Eminence, ekselences, godājamie klātesošie!
Man ir patiesi liels gods runāt tādā auditorijā, kur ir mūsu nācijas garīgie un laicīgie līderi. Šīs dienas runātāji, manuprāt, katrs ir ar kaut ko izcils. Mēs jau nerunājam šodien par vienu personību, bet par vērtībām. Tāpēc patīkami un pagodinoši būt tieši šajā ēkā. Ļoti labi, ka Rīgas Latviešu biedrība devusi pajumti šai konferencei, tādējādi saslēdzot šos laikmetus, kas ir latviešu nacionālās apziņas, valsts veidošanās paši pirmsākumi, kulturālie pirmsākumi un šodiena, mūsu neatkarība. Un mēs runājam par visu periodu. Redzam visu Latvijas tapšanas periodu un redzam, ka mums ir tik dziļa vēsture pretēji tam, ko nācies dzirdēt, ka latviešu nācijai vēl nav savas vēstures, savu varoņu, savu nozīmīgu datumu un daudz kā cita. Fakti, par kuriem runājam šodien, to noliedz.
Par bīskapu Boļeslavu Sloskānu var runāt divās dimensijās. Viena ir laicīgā dimensija, ko var saukt par pilsonisko stāju, nacionālo apziņu, cilvēka personību. Otra ir garīgā dimensija. Ir ļoti grūti kaut ko piebilst pie tā, kas dzirdēts šodienas dziļajos referātos. Man klātos izteikties par valstisko un cilvēka personības dimensiju.
Pirmkārt, ja runājam par īsteniem tautas līderiem, nācijas līderiem, ne nominētiem no valsts varas vai politiskiem spēkiem, tad jārunā par tiem, kas savus darbus darīja neatkarīgi no tā, vai kāds viņiem par to samaksās algu vai izteiks pateicību. Šos līderus neatzīst īsā laikā kādā dokumentā. Par viņiem uzzina ilgā laika periodā. Daudzi diemžēl par tādiem līderiem kā B. Sloskāns uzzina tikai šodien un pamazām. Taču tam visam ir nozīme. Okupācijas laikā ierindas cilvēkiem jebkādi fakti par patiesiem līderiem un okupācijas varai netīkamiem cilvēkiem tika slēpti. Klusībā mēs runājām par brīvību no komunistiskās Krievijas, taču nosaukt par saviem līderiem varējām vien autoritatīvo varoni Ulmani, leģionārus, sarkanos strēlniekus. Atmodas sajūsmā es ieraudzīju citus varoņus – sākumā jaunlatviešus, pēc tam demokrātiskās Latvijas pamatlicējus, pretošanās kustības dalībniekus. Tādi līderi ir arī mūsu vidū, tos dzirdējām arī šeit. Un ar apbrīnu viņus vērojam. Jāsaka, tas, ka mūsu vidū vēl joprojām ir garīgi spēcīgi cilvēki, kas izgājuši Sibīrijas koncentrācijas nometnes un var runāt šodien, ir neticama Dieva dāvana mūsu tautai. Manuprāt, par to ir vērts aizdomāties, kāpēc tā ir, un saprast, ka tas varbūt ir ar nolūku, lai skatāmies uz viņiem kā piemēru un ideāliem, un tik daudz, cik mūsu spēkos, izdarītu arī kaut ko šajā virzienā. Esmu pārliecināts, ka katrs, nostājoties uz šī ceļa, kā paraugu turot Boļeslavu Sloskānu, Lidiju Lasmani, brīnītos, cik daudz varētu izdarīt.
Vēl kāda lieta, ko negatavoju uzrunai šai konferencei, bet vēlos tajā dalīties. Mums tiek piedāvāti vairāki valsts un sabiedrības attīstības ceļi. Viens no tiem ir izvirzīt par līderiem tehnokrātiskus cilvēkus ne sliktā nozīmē, kuriem netraucēs pagātnes bagāža, pagātnes atmiņas, mokošas situācijas, kuri nerakņāsies pagātnē, rīkosies pragmatiski, kas nešķels sabiedrību, palīdzēs kļūt materiāli bagātākiem. Un daudzas no lietām, kas ir ideāli, kas ir garīgas lietas, atrisināsies, kad kļūsim bagāti un stipri. Tad viss atrisināsies. Jautājums, vai tas ir risinājums? Viennozīmīgas atbildes nav. Jo ir piemēri, kad ar ideāliem vārdiem uz lūpām notiek radikalizēšanās. Runājot par ideāliem, daudzi paši neapzinās, vai viņu ideālus izmanto kāds, kurš prot no tiem dabūt pašlabumu. Vienkāršas atbildes nav. Bet tās var meklēt dziļākos slāņos.
Dzirdēju šeit labu pamudinājumu, ka B. Sloskāns bijis vienkāršs cilvēks, bet ikviens viņā spējis pamanīt, ka aiz vienkāršības slēpjas diženums. To arī var nosaukt par tehnokrātismu. Svarīgi, ko ar to saprotam.
Konferences nosaukums ir „Patiesība un piedošana”. Ar šiem vārdiem ir operējis bīskaps. Te meklējama atbilde, vai ir nepieciešami izteikti ideālisti vai tehnokrāti. Vai mums ir nepieciešams rakņāties pagātnē? Manuprāt, abi vārdi ir būtiski. Piedošana, jo nepiedodot varam kļūt ļauni un atriebīgi, bet piedošanai jābūt uz patiesības pamata. Tas nav tikai kristiešu atzinums, ka patiesa taisnība un saliedētība ir tikai tad, kad esam kopā atraduši patiesību. Patiesību var atrast, par to runājot, meklējot, nebaidoties kļūdīties. Arī B. Sloskāns, atrodoties piespiedu trimdā, nav izvairījies runāt par to, kas notiek komunistiskajā Krievijā. Viņš ir vairojis zināšanas Rietumos par to, kas notiek teroristiskā režīmā. Atzinis to par nepieciešamu. Redzējis, ka tur nav pretrunas starp to, ko citi sauc par rakņāšanos pagātnē, skatīšanos uz drūmām lietām ar garīgu attīstību un piedošanu.
Es atgriezīšos tuvākam aspektam, par laicīgu dzīvi, politiku un kultūru, jo paradoksāli, ka tagad pildu arī kultūras ministra pienākumus. Man jāpiemin Latgale un katoļu garīdzniecība tajā. Garīdznieku loma ir bijusi izcila. Tas saistīts ar to, ka augstākā izglītība līdz 20.gs. sākumam Latgalē bijusi mazāk pieejama nekā citur. Tas bija saistīts ar Latgales administratīvo atrautību no pārējās teritorijas. Tā iekļāvās Krievijas impērijā un tur rusifikācija bija smagāka – pastāvēja drukas aizliegums, izglītības aizliegums latgaliski un latviski, kas citur tik spēcīgi nenotika. Vieglāk pieejama izglītība bija garīgās skolās, semināros. Man nav zināms, vai bīskaps īpaši runājis par latgalisko. Taču no šodienas referātiem uzzināju, ka B. Sloskānu sarūgtināja trimdā esošo latviešu daļas aiziešana no savām saknēm, ieaugšana jaunajā dzīves vidē. Tas liecina, ka viņš domājis par latvisko un latgalisko dimensiju.
Kā pēdējo vēlos minēt tiesiskuma aspektu. Tas, kas noticis komunistiskajā Krievijā un Latvijas teritorijā, liecina, ka valsts vara var ne tikai aizsargāt sabiedrību no haosa, ieviest kārtību un kalpot sabiedrības labumam. Ja valsts priekšgalā ir cilvēki ar vērtībām, kurās garīgums neieņem nekādu vietu, pats var kļūt par ļaunuma asi, arī tiesas institūcijas var pārvērsties savā pretmetā – no tiesiskuma aizsardzības par beztiesiskuma aizstāvi. Var gadīties, ka cilvēki, kurus valsts tiesas notiesā un atzīst par noziedzniekiem, tiesas zālē bijuši vienīgie, kuri patiesībā ievērojuši un kalpojuši garīgajam un laicīgajam likumam. Kam kalpos valsts iedibinātā tiesu sistēma? Šis ir procesa nevis sastindzis jēdziens. Ar to es domāju, ka valsts un sabiedrība nav miris organisms. Tas turpina dzīvot. Jebkurā brīdī tas ir jāizkopj gan fiziski, gan garīgi, jo sastindzis ir tikai tas, kas miris. Valstī nebeidzas līderu, sabiedrības un paaudžu maiņas, tāpēc būtiski ikdienā domāt par tiesiskiem, garīgiem aspektiem. Tikai tas var mūs paglābt no tādu cilvēku nokļūšanas pie varas, kas to var izmantot ļaunprātīgi, kas var pēc tam visus tālākos valsts administratīvos un tiesiskos instrumentus un aparātus pavērst pret pašiem cilvēkiem.
Paldies!
