Aicinājumi Baznīcas – misijas kalpošanā
Dārgie brāļi un māsas!
1. Pasaules Lūgšanu dienai par aicinājumiem, kas tiks svinēta 2008.gada 13.aprīlī, izvēlējos tematu „Aicinājumi Baznīcas-misijas kalpošanā”. Augšāmcēlies Jēzus apustuļiem uzticēja uzdevumu: „Ejiet un māciet visas tautas, kristījot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 28,19), apstiprinot: „Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām” (Mt 28,20). Baznīca tās kopumā un katrā savā loceklī ir misionāra. Ja kristības un iestiprināšanas sakramentu spēkā katrs kristietis ir aicināts liecināt un sludināt Evaņģēliju, tad misionārā dimensija īpašā un intīmā veidā ir saistīta ar priestera aicinājumu. Derībā ar Izraēli Dievs uzticēja izvēlētiem, Viņa aicinātiem un pie tautas Viņa vārdā sūtītiem vīriešiem misiju būt par praviešiem un priesteriem. Tā viņš darīja, piemēram, ar Mozu: „Tagad ej! – viņam teica Jahve – Es tevi sūtu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes… kad būsi izvedis tautu no Ēģiptes, jūs kalposiet Dievam šajā kalnā” (Izc 3,10.12). Līdzīgi notika ar praviešiem.
2. Tēviem dotie apsolījumi piepildījās Jēzū Kristū. Vatikāna II koncils šajā sakarā apstiprina: „Ir atnācis Dēls, ko sūtīja Tēvs, kurš Viņā pirms pasaules radīšanas mūs ir izvēlējis un mūs ir paredzējis būt pieņemtiem kā dēliem… Tāpēc, lai izpildītu Tēva gribu, Kristus virs zemes ir iedibinājis debesu valstību un mums ir atklājis tās noslēpumu, un caur Viņa paklausību ir īstenojis atpestīšanu” (Dogm. Konst. Lumen gentium, 3). Jau publiskās dzīves laikā, sludinot Galilejā, Jēzus izvēlējās dažus mācekļus, kā sev tuvus līdzstrādniekus mesiāniskajā kalpošanā. Piemēram, maizes pavairošanas brīdī, sakot apustuļiem: „Jūs paši dodiet viņiem ēst” (Mt 14,16), Viņš mudināja tos uzņemties rūpes par pūļa vajadzībām, kuram gribēja dot barību, lai to paēdinātu, kā arī atklāt ēdienu, „kas ir mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Viņš bija līdzjūtīgs pret cilvēkiem, jo, pārstaigājot pilsētas un ciematus, bija saticis nogurušo un izvārdzināto pūļus, „kā avis, kam nav gana” (sal. Mt 9,36). No šī mīlestības skatiena izrietēja viņa aicinājums mācekļiem: „Lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Mt 9,38), un Viņš sūtīja tos Divpadsmit, ar konkrētām norādēm, „vispirms pie Izraēļa nama pazudušajām avīm”. Ja pakavējamies pārdomās pie šīs Mateja Evaņģēlija lappuses, kas parasti tiek saukta par „misionāro uzrunu”, pamanīsim visus tos aspektus, kuri raksturo tādas kristīgās kopienas, kas vēlas būt uzticīga Jēzus piemēram un mācībai, misionāro aktivitāti. Lai atsauktos Kunga aicinājumam, ir jāspēj ar gudrību un vienkāršību stāties pretī jebkurām briesmām un pat vajāšanām, jo „māceklis nav pārāks par savu skolotāju, ne arī kalps pārāks par savu kungu” (Mt 10,24). Kļuvuši vienoti ar savu Skolotāju, mācekļi vairs nav vieni debesu valstības sludināšanā, bet pats Jēzus darbojas viņos. „Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis” (Mt 10,40). Un kā patiesi liecinieki „ietērpti spēkā no augšienes” (Lk 24,49), viņi sludināja „atgriešanos un grēku piedošanu” (Lk 24,47) visām tautām.
3. Tieši tādēļ, ka viņi bija Kunga sūtīti, Divpadsmit iegūst „apustuļa” vārdu, jo ir paredzēti pārstaigāt pasaules ceļus, sludinot Evaņģēliju kā Kristus nāves un augšāmcelšanās liecinieki. Svētais Pāvils raksta Korintas kristiešiem: „Mēs – tas ir Apustuļi – sludinām krustā sisto Kristu” (1 Kor 1,23). Apustuļu Darbu grāmata šajā evaņģelizācijas procesā ļoti nozīmīgu vietu ierāda arī citiem mācekļiem, kuru misionārais aicinājums izriet no apredzes apstākļiem, reizēm sāpīgiem, piemēram, kā Jēzus sekotājiem tiekot izraidītiem no dzimtās zemes (sal. 8, 1-4). Svētais Gars ļauj šo pārbaudījumu pārveidot par žēlastības dāvanu un iespēju, lai Kunga vārds tiktu sludināts citām tautām un tādā veidā paplašinātos kristīgās Kopienas rindas. Te ir runa par vīriešiem un sievietēm, kuri, kā Apustuļu Darbu grāmatā raksta Lūkass, „ ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdam” (15,26). Pirmais no viņiem, ko pats Kungs aicināja būt par īstu Apustuli, bez šaubām, ir Pāvils no Tarsas. Visu laiku lielākā misionāra Pāvila dzīve daudzveidīgi parāda, kāda ir saikne starp aicinājumu un misiju. Kad Pāvila pretinieki viņam pārmeta, ka viņš nav tiesīgs saukties par apustuli, viņš atkārtoti atsaucas uz savu aicinājumu, ko saņēmis tieši no Kunga (sal. Rm 1,1; Gal 1,11-12.15-17).
4. Gan sākumā, gan arī vēlāk, tas, kas „vada” apustuļus (sal. 2 Kor 5,14), vienmēr ir „Kristus mīlestība”. Kā uzticīgi Baznīcas kalpi, paklausīgi Svētā Gara darbībai, gadsimtu gaitā pirmo mācekļu pēdās ir gājuši neskaitāmi misionāri. Vatikāna II koncils norāda: „Kaut arī uzdevums izplatīt ticību attiecas uz ikvienu Kristus mācekli atkarībā no viņa iespējām, Kristus Kungs no saviem daudzajiem mācekļiem vienmēr aicina tos, kurus vēlas, lai tie būtu ar Viņu un, lai varētu tos sūtīt sludināt tautām (sal. M 3,1»-15) (Dekr. Ad gentes, 23). Patiesi, Kristus mīlestība brāļiem tiek nodota caur piemēru un vārdos; ar visu dzīvi. „Misionāru īpašais aicinājums ad vitam – rakstīja mans cienījamies Priekštecis Jānis Pāvils II – saglabā visu savu spēku: tas prezentē Baznīcas misionārā uzdevuma paradigmu, kurai vienmēr ir nepieciešama radikāla un pilnīga veltīšanās, jauni un drosmīgi impulsi” (Enc. Redemptoris missio, 66).
5. Pie personām, kuras pilnīgā veidā nododas kalpošanai Evaņģēlijam, īpašā veidā pieder priesteri, kuri ir aicināti sludināt Dieva Vārdu, administrēt sakramentus, jo īpaši Euharistiju un Gandares sakramentu, kuri ir veltījušies kalpošanai vismazākajiem, slimajiem, cietošajiem, nabadzīgajiem un tiem, kuri pārdzīvo smagus brīžus tajās zemeslodes vietās, kur joprojām ir milzums cilvēku, kuri arī šodien vēl nav piedzīvojuši patiesu tikšanos ar Jēzu Kristu. Tieši viņiem misionāri nes Kristus pestījošās mīlestības pirmo vēsti. Statistikas dati liecina, ka pateicoties šo priesteru, kuri pilnībā veltījušies savu brāļu pestīšanai, pastorālajam darbam kristīto skaits katru gadu pieaug. Šajā sakarā īpaša atzinība pienākas „priesteriem fidei donum, kuri kompetenti un ar augstsirdīgu veltīšanos veido kopienas, sludinot tām Dieva Vārdu un laužot Dzīvības maizi, netaupot spēkus kalpošanā Baznīcas misijai. Jāpateicas Dievam par tik daudziem priesteriem, kuri, kalpojot Kristum, ir cietuši līdz par dzīvības upurēšanai… Runa ir par aizkustinošām liecībām, kas var sajūsmināt daudzus jauniešus sekot Kristum un ziedot savu dzīvi citiem, tieši šādā veidā atrodot patieso dzīvi” (Ap.pamud. Sacramentum caritatis, 26). Caur saviem priesteriem Jēzus ir klātesošs mūsdienu cilvēkiem līdz pat visattālākajiem zemes nostūriem.
6. Baznīcā vienmēr ir bijis ne mazums vīriešu un sieviešu, kuri Svētā Gara vadīti izvēlas izdzīvot Evaņģēliju radikālā veidā, dodot šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus. Šiem neskaitāmiem kontemplatīvās un aktīvās dzīves Institūtiem piederošajiem reliģiozajiem un reliģiozajām ir „nozīmīga loma pasaules evaņģelizācijā” (Decr. Ad gentes, 40). Ar pastāvīgo kopīgo lūgšanu kontemplatīvās dzīves reliģiozie nemitīgi aizlūdz par visu cilvēci. Aktīvās dzīves reliģiozie ar savu daudzveidīgo karitatīvo darbību visiem sniedz dzīvu Dieva mīlestības un žēlsirdības liecību. Par šiem mūslaiku apustuļiem Dieva Kalps Pāvils VI ir teicis: „Caur savu reliģisko konsekrāciju viņi ir īpašā veidā brīvprātīgi un brīvi atstāt visu un iet sludināt Evaņģēliju līdz pat zemes robežām. Viņi ir izdomas bagāti un viņu apustulātu raksturo oriģinalitāte, ģenialitāte, kas liek sajūsmināties. Viņi ir augstsirdīgi: bieži vien viņi atrodas misijas priekšējās pozīcijās, un uzņemas vislielāko risku savai veselībai un arī dzīvībai. Jā, patiesi, Baznīca viņiem ir ļoti pateicīga” (Ap.pamud. Evangelii nuntiandi, 69).
7. Turklāt, lai Baznīca varētu turpināt veikt tai Kristus uzticēto misiju un, lai nepietrūktu pasaulei tik ļoti nepieciešamo evaņģelizētāju, ir nepieciešams, lai kristīgajās kopienās nemazinātos pastāvīga bērnu un jauniešu ticības audzināšana, ir nepieciešams ticīgajos saglabāt dzīvu aktīvas misionārās atbildības un solidāras līdzdalības ar zemes tautām apziņu. Ticības dāvana aicina visus kristiešus līdzdarboties evaņģelizācijā. Šo apziņu vairo sludināšana un katehēze, liturģija un pastāvīga audzināšana lūgšanai, to nostiprina mācīšanās pieņemt, žēlsirdības darbu veikšana, garīgā vadība, pārdomas un spēja izšķirt, kā arī pastorālie projekti, kuros nozīmīga daļa ir vērsta uz aicinājumiem.
8. Tikai garīgi labi iekoptā augsnē uzzied aicinājumi uz ordinēto priesterību un konsekrēto dzīvi. Patiesi, kristīgās kopienas, kas intensīvi izdzīvo Baznīcas noslēpuma misonāro dimensiju, nekad nenoslēgsies pašas sevī. Misija kā dievišķās mīlestības liecināšana, kļūst īpaši iedarbīga, ja tiek sniegta kopienas veidā, „lai pasaule ticētu” (sal. Jņ 17,21). Aicinājumu dāvanu Baznīca lūdz no Svētā Gara katru dienu. Līdzīgi kā tas bija Baznīcas pirmsākumos, arī tagad ekleziālā Kopiena, pulcējusies kopā ar Jaunavu Mariju, Apustuļu Karalieni, mācās no viņas lūgt Kungam jaunu apustuļu uzplaukumu, kuri prastu sevī izdzīvot to ticību un mīlestību, kas ir nepieciešami misijai.
9. Nododot šīs pārdomas visām ekleziālajām Kopienām, lai tās tajās rastu pamudinājumu lūgšanai, iedrošinu tos daudzos cilvēkus, kuri ar ticību un augstsirdību darbojas aicinājumu veicināšanas jomā, un no sirds dodu savu apustulisko svētību audzinātājiem, katehētiem un visiem pārējiem, jo īpaši aicinājuma meklēšanas ceļā esošiem jauniešiem.
Vatikānā, 2007. gada 3.decembrī
Benedikts XVI
