“Tautas staigās Viņa gaismā.” (Atkl 21,24)
Šajā svētdienā, kas veltīta misijām, es vispirms vēršos pie jums, brāļi, kas veicat bīskapa un priestera kalpojumu, un arī pie jums, brāļi un māsas, – pie visas Dieva tautas -, lai ikvienu mudinātu dziļāk apzināties no Kristus saņemto misionāro uzdevumu “darīt par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19), ejot svētā Pāvila, tautu apustuļa pēdās.
Baznīcas misijas mērķis ir apgaismot ar Evaņģēlija gaismu visas tautas to ceļā cauri vēsturei pie Dieva, jo Viņā tās sevi pilnībā īsteno un rod savu piepildījumu. Mums jāizjūt dziļas ilgas un dedzīga vēlēšanās apgaismot visas tautas ar Kristus gaismu, ko redz atmirdzam Baznīcas vaigā, lai visa cilvēce kļūtu par vienu ģimeni, kuras mīlošais Tēvs ir Dievs.
Tieši šādas perspektīvas iedvesmoti, Kristus mācekļi, kas ir sastopami visā pasaulē, strādā un pūlas, zem ciešanu nastas nolīkuši, un upurē savu dzīvi. Es vēlreiz uzsvēršu to, ko vairākkārt jau sacījuši mani godājamie priekšteči, – Baznīca darbojas ne jau tādēļ, lai paplašinātu savu ietekmi vai nostiprinātu savu varu, bet gan lai visiem nestu Kristu, pasaules pestīšanu. Mēs netiecamies ne pēc kā cita kā tikai kalpošanas cilvēcei, īpaši tiem, kas cieš un ir atstumti, jo ticam, ka “centieni sludināt Evaņģēliju mūsdienu cilvēkiem .. nešaubīgi ir kalpojums, kas jāveic ne tikai kristiešu kopienas, bet arī visas cilvēces labā” (Evangelii nuntiandi, 1) un kam “ir bijuši lieliski panākumi, bet, šķiet, ir aizmirsta šā kalpojuma jēga saistībā ar cilvēka dzīves pēdējām lietām un tas, kāda ir paša šā kalpojuma jēga” (Redemptoris missio, 2).
1. Visas tautas ir aicinātas uz pestīšanu
Patiesībā visas cilvēces radikālais aicinājums ir atgriezties pie sava avota – pie Dieva -, jo tikai Viņā tā var rast savu piepildījumu, visam tiekot atjaunotam Kristū. Ar Kristus izlietajām asinīm pie krusta tiks novērsta šķelšanās, pretrunas, konflikti, naidīgums, panākts izlīgums un atjaunota vienotība.
Šo jauno aizsākumu sagatavoja Kristus augšāmcelšanās un pagodināšana – Kristus visus pievelk pie sevis, atjauno un dara līdzdalīgus Dieva mūžīgajā priekā. Jaunās radības nākotne jau atmirdz mūsu pasaulē un, par spīti pretrunām un ciešanām, iededz jaunas dzīves cerību. Baznīcas misija ir “inficēt” ar šo cerību visas tautas. Tāpēc Kristus savus mācekļus aicina, attaisno, svētdara un sūta sludināt Dieva valstību, lai visas tautas kļūtu par Dieva tautu. Tikai saistībā ar šo misiju kļūst saprotams un gūst savu apstiprinājumu cilvēces patiesais ceļš vēstures gaitā. Vispārējai misijai jākļūst par nemainīgu Baznīcas dzīves pamatiezīmi. Evaņģēlija sludināšanai jābūt mūsu galvenajam un neatliekamajam uzdevumam, tāpat kā tas bija apustulim Pāvilam.
2. Svētceļojošā Baznīca
Vispārējā Baznīca, kurai nav robežu, apzinās savu atbildību par Evaņģēlija sludināšanu visām tautām (sal. Evangelii nuntiandi, 53). Baznīcai, kas ir aicināta būt par cerības sēklu, ir pienākums turpināt Kristus kalpošanu pasaulē. Tās veiktās misijas un kalpošanas mērs nav materiālās vai garīgās vajadzības, ko nosaka laicīgā eksistence, bet pestīšana, kas ir transcendenta un īstenosies Dieva valstībā (sal. Evangelii nuntiandi, 27). Šī valstība, lai gan tā pilnībā īstenosies laiku beigās un lai gan tā nav no šīs pasaules (sal. Jņ 18,36), ir arī šajā pasaulē un tās vēsturē kā taisnības un miera, patiesas brīvības un ikviena cilvēka cieņas respektēšanas spēks. Baznīca vēlas pārveidot pasauli, sludinot mīlestības Evaņģēliju, “kas vienmēr no jauna var apgaismot pasauli, kurā valda tumsa, un kas mums sniedz drosmi dzīvot un strādāt .. tā, lai Dieva gaisma varētu ienākt pasaulē” (Deus caritas est, 39). Ar šo vēstījumu es vēlreiz aicinu visus Baznīcas locekļus un institūcijas iesaistīties šajā misijā un kalpošanā.
3. Missio ad gentes
Tādējādi Baznīcas misija ir aicināt visas tautas uz pestīšanu, ko Dievs piepildīja ar sava Dēla iemiesošanās starpniecību. Tāpēc mums no jauna jāapņemas sludināt Evaņģēliju, kas ir brīvības un progresa, brālības, vienotības un miera ieraugs (sal. Ad gentes, 8). Es gribu “vēlreiz apliecināt, ka uzdevums evaņģelizēt visus cilvēkus ir Baznīcas galvenā misija” (Evangelii nuntiandi, 14), pienākums un sūtība, ko plašās un dziļās pārmaiņas sabiedrībā dara vēl aktuālāku. Runa ir par cilvēku mūžīgo pestīšanu, cilvēces vēstures un Visuma mērķi un piepildījumu. Tautu apustuļa iedvesmotiem un rosinātiem, mums jāapzinās, ka Dievam ir daudz ļaužu arī visās tajās pilsētās, kurās ierodas mūsdienu apustuļi (sal. Apd 18,10). Patiešām, “apsolījums pieder .. visiem, kas ir tālu un kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās” (Apd 2,39).
Visai Baznīcai jāuzņemas veikt missio ad gentes, līdz pilnībā īstenosies Kristus pestījošā vara pār visu radību: “Tagad vēl mēs neredzam, ka viss Viņam pakļauts.” (Ebr 2,8)
4. Aicināti evaņģelizēt pat ar moceklību
Šajā misijām veltītajā dienā es lūgšanā pieminu tos, kas veltījuši savu dzīvi tieši evaņģelizācijas darbam. Es īpaši pieminu vietējās Baznīcas un misionārus – sievietes un vīriešus -, kas liecina par Dieva valstību un to izplata apstākļos, kad tiek vajāti, – kad nākas ciest dažādu spaidu dēļ, sākot no sociālās diskriminācijas līdz pat ieslodzīšanai cietumā, spīdzināšanai un nāvei. Arī šodien ne mazums ir to cilvēku, kas tiek nodoti nāvē Viņa “Vārda” dēļ. Vārdi, kurus rakstījis mans godājamais priekštecis Jānis Pāvils II, arvien ir aktuāli: “Jubilejas piemiņa mums atklājusi pārsteidzošu ainu, parādot, ka mūsu laiks ir īpaši bagāts ar lieciniekiem, kuri tādā vai citādā veidā ir pratuši dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, naidīguma un vajāšanu ielenkti, bieži vien sniedzot visaugstāko liecību – asins liecību.” (Novo millennio ineunte, 41)
Līdzdalība Kristus misijā iezīmē arī to Evaņģēlija sludinātāju dzīvi, kuriem ir paredzēts tāds pats liktenis kā viņu Mācītājam. “Atcerieties manus vārdus, ko es jums teicu, – kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tad vajās arī jūs.” (Jņ 15,20) Baznīca iet pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Kristus, un tai ir tāds pats liktenis kā Viņam, jo tā nerīkojas saskaņā ar cilvēcisko loģiku un nepaļaujas uz savu pašas spēku, bet tā seko Kristum krusta ceļā un bērna paklausībā savam Tēvam kļūst par liecinieci un ceļabiedri visai cilvēcei.
Baznīcām, kas dibinātas tālā pagātnē, kā arī tām, kas radušās ne tik sen, es atgādinu – Kungs ir vēlējies, lai tās būtu par zemes sāli un pasaules gaismu, un Viņš tās ir aicinājis sludināt Kristu – tautu Gaismu – līdz pat zemes robežām. Missio ad gentes jābūt par šo Baznīcu veiktā pastorālā darba prioritāti.
Es pateicos pontifikālajām misiju darba institūcijām un tās mudinu turpināt tik ļoti nepieciešamā darba veikšanu, proti, misiju vadīšanu, misionāru formāciju un finansiālās palīdzības sniegšanu jaunajām Baznīcām. Ar šo pontifikālo institūciju palīdzību lieliski tiek panākta komūnija starp Baznīcām, kuras dalās tajā, kas katrai no tām ir dots, lai cita citu atbalstītu, un īsteno kopīgas misionārā darba ieceres.
5. Noslēgums
Misionārā degsme vienmēr bijusi mūsu Baznīcu dzīvotspējas apliecinājums (sal. Redemptoris missio, 2). Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka evaņģelizācija ir Svētā Gara darbs un ka vietējai Baznīcai, kura sūta misionārus ārpus savas zemes robežām, pirms tā veic konkrētu darbību, ir jāsniedz liecība un jāizstaro Kristus gaisma (sal. Redemptoris missio, 26). Tāpēc es aicinu visus katoļus lūgt Svēto Garu par to, lai arvien lielāka kļūtu Baznīcas misionārā degsme – degsme izplatīt Dieva valstību un atbalstīt misionārus un kristiešu kopienas, kas ir šā misiju darba priekšgalā un reizēm piedzīvo naidīgumu un vajāšanas.
Tajā pašā laikā kā uzticamu zīmi komūnijai starp Baznīcām es visus, īpaši šajā laikā, kad visu cilvēci skar krīze, aicinu sniegt finansiālu palīdzību, lai jaunajām vietējām Baznīcām būtu atbilstoši apstākļi veikt tautu apgaismošanu ar mīlestības Evaņģēliju.
Lai mūs misiju darbā vada Jaunava Marija, Jaunās evaņģelizācijas zvaigzne, kas pasaulei dāvājusi Kristu, Gaismu tautu apgaismošanai, lai Viņš nestu pestīšanu “līdz zemes robežām” (Apd 13,47).
Es visiem dodu savu svētību.
Vatikānā 2009. gada 29. jūnijā.
BENEDICTUS PP. XVI
Tulkoja A. Feldmane
