Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi: protagonisma un kalpošanas krustcelēs.Meklēt patiesību, lai tajā dalītos
Dārgie brāļi un māsas!
1. Nākamās Pasaules sociālās komunikācijas dienas temats – Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi: protagonisma un kalpošanas krustcelēs. Meklēt patiesību, lai tajā dalītos, – atklāj, cik nozīmīgi šie līdzekļiem ir katras personas un visas sabiedrības dzīvē. Patiešām, ņemot vērā vispārējās globalizācijas fenomenu, vairs nav tādas cilvēciskās pieredzes jomas, kurā mediji nebūtu kļuvuši par personu savstarpējo attiecību, kā arī sabiedrisko, ekonomisko, politisko un reliģisko procesu neatņemamu sastāvdaļu. Šajā sakarā savā Vēstījumā Miera dienā aizvadītā gada 1. janvārī rakstīju: “Sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem to rīcībā esošo audzināšanas iespēju dēļ pienākas īpaša atbildība par to, lai vairotu ģimenes cieņu, atainotu tās ilgas un tiesības, atklātu tās skaistumu” (Nr. 5).
2. Ļoti straujās tehnoloģiskās attīstības dēļ šiem līdzekļiem ir dotas ārkārtējas iespējas, taču tajā pašā laikā rodas arī jauni, vēl nebijuši jautājumi un problēmas. Nav apstrīdams plašsaziņas līdzekļu nozīmīgais devums informācijas apritē, faktu izzināšanā un zināšanu izplatīšanā: tiem ir noteicoša loma, piemēram, izglītošanā un socializācijā, kā arī demokrātijas un starptautiskā dialoga attīstīšanā. Bez to atbalsta patiešām būtu grūti veicināt un uzlabot saprašanos starp nācijām, padarīt universālas miera sarunas, garantēt cilvēkiem primāro labumu – informāciju, tajā pašā laikā nodrošinot brīvu domu apmaiņu, kas pirmām kārtām atbilst solidaritātes un sabiedriskā taisnīguma ideāliem. Jā, mediji kopumā nav tikai līdzekļi ideju izplatīšanai, tie var būt un tiem ir jākļūst par instrumentiem, kas kalpo taisnīgākas un solidārākas pasaules radīšanai! Diemžēl, pastāv arī risks, ka tie var pārvērsties par sistēmu, kura tiecas pakļaut cilvēku šobrīd valdošo interešu diktētajiem apsvērumiem. Runa ir par komunikāciju, kas tiek izmantota ideoloģiskiem mērķiem vai tādēļ, lai ar uzbāzīgas reklāmas palīdzību pievērstu uzmanību patēriņa produktiem. Aizbildinoties ar realitātes atspoguļojumu, patiesībā tiek mēģināts leģitimizēt un uzspiest izkropļotus personiskās, ģimenes un sabiedriskās dzīves modeļus. Turklāt, lai palielinātu skatītāju un klausītāju skaitu jeb tā saukto auditoriju, reizēm tiek liktas lietā arī nelikumības, vulgaritāte un vardarbība. Visbeidzot, pastāv iespēja, ka, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, tiks piedāvāti un atbalstīti tādi pasaules attīstības modeļi, kuri nevis samazinās, bet gan padziļinās tehnoloģisko plaisu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm.
3. Šodien cilvēce atrodas krustcelēs. Arī uz medijiem ir attiecināms tas, ko jau rakstīju enciklikāSpe salvi par progresa apšaubāmību, jo tas piedāvā nedzirdētas iespējas labajam, bet tajā pašā laikā paver arī bezgalīgas, agrāk nebijušas iespējas ļaunajam (cfr Nr. 22). Tādēļ jāuzdod jautājums, vai būtu pareizi pieļaut, ka plašsaziņas līdzekļi pārstāv neierobežotu protagonismu vai ka tie nonāk tādu cilvēku varā, kuri tos izmanto manipulācijai ar sirdsapziņu? Vai nevajadzētu darīt visu, lai tie turpinātu kalpot cilvēka personiskajam un kopējam labumam un veicinātu „cilvēka ētisko formāciju, iekšējā cilvēka izaugsmi” (turpat)? Šo plašsaziņas līdzekļu ārkārtīgi lielā ietekme katras personas un visas sabiedrības dzīvē ir nenoliedzams fakts, taču šodien uzmanība tiek pievērsta pārmaiņām, es pat teiktu, īstai lomas mutācijai, kādu tie piedzīvo. Šodien plašsaziņas līdzekļi, pateicoties tam, ka to rīcībā ir vara un ietekmēšanas spējas, aizvien atklātāk vēlas ne tikai atainot realitāti, bet arī to ietekmēt. Proti, nākas konstatēt, ka atsevišķu notikumu atspoguļošanā medijiem tiek ierādīta nevis pareizas informācijas sniedzēju loma, bet gan tie tiek izmantoti, lai „radītu” pašus notikumus. Plašsaziņas līdzekļu funkciju bīstamo maiņu ar bažām ir pamanījuši arī daudzi garīgie ganītāji. Tieši tādēļ, ka ir runa par realitāti, kas būtiski ietekmē visas cilvēka dzīves dimensijas (morālo, intelektuālo, reliģisko, savstarpējo attiecību, emocionālo un kultūras dimensiju), apdraudot personas labumu, ir jāapstiprina patiesība, ka ne viss, kas tehniski ir iespējams, ir arī ētiski pieļaujams. Tādēļ sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu divējādā ietekme uz mūsdienu cilvēka dzīvi liek uzdot konkrētus jautājumus, kuri gaida izšķiršanos un tūlītēju atbildi.
4. Ietekme, kādu plašsaziņas līdzekļi ir ieguvuši sabiedrībā, jau tiek uzskatīta par antropoloģiskā jautājumu integrālu sastāvdaļu, kas atklājas kā sāpīgs izaicinājums trešajā tūkstošgadē. Līdzīgi kā tas notiek cilvēka dzīvē, laulībā un ģimenē, kā arī attiecībā uz mūsdienu pasaules eksistenciālajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar mieru, taisnību un visa radītā aizsardzību, tāpat arī plašsaziņas līdzekļos tiek apdraudētas cilvēka un viņa vērtību veidojošās dimensijas. Kad plašsaziņas līdzekļi zaudē ētisko piesaisti un izslīd no sabiedrības kontroles, vairs netiek ņemts vērā fakts, ka visa centrā ir cilvēks un viņa cieņu, bet līdz ar to rodas risks negatīvi ietekmēt viņa sirdsapziņu, viņa izvēli, galarezultātā ierobežojot personas brīvību un arī pašu dzīvi. Lūk, tādēļ arī ir nepieciešams, lai plašsaziņas līdzekļi rūpīgi aizstāvētu personu un pilnībā respektētu tās cieņu. Šodien šajā jomā – un daudz lielākā mērā, nekā varam iedomāties, – ir nepieciešama infoētika, līdzīgi kā medicīniskos un ar dzīvību saistītos zinātniskos pētījumus kontrolē bioētika.
5. Ir jācenšas izvairīties arī no tā, ka mediji kļūst par ekonomiskā materiālisma un ētiskā relatīvisma – mūslaiku patieso nelaimju – megafonu. Gluži pretēji, tie var sniegt un tiem ir jāsniedz savs ieguldījums patiesības par cilvēku iepazīšanā un tās izplatīšanā attiecībā uz tiem, kuri to cenšas noliegt vai sagraut. Var apgalvot, ka plašsaziņas līdzekļu galvenais uzdevums ir meklēt patiesību par cilvēku un to izskaidrot. Tādēļ pirmām kārtām šajā jomā strādājošajiem darbiniekiem un viņu vadītājiem tiek uzticēts cēls uzdevums izmantot visas aizvien pilnīgākās un izsmalcinātākās valodas iespējas, kas ir mediju rīcībā. Tomēr šis uzdevums kaut kādā veidā attiecas uz mums visiem, jo globalizācijas apstākļos visi esam gan plašsaziņas līdzekļu izmantotāji, gan arī to veidotāji. Jaunie mediji, jo īpaši telekomunikācijas un internets, maina pašas komunikācijas seju, un, iespējams, šī ir lieliska izdevība to vēlreiz uzsvērt, lai skaidrāk atklātos, kā to mēdza apgalvot mans cienījamais priekšgājējs Jānis Pāvils II, „patiesības par cilvēka personu būtiskie un neatņemamie vaibsti” (sal. Ap. vēst. Ātrā attīstība, 10).
6. Cilvēks slāpst pēc taisnības un meklē patiesību. Par to liecina fakts, ka daudzi izdevumi, programmas vai kvalitatīva beletristika, kuros patiesība par personu, tās skaistums un lielums, ieskaitot arī tās reliģisko dimensiju, tiek novērtēta un uzskatāmi atainota, pievērš sabiedrības uzmanību un gūst panākumus. Jēzus ir teicis: „Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8,32). Patiesība, kas mūs dara brīvus, ir Kristus, jo tikai Viņš var pilnībā atbildēt uz dzīvības un mīlestības alkām, kas mīt cilvēka sirdī. Cilvēks, kurš Viņu ir saticis un sajūsminās par Viņa vēsti, izjūt neremdējamu vēlmi šajā patiesībā dalīties ar citiem: „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu […], to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. To mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs” (1 Jņ 1,1-3).
Lūgsim Svēto Garu, lai netrūktu drosmīgu patiesības paudēju un autentisku liecinieku, kuri, palikdami uzticīgi Kristus pavēlēm un ticības vēsts sajūsmināti, „spētu kļūt par mūsdienu kultūras vajadzību paudējiem, uzņemoties izdzīvot šo komunikāciju laikposmu nevis kā nolieguma vai maldīšanās laiku, bet gan kā dārgu laiku, kurā tiek meklēta patiesība un veicināta vienība starp personām un tautām” (Jānis Pāvils II, Uzruna sanāksmē Vidutājas līdzības 2002. g. 9. novembrī).
Ar šo vēlējumu no sirds dodu visiem savu Svētību.
Vatikānā, 2008. g. 24. janvārī, svētā Franciska no Sales svētkos.
Benedikts XVI
