visiem patiesiem kristiešiem, varēsim būt uzvarētāji visās smagajās situācijās. Āmen.