Dažādas šķelšanās
Jau Baznīcas pirmsākumos notikušas šķelšanās, kā par to liecina, piemēram, sv. Pāvils 1. vēstulē korintiešiem (sal. 1 Kor 1,10-31). Visā savā vēsturē Baznīca ir tikusi iekšēji plosīta dažādu strīdu dēļ, īpaši doktrinālu strīdu dēļ. Rezultātā Baznīcas vienība tika pārrauta. Taču kopš 20. gs. sākuma sākusies kustība pretējā virzienā – ekumeniskā kustība.
Līdzās Katoliskajai Baznīcai, kas mūsdienās veido lielāko kristīgo konfesiju pasaulē, vēl tomēr pastāv:
– Baznīcas, kas atšķēlās 5. gadsimtā (nestoriāņi un monofizīti), jo tās nepieņēma Efezas un Halkēdonas koncilus, kas ļāva skaidrāk izteikt ticību attiecībā pret Kristus identitāti: Viņa abas dabas (dievišķā un cilvēciskā) un Viņa vienība vienā personā (hipostātiskā vienība);
– Ortodoksālās jeb pareizticīgās Baznīcas, kas 1054. gadā pārrāva saites ar Romas Baznīcu dažādu iemeslu dēļ, ko saasināja kultūras, mentalitātes un tradīciju atšķirības. Šķelšanās galvenais cēlonis vispirms bija nevis būtiskas doktrinālas atšķirības, bet Romas Baznīcas īpašās lomas noliegšana;
– Baznīcas, kas 16. gadsimtā izveidojās uz reformācijas pamata un ir nošķirtas no Romas Baznīcas. Tas notika krīzes dēļ, ko radīja tā laika Baznīcas stāvoklis. Šī krīze uzreiz skāra ļoti būtiskus doktrinālus aspektus, kas tika diezgan atšķirīgi traktēti dažādos reformācijas novirzienos. No reformācijas izveidojās trīs raksturīgi atzarojumi – luterānisms, kalvinisms un anglikānisms, taču protestantu ticības principi ļāva attīstīties vēl ļoti daudziem citiem novirzieniem, no kuriem izveidojās ļoti dažādas ticīgo kopienas – baptisti, metodisti, pentakosti u. c.
Tuvināšanās starp Austrumiem un Rietumiem
Katoliskā Baznīca nekad nezaudēja cerību atjaunot vienību ar nošķirtajām Austrumu Baznīcām, ar kurām doktrinālās atšķirības nebija tik dziļas kā ar reformācijas Baznīcām, izņemot anglikānismu. Dažādos vēstures posmos notika tuvināšanās starp Romu un Konstantinopoli – īpaši Lionas II un Florences koncilos (respektīvi, 1274. g. un 1473. g.). Diemžēl cerības netika piepildītas. Taču dažādas Austrumu Baznīcu daļas pievienojās Katoliskajai Baznīcai, saglabājot savas tradīcijas, savu liturģiju un disciplīnu. Runa ir par grieķu, melhītu, haldejiešu, koptu, armēņu, sīriešu, jakobītu katoļiem u. c. Šī kristiešu pievienošanās, kas parasti skāra tikai kādu minoritāti, diemžēl sarežģīja attiecības ar tām Baznīcām, no kurām bija cēlušies tie kristieši, kas pievienojās Katoliskajai Baznīcai. Taču Austrumu Baznīcas, kas bija vienotas ar Romu, bagātināja Romas Baznīcu gan garīgi, gan teoloģiski, veicināja dialogu un ļāva Rietumu Baznīcai labāk iepazīt un cienīt Austrumu Baznīcas kopumā.
Protestantu iniciatīva
Par spīti šo kristiešu pievienošanās faktam un dažādiem mēģinājumiem atjaunot dialogu starp katoļiem un protestantiem reformācijas laikā un pēc tam (piemēram, starp Leibnicu un Bosiē 17. gs.) šķelšanās kristiešu starpā šķita nenovēršama. Lielākā daļa ticīgo to pieņēma rezignēti, pat ja to nožēloja. Turklāt lielāka uzmanība tika pievērsta atšķirībām un aizvainojumiem, nevis tam visam, kas kopīgs – īpaši ticība Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Ikviena Baznīca vai Ekleziālā kopiena parasti uzskatīja, ka tuvināšanās var notikt tikai kā viņas pašas uzskatu pieņemšana.
Tādēļ bija nepieciešams daudz laika un jāpiedzīvo daudz vilšanos, lai saprastu, ka Baznīcas vienība nozīmē kaut ko citu. Bija jāatsakās no emocionāliem aizspriedumiem un nepamatotiem pārmetumiem un jāsāk kopīgi iedziļināties Dieva atklātajā patiesībā, kas pilnībā dāvāta Kristū, – vispirms bija jāmēģina labāk apzināties viss kopīgais un arī jāpadziļina izpratne jautājumos, kuros pastāvēja atšķirības.
Ekumeniskā kustība sākās 20. gadsimta sākumā protestantu vidū, bet ceļu jau 19. gadsimtā tai sagatavoja protestantu starpkonfesionālu organizāciju dibināšana: Evaņģeliskā apvienība – 1846. gadā un Studentu kristīgo asociāciju vispārējā federācija – 1895. gadā. Taču izšķirošais moments bija misiju darba attīstība Āfrikā un Āzijā. Šajā darba laukā visiem skaidri bija redzams lielais šķērslis evaņģelizācijai – šķelšanās starp kristiešiem. Tādēļ 1910. gadā Edinburgā notika protestantu Vispasaules misiju konference, un šis notikums bieži tiek uzskatīts par īsto ekumeniskās kustības sākumu.
Pēc tam ekumeniskā kustība turpināja attīstīties ar Starptautiskās misiju padomes dibināšanu 1921. gadā un ar divu strāvojumu izveidošanos, kuros piedalījās arī dažādi vācu katoļu neoficiāli novērotāji ar pāvesta un bīskapu atļauju. Runa ir par konferenci „Praktiskais kristiānisms” 1925. gadā Stokholmā un konferenci „Ticība un konstitūcija” 1927. gadā Lozannā. Tas noveda līdz Utrehtas sanāksmei 1938. gadā un Baznīcu ekumeniskās padomes dibināšanai Amsterdamā 1948. gadā. Sākumā šajā padomē tika pārstāvētas 147 Baznīcas, bet mūsdienās – vairāk nekā 300 Baznīcu vai Ekleziālo kopienu. 1961. gada Padomes asamblejā Njudēlijā pirmoreiz ieradās Svētā Krēsla deleģētie Katoliskās Baznīcas novērotāji. Šajā asamblejā, kurā piedalījās gandrīz visas konfesijas, Baznīcu ekumeniskā padome sevi definēja kā „Baznīcu brālīgu kopienu – Baznīcu, kas apliecina ticību Kungam Jēzum Kristum kā Dievam un Pestītājam saskaņā ar Rakstiem un cenšas kopīgi dzīvot pēc kopīgā aicinājuma par godu Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam”. Taču Padome nevēlas būt kā vispasaules autoritāte, kas pieņemtu lēmumus ticības un morāles jautājumos.
Katoliskais ekumenisms
Sākot ar Jāņa XXIII pontifikātu (1958-1963), Katoliskā Baznīca oficiāli iestājās par ekumenismu. Pirms tam Romas Baznīcas nostāja bija piesardzīga un pat ļoti rezervēta, jo, no vienas puses, Baznīcas vienības koncepciju, kas sākumā iedvesmoja ekumenisko kustību, iespaidoja protestantisms un, no otras puses, Katoliskajai Baznīcai vēl vajadzēja padziļināt savu izpratni par vienības atjaunošanas ceļiem; līdz tam laikam Baznīcas vienības atjaunošana tika izprasta tikai un vienīgi kā atgriešanās patiesajā Kristus Baznīcā „pie apustuliskā Krēsla, kas atrodas pilsētā, ko Pēteris un Pāvils ir svētījis ar savām asinīm” (sal. pāvesta Pija XI enciklika „Mortalium animos” – 1928. g.). Komūnijas eklezioloģijas kontekstā Vatikāna II koncils ļāva Katoliskajai Baznīcai labāk izprast savu identitāti un to, kā atjaunot Baznīcas vienību. Koncila dekrētā par ekumenismu „Unitatis redintegratio” varam lasīt: „Vienā un vienīgajā Dieva Baznīcā jau kopš sākuma paradījušās zināmas šķelšanās (sal. 1 Kor 11,18-19; Gal 1,6-9; 1 Jņ 2,18-19), ko apustulis Pāvils stingri nosoda (sal. 1 Kor 1,11-12; 11,12). Nākamajos gadsimtos radās plašākas šķelšanās un ievērojamas kopienas tika nošķeltas no Katoliskās Baznīcas pilnīgās komūnijas, dažreiz ne bez vienas un otras puses cilvēku vainas. Bet tos, kas tagad piedzimst šajās kopienās un kurus dziļi iespaido ticība Kristum, nevar vainot šķelšanās grēkā, un Katoliskā Baznīca pret viņiem attiecas ar brāļu cieņu un mīlestību, jo tie, kas tic Kristum un ir derīgi saņēmuši kristību, atrodas zināmā komūnijā, pat ja tā ir nepilnīga, ar Katolisko Baznīcu. Patiešām – dažāda rakstura nesaskaņu dēļ, kas pastāv starp viņiem un Katolisko Baznīcu gan attiecībā uz doktrīnu un dažreiz disciplīnu, gan arī attiecībā uz Baznīcas struktūru, pastāv daudz šķēršļu – un dažreiz pat ļoti smagu – pilnīgajai ekleziālajai komūnijai, un ekumeniskā kustība cenšas tos pārvarēt. Taču, attaisnoti ticībā, kas izpausta Kristībā, viņi ir iekļauti Kristus Miesā un ir patiesi saņēmuši kristieša vārdu, un Katoliskās Baznīcas dēli tos pamatoti uzskata par brāļiem Kristū.” (3. nr.)
Jau pirms pāvesta Jāņa XXIII daudzi katoļi bija sagatavojuši ceļu katoliskajam ekumenismam, piemēram, priesteris Portāls kopā ar anglikāni Lordu Halifaksu organizēja Mehelenes pārrunas (1921-1925) starp katoļiem un anglikāņiem kardināla Mersjē (Mercier) vadībā; benediktiešu mūks Bodiēns (Beauduin) dibināja vienības klosteri Ševtoņā (Chevetogne) 1925. gadā; franču dominikāņu tēvs Dimons (Dumont) 1926. gadā izveidoja Parīzē centru „Istina”; priesteris Kutirjē (Couturier) 1935. gadā veicināja lūgšanu par vienību un 1935. gadā panāca, ka katru gadu tiek atzīmēta vienības nedēļa, ko tagad kristieši svin visā pasaulē. Kopā ar tēvu Vilēnu (Villain) viņš vēl dibināja Dombas (Dombes) grupu, kam bija liela nozīme ekumenismā. Jāizceļ arī franču dominikāņu tēvs Kongārs (Congar), kura 1937. gadā izdotā grāmata „Sašķeltie kristieši” (Chretiens desunis) pirmoreiz vēsturē piedāvāja katoliskā ekumenisma principus un dziļi iespaidoja Baznīcu, sagatavojot ceļu Vatikāna II koncilam. Vēl jāmin arī vācu priesteris Makss Jozefs Mecgers (Metzger), kurš 1927. gadā kā neoficiāls katoļu novērotājs piedalījās ekumeniskajā konferencē Lozannā un 1938. gadā dibināja „Una Sancta” brālību ar mērķi sagatavot ceļu vienības atjaunošanai ar lūgšanu un draudzīgu tikšanos. Viņš bija miera un izlīgšanas apustulis, kuram nacisti 1944. gadā piesprieda nāves sodu. Nav jāaizmirst vēl cits priesteris – holandietis Vilebrands (Willebrands). Viņš kļuva par kardinālu un noorganizēja Starptautisko katoļu konferenci par ekumeniskajiem jautājumiem. Tajā darbojās teologi, kuri nodrošināja neoficiālus kontaktus ar Baznīcu ekumeniskās padomes studiju birojiem.
Taču izšķirošais brīdis katoliskajā ekumenismā bija Sekretariāta par kristiešu vienību dibināšana 1960. gadā. Šim svētīgā pāvesta Jāņa XXIII dibinātajam sekretariātam tika uzticēta atbildība par ekumeniskajām attiecībām ar citām Baznīcām un Ekleziālajām kopienām. Sekretariātam, kura pirmais prezidents bija kardināls Bea, bija liela loma Vatikāna II koncila laikā (1962-1965).
Koncils pievērsa lielu uzmanību ekumenismam un ļāva Katoliskajai Baznīcai padziļināt savu izpratni par ekumenismu un spert svarīgus soļus ceļā uz Baznīcas vienības atjaunošanu. Daudz pārstāvju no Baznīcu ekumeniskās padomes un no dažādām Baznīcām, kas bija šķirtas no Romas, aktīvi piedalījās Koncilā kā novērotāji. Ekumenisms iezīmēja Koncila tēvu darbību un Koncila dokumentus. Ekumenisma ziņā svarīgākais dokuments ir dekrēts „Unitatis redintegratio” (1964. g.), taču, neaizskarot katolisko ticību un identitāti, ekumenisko dialogu arī veicina konstitūcijas par Baznīcu (Lumen gentium), par Atklāsmi (Dei Verbum), par liturģiju (Sacrosanctum concilium) un deklarācijas par reliģijas brīvību un nekristīgajām reliģijām. Dažādās nekatoliskās konfesijas patiešām uztvēra šo dokumentu ekumenisko ievirzi.
Arī pāvesti, kas tika ievēlēti pēc Jāņa XXIII, sniedza svarīgu ieguldījumu ekumenismā. Pāvils VI, kas tika ievēlēts starp divām Koncila sesijām, patiešām gāja priekšteča pēdās. Viņa vēsturiskā tikšanās Jeruzalemē ar Konstantinopoles ekumenisko patriarhu Atenagorasu (1964. g.), vizīte pie šī paša patriarha Konstantinopolē (1967. g.), vizīte Ženēvā Baznīcu ekumeniskajā padomē (1969. g.), viņa nožēlas vārdi par Baznīcas atbildību šķelšanās procesā pagātnē bija visiespaidīgākie notikumi.
Jānis Pāvils II turpināja to, ko bija uzsākuši viņa abi priekšteči. Viņš apmeklēja Kenterberija anglikāņu Baznīcas primātu (1982. g.) un bieži tikās ar dažādu Baznīcu un Ekleziālo kopienu vadītājiem. Ievērojama ir pāvesta enciklika par ekumenismu „Ut unum sint” (1995. g.). Pāvests Benedikts XVI darbu pie Baznīcas vienības atjaunošanas bija izvirzījis kā vienu no sava pontifikāta prioritātēm.
Tika jau minēta Katoliskās Baznīcas iesaistīšanās ekumeniskajā kustībā, sākot ar 1961. gadu. Šī iesaistīšanās bija arī ļoti būtiska ekumenismam. Pirms tam ekumenisko kustību varēja identificēt ar Baznīcu ekumeniskās padomes darbību. Tagad šī padome ir kļuvusi par svarīgu sastāvdaļu daudz plašākā kustībā. Pašreiz divpusējām sarunām starp konfesijām un Baznīcām ir ļoti nozīmīga loma. Katoliskā Baznīca dod šim dialogam priekšroku, pat ja tas ir plašāks nekā tas, kurā iesaistās Katoliskā Baznīca. Varam minēt sarunas, kam ir vislielākie augļi: starptautiskais dialogs starp Ortodoksālo un Katolisko Baznīcu, luterāņu un Romas katoļu kopīga komisija, starptautiskais dialogs starp reformātiem un Romas katoļiem. Vēl pastāv dialogs ar senajām Austrumu Baznīcām, ar baptistiem, ar Kristus mācekļiem, ar pentakotistiem un metodistiem. Pastāv arī lokālākas sarunas, piemēram, dialogs starp luterāņiem un katoļiem Amerikas Savienotajās valstīs un Dombas grupas darbs Francijā. Iepazīstoties ar šo sarunu iznākumu, varam paplašināt teoloģijas ekumenisko dimensiju un mācīties pieņemt šo sarunu atziņas.
Taču Katoliskā Baznīca nav izteikusi vēlmi kļūt par pilntiesīgu locekli Baznīcu ekumeniskajā padomē, jo katoļu īpatsvars ir pārāk liels – apmēram 60% no kristiešu kopskaita – un pēc katoliskās ticības Katoliskajai Baznīcai ir īpašs statuss citu konfesiju vidū. Bet svarīgākais ir kopīga apņemšanās iet uz priekšu ceļā uz vienotību, un šī ceļa veidu un brīdi neviens iepriekš noteikt nevar.
Nav jādomā, ka ekumenisms tiek īstenots tikai oficiālajās sarunās augstākajā līmenī. Tas tiek īstenots arī visdažādākos veidos un līmeņos. Jaunas ekumeniskās attiecības veidojas kopīgas lūgšanas brīžos, Bībeles studijas, kopīga liecināšana un kalpošana, atbildot uz pasaules vajadzībām arī miera un taisnības jomā. Kristiešiem būtu jādara viss kopīgi, izņemot to, kas viņiem jādara atsevišķi. Šāda veida ekumeniskajā kustībā arvien vairāk atklāsies tas, ka kristieši jau var dzīvot un darboties kopā kā kristieši, jo tas, kas viņus vieno, – ticība vienam un tam pašam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam un Pestītājam – ir svarīgāks nekā tas, kas šķir.
Kopīgas rūpes
Jāizceļ arī tuvināšanās starp Baznīcām, kas nav saistītas ar Romu. Apmēram trīsdesmit valstīs apvienošanās jau ir notikusi vai tiek sagatavota starp dažādām Baznīcām vai Ekleziālajām kopienām, piemēram, Indijā un Pakistānā jau notikusi apvienošanās starp anglikāņiem un angļu metodistiem. Savukārt kopš 1961. gada ortodoksālās Baznīcas ir sākušas organizēt panortodoksālas konferences nevis tādēļ, lai apvienotos – tas būtu pretrunā ar viņu autokefālo tradīciju –, bet tādēļ, lai nostiprinātu teoloģiskās un garīgās saites. Pastāv arī vispasaules starpkonfesiju alianses starp luterāņiem, baptistiem, metodistiem un citiem. Tas arī veicina vienotības atjaunošanu. Īpaši jāmin Lambetas anglikāņu konference, kurā regulāri piedalās dažādas anglikāņu nacionālās Baznīcas.
Noslēgums
Ceļš uz vienotību nav tikai un pirmkārt saistīts ar teoloģiskām pārdomām un teoloģisko dialogu. Taču bez šīm pārdomām un dialoga mēs celtu māju uz smiltīm. Tas, kas vieno Kristus mācekļus, bez šaubām, ir Dieva mīlestība, ko Svētais Gars ielej mūsu sirdīs un kas pieprasa sirds atgriešanos (metanoia), bet šī mīlestība būtu tikai ilūzija un nevarētu būt patiesa, ja tā neietu kopsolī ar patiesību. Mīlestība pret Dievu nav šķirama no Viņa pazīšanas, un šī pazīšana tiek arī izteikta un izpausta cilvēciskos vārdos, lai izgaismotu mūsu dzīves ceļu. Ne velti sv. Pāvils runāja par ticības mantojumu un veselīgo mācību, kas uzticīgi jāglabā un jānodod tālāk (sal., piemēram, 1 Tim 1,10 un 2 Tim 1,12-13).
Raksta sagatavošanā īpaši izmantotā literatūra
1. Iserloh E., „La storia del movimento ecumenico” // kopdarbs, Storia della Chiesa (Hubert Jedin vadībā, tulk. no vācu valodas). Milano: Editoriale Jaca Book SpA, 1972, 400.-415. lpp.
2. Kopdarbs, Théo. L’Encyclopédie catholique pour tous. Parīze: Droguet-Ardent/ yard, 1992, 584.-585. lpp.
3. Vercruysse Jos E., „Oecumenisme” // kopdarbs, Dictionnaire de theologie fondaIentale (Rene Latourelle un Rino Fisichella vadībā). Paris / Montreal: Cerf / Bellarmin, 1992, 921.-934. lpp.
Pr. Paskals Marija Jerumanis, Dr. theol., no žurnāla „Ejiet un māciet”, 1/2006(38)
http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/EM_38.htm
