Ļoti cienījamie konferences dalībnieki!
Bīskaps Sloskāns saprata, ka „latviešu tauta spēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bijusi mūsu tautai cauri gadsimtiem.” Manā bērnības dievnamā bija skaists uzraksts ar lieliem, skaistiem burtiem: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”. Paldies maniem vecākiem, vecvecākiem un mācītājiem, kas skaidrojuši šo vārdu būtību. Domāju, ka tas labais, gaišais tikumības un ētikas gēns no mūsu tautas dainām, pasakām, kristīgās ticības, no baznīcām ir vēl dzīvs mūsu tautā, un tas mūs vēl joprojām nes. Visvairāk jau mēs to jūtam Dziesmusvētkos, mākslā, daiļradē.
Ceļš, Kristus, man palīdzēja pārdzīvot trīskārtīgu tiesāšanu, izsūtījumus, garos etapus starp dažādām Sibīrijas nometnēm, smagu slimību, drauga nodevību, pat izmisumu, taču es nebiju atstāta, jo Ceļš mūs visus izveda gaismā. Dievs mums atdeva brīvību. Mēs visi arī barikāžu laikā saskrējām Domā lūgties, jo nāvei līdzās ir realitātes sajūta – tu meklē būtisko.
Vēstulē vecākiem bīskaps Sloskāns raksta: „Lūdzieties! Lūdzu, es jūs lūdzu lūdzieties!” Arī pats viņš bija pastāvīgā lūgšanā. Par to, ka lūgšanas spēks ir stiprāks par cilvēka gribu, es pārliecinājos, pēc sava pēdējā apcietinājuma 1989. gada beigās nokļuvusi Zviedrijā sava brāļa ģimenē. Mana brāļa sieva pārcilāja vairākas mapes ar mūsu ieslodzīto aizstāvību, kuru bija sarīkojusi tāda kustība „Gaismas akcija”. Tajā piedalījās daudzi cilvēki, pat no dažādiem kontinentiem, pat no Amerikas un Austrālijas. Mums uzradās daudz aizstāvju! Viņi mūs visus, kurus apcietināja 1983. gadā, dēvēja par sirdsapziņas cietumniekiem. Bija kāda maza baptistu draudzīte, ap 200 cilvēku sastāvā, kura bija sadalījusies pa grupiņām, un katra grupiņa lūdzās par vienu no mums šinī 1983. gadā. Sieviete, kas ielūdza mani pie sevis ciemos, bija tās grupiņas vadītāja, kas lūdza par mani. Viņa bija slima. Lai justu kaut kādā mērā tās sāpes, ko izjutām mēs cietumos, viņa bija kāpusi augstā augstā kalnā blakus savām mājam, turējusi rokās mazu ziedu pušķīti un skatījusies uz Sibīrijas pusi. Sūtījusi savas lūgšanas par mani Dievam. Esmu pārliecināta, ka Dievs viņu lūgšanas uzklausīja un ļaunuma impērija sagruva, bet ne pats ļaunums, pret kuru mums jācīnās.
Bīskaps Sloskāns saka: „Man bija liels garīgs ieguvums pašam pieredzēt sāpes, ko cieš citi.” Arī man tā bija. Es esmu tiešām laimīga, ka varēju just tās sāpes kopā ar citiem. Pretējā gadījumā, varbūt man tagad būtu bijis grūtāk, par to dzirdot, lasot grāmatas, satiekot tik daudzus cilvēkus, lasot tos memuārus, kas uzrakstīti par mūsu nogalinātiem virsniekiem zem Šmita kalna, skatoties Dzintras Gekas filmas, kurās meklē pēdas vēl dzīvi palikušajiem latviešu bērniem, kas tagad ir veci cilvēki. Man ir vieglāk to visu paciet, jo es pati biju tur.
Ne visiem kā bīskapam Sloskānam un man izdevās saglabāt savu dzīvību, tāpēc es jūs lūdzu, cienījamie konferences dalībnieki, lai godinātu un pieminētu tos mūsu tautiešus, kas dažādos laikos atdeva savas dzīvības par mūsu Latvijas brīvību un savu garīgo pārliecību, piecelsimies uz klusuma brīdi.
Paldies!
