Man ir īpašs prieks Ukrainas Bīskapu konferences un savā vārdā sveicināt Rīgas metropolītu-arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču kā šodienas konferences organizētāju un Jūsu Eminenci kardinālu, visus priesterus, garīdzniekus, klosterļaudis un visus konferences dalībniekus.
Neslēpšu, ka biju pārsteigts, kad Ukrainas bīskapi izvēlējās mani, lai viņus pārstāvu konferencē Rīgā, jo, neskatoties uz to, ka daudzi Ukrainas bīskapi ir beiguši Rīgas Garīgo semināru, pats neesmu mācījies Rīgā. Pagājušā gadsimta 70. gados tas bija vienīgais seminārs, kuru Padomju Savienības jaunieši varēja apmeklēt, lai pēc tam kļūtu par priesteriem. 1975. gadā, pabeidzot vidusskolu, arī es vēlējos kļūt par Rīgas Garīgā semināra semināristu, taču tobrīd nesaņēmu atļauju no vietējās varas iestādēm, tāpēc mana sagatavošanās priesterībai noritēja citādā veidā. Ar to vēlējos pateikt, ka, manuprāt, uz šo tikšanos bija jādodas kādam citam bīskapam no Ukrainas, kas pabeidz semināru Rīgā, te saņemot priestera svētības. Taču, šķiet Providence izvēlējās citu ceļu un esmu par to pateicīgs.
Pāris vārdos atļaušos raksturot Baznīcas situāciju Ukrainā. Latīņu rita katoļi Ukrainā veido aptuveni 1,5% jeb tie ir 700 000 iedzīvotāji no visas Ukrainas populācijas. Ukrainā ir 46 miljoni iedzīvotāju. Ukrainā ir 17 bīskapi, kas kalpo septiņās diecēzēs. Pieci bīskapi jau ir emeritēti. Turklāt pieci bīskapi tieši Latvijā 80. gados beidza garīgo semināru un te kļuva par priesteriem.
Šodien Ukrainā ir ap 500 priesteru, no kuriem 200 ir Polijas, Ungārijas, Baltkrievijas, Vācijas, Slovākijas, Rumānijas un Itālijas pilsoņi. Ir 1200 katoļu draudzes. Ir draudzes, kur ir pat ap 3000 locekļu, turpretī dažās draudzēs ir tikai 30-40 locekļi, citās pat vēl mazāk. Diemžēl pēdējos gados draudzes locekļu skaits nepieaug. Skatoties statistiku, draudzēs mirušo skaits pārsniedz jaunkristīto skaitu.
Galvenie iemesli, kāpēc tā notiek, ir dzimstības samazināšanās un augstais emigrācijas līmenis Ukrainā, jo daudzi dodas uz citām valstīm, lai spētu nopelnīt naudu un uzturēt ģimeni.
Palūkojoties aizvadītā gadsimta 60. gadu Ukrainas Padomju Republikā, jāsecina, ka toreiz te bija tikai 15 priesteri. Toreiz padomju varas pārstāvji ticēja, ka tie ir pēdējie palikušie priesteri Ukrainas Baznīcas vēsturē. Viņi domāja, ka pēc viņu nāves vairs nebūs baznīcu un ticīgo.
Tai laikā Ukrainā ieradās septiņi priesteri no Latvijas, pateicoties kuriem ticīgo dzīvē parādījās jauns atspēriena punkts, un tā bija jauna attīstības iespēja. Vietās, kur ieradās šie priesteri, dzima jauni aicinājumi.
Latviešu priesteri, zinot, cik grūti padomju gados bija iestāties seminārā, palīdzēja jauniešiem, kuri vēlējās kalpot Dievam, atrast Latvijā darbu, lai tādā veidā drīkstētu pamest Ukrainu. Pretējā gadījumā viņi nedrīkstēja pamest Ukrainu un uzsākt studijas seminārā. Tieši tādā veidā vairākiem jauniešiem bija iespēja kļūt par semināristiem Rīgā.
Starp tiem septiņiem priesteriem, kas Ukrainā ieradās 60. gados, bija priesteris Kazimirs Montsinskis. Viņš kā priesteris kalpoja Rietumukrainā, sākot no 1966. gada. Viņš kalpoja lielākajās draudzēs – Samborā, Mostiskā, Ļvovā. Pēc pāris gadiem viņš sagatavoja trīs kandidātus uz semināru, kuri jau 1987. gadā Ukrainā atgriezās kā priesteri.
Priesteris Jānis Krapāns ieradās no Latvijas, lai kalpotu Centrālukrainā. Arī viņš uz Rīgas semināru sūtīja kandidātus, kuri vēlāk dzimtenē atgriezās jau kā priesteri. Neskatoties uz lielo katastrofu, kas notika Černobiļā, viņš turpināja savu priestera kalpojumu Kijevas apkaimē. Viņš atjaunoja desmitiem pamestu un sagrautu baznīcu un 90. gados beidza Kijevas Svētā Nikolaja baznīcas atjaunošanu. Pēc tam viņš atgriezās Latvijā.
1976. gadā Ukrainā ieradās latviešu priesteris Jānis Purvinskis. 1991. gadā viņš kļuva par pirmo pēckara Kijevas-Žitomiras diecēzes bīskapu. 90. gados Kijevas apkaimē bīskaps atvēra garīgo semināru, kurš darbojas vēl šodien.
Latviešu priesteris Bernards Mickievics pēc pāris kalpošanas gadiem uz pieciem gadiem tika ieslodzīts cietumā. Taču arī pēc pieciem cietumā pavadītiem gadiem viņš atsāka savu priesterisko kalpojumu. Viņš ir apbedīts Ukrainā Berdicevas Dievmātes svētnīcas tuvumā.
Latviešu priesteris Vladislavs Vanags devās kalpot uz nelielu pilsētiņu Horodok. Īsā laika periodā viņš uzcēla 30 jaunas baznīcas un vēl daudzas citas atjaunoja, kuras jau bija gruvešos. Tieši šajā pilsētiņā V. Vanags atvēra pirmo garīgo semināru Ukrainā, kurš darbojas arī šodien. Tāpat viņa vārdā tika nosaukta viena no šīs pilsētiņas ielām. Un patiesībā šī ir vienīgā iela visā Ukrainā, kura nosaukta katoļu priestera vārdā.
60. un 70. gadu Ukrainā Baznīcas dzīve bija interesanta. Protams, ka tai laikā nenotika grandiozas procesijas, nebija lielu Pirmās Svētās komūnijas svētku vai skaistu laulību ceremoniju un diemžēl diezgan daudz ticīgo cilvēku nonāca aiz restēm savas ticības dēļ. Neskatoties uz grūtībām, daudzi bija gatavi sludināt Evaņģēliju.
Neskatoties uz to, ka toreiz Ukrainā nebija daudz priesteru, daži pēc studiju beigšanas Rīgā tomēr neatgriezās mājās, bet devās sludināt Dieva Vārdu citās padomju republikās. Gatavība kalpot tiem, kas vēlas tikt glābti, vēlme sekot Kristum, kas teica: „Ejiet un sludiniet Evaņģēliju visām tautām”, nebija tikai pašsaprotama. Tā radās, iedvesmojoties no latviešu priesteru piemēra. Tāpēc arī vairāki jaunie ukraiņu priesteri vēlējās kalpot līdzīgi – dodoties misijās. Kāds latīņu sakāmvārds teic: „Vārdi māca, bet rīcība iedvesmo sekot piemēram.” Tāpēc vairāki ukraiņi devās uz citām padomju republikām, kur priesteru nebija.
Piemēram, priesteris Jans Sņežinskis no Ukrainas pēc studiju beigšanas Rīgā devās Gruziju, ilgu laiku kalpojot Tbilisi un kādu laiku būdams vienīgais priesteris visā Gruzijā. Līdzīgi priesteris Vladislavs Zavaļņuks pēc studiju beigšanās Rīgā devās uz Kišiņevu un arī kādu laiku bija vienīgais katoļu priesteris Moldāvijā.
Savas uzrunas noslēgumā vēlos novēlēt arhibīskapam un visiem konferences dalībniekiem Dieva svētību un labu veselību. Lai Kungs stiprina mūsu ticību, lai tā kļūst auglīga un dziļi katoliska!
