30. maijā – Jēzus Sirds svētkos – lūgšanu dienā par priesteru svētumu
Cienījamie un dārgie brāļi priesterībā!
Vissvētās Jēzus Sirds svētkos savā prātā un sirdī ar nepārejošas mīlestības skatienu uzlūkosim Kristu, vienīgo mūsu un visas pasaules Pestītāju! Pievērst skatienu Kristum nozīmē pievērst skatienu Vaigam, kuru ikviens cilvēks vairāk vai mazāk apzināti meklē kā vienīgo atbilstošo atbildi uz savām neapslāpējamām ilgām pēc laimes.
Šo Vaigu mēs esam skatījuši, un tajā dienā, tajā brīdī Viņa mīlestība tik dziļi skāra mūsu sirdi, ka mēs vairs nespējam citādi, kā vien nemitīgi Viņu lūgt, lai Viņš mums atļauj atrasties savā klātbūtnē: „No rīta Tu dzirdi manu balsi; no paša rīta es Tevi piesaucu un palieku gaidām.” (5. psalms)
Svētā Liturģija mūs mudina arvien no jauna kontemplēt Vārda iemiesošanās noslēpumu, kas ir mūsu kopienas – Baznīcas – aizsākums un dziļākā realitāte: Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs atklājas Jēzū Kristū. „Neviens nespētu skatīt Viņa godību, ja pirms tam viņu nebūtu dziedinājusi miesas pazemība. Putekļi tevi padarīja aklu, un ar putekļiem tu esi dziedināts: miesa tevi darīja aklu, miesa tevi dziedina.” (Sv. Augustīns, Jāņa evaņģēlija komentārs, Homīlija, 2,16)
Vienīgi uzlūkojot no jauna pilnīgo un apbrīnojamo cilvēciskumu, kas piemīt Jēzum Kristum, kurš ir dzīvs un aktīvi darbojas un kurš mums ir atklājies un šobrīd pievēršas ikvienam no mums ar sev raksturīgo pilnīgās atdeves mīlestību, – mēs Viņam ļaujam apgaismot un piepildīt mūsu cilvēcisko vajadzību bezdibeni, pārliecināti par sastapto Cerību un patieso Žēlsirdību, kas apskauj mūsu ierobežotību un māca piedot, – to, ko mēs paši pat nespējam aptvert. „Dziļumi sauc dziļumus Tavu ūdeņu troksnī.” (41. psalms)
Pasaules lūgšanu dienā par priesteru svētumu, kas tiek svinēta Vissvētās Jēzus Sirds svētkos, vēlos atgādināt: ja runa ir par lūgšanu un darbību, tad lūgšanai ir prioritāte, jo tieši no lūgšanas ir atkarīga darbības efektivitāte. No ikviena cilvēka personiskās saiknes ar Jēzu daudzējādā ziņā ir atkarīga Baznīcas misija. Tātad misija ir jāstiprina ar lūgšanu. „Ir pienācis brīdis aktīvisma un pieaugošā sekulārisma priekšā no jauna apliecināt lūgšanas nozīmīgumu.” (Benedikts XVI, Deus caritas est, 37) Nepagursim smelt no Kristus Žēlsirdības avota, ļausim Viņam uzlūkot un dziedināt grēka cirstās sāpīgās brūces, lai mūs aizvien no jauna spētu pārsteigt brīnums – mūsu atpestītais cilvēciskums.
Dārgie brāļi priesterībā, mēs esam piedzīvojuši Dieva Žēlsirdības darbību mūsos, un tikai tā mēs varam kļūt par Viņa rīkiem, lai apskautu ievainoto cilvēci aizvien jaunā veidā. „Kristus mūs neatbrīvo no mūsu cilvēciskuma, bet gan ar tā palīdzību; Viņš neatbrīvo mūs no pasaules, bet ir nācis pasaulē, lai pasaule caur Viņu būtu pestīta (sal. Jņ 3,17).” (Benedikts XVI, Vēstījums Urbi et Orbi 2006. gada 25. decembrī). Visbeidzot, atcerēsimies, ka esam priesteri, pateicoties Dieva Žēlsirdības darbībai un, tajā pašā laikā, tāpēc, ka Viņš mūs ir izvēlējies un mēs esam pieņēmuši Priesterības sakramentu.
Turklāt neapslāpējamajās un kvēlajās ilgās pēc Kristus mūsu priesterības vispatiesākā dimensija irlūgšana pēc apžēlošanas, proti, vienkārša un nepārtraukta lūgšanā, kuras pamatā ir klusā lūgšana; tā vienmēr ir bijusi raksturīga svēto dzīvē un tā nemitīgi jācenšas praktizēt. Apziņa par saikni ar Viņu ik dienas tiek šķīstīta pārbaudījumos. Katru dienu no jauna mēs atklājam, ka arī mēs, priesteri, kas darbojamies in Persona Christi Capitis, neesam brīvi no „drāmas”: Viņa klātbūtnē nav neviena mirkļa, kad dvēsele neizjustu nepārvaramas ilgas Viņu iepazīt un atkal no jauna Viņam piederēt. Neļausimies kārdinājumam uzlūkot mūsu priesterību kā neizbēgamu un nenovēršamu nastu, ko esam uzņēmušies un ko turpmāk nāksies „mehāniski” īstenot, labākajā gadījumā izpildot atbilstošu pastorālo programmu. Priesterība ir aicinājums, ceļš, veids, kādā Kristus īsteno mūsu pestīšanu, dzīvesveids, uz kuru Viņš mūs ir aicinājis un aicina no jauna, lai mēs dzīvotu vienotībā ar Viņu.
Vienīgā atbilstošā mēraukla mūsu svētā aicinājuma izvērtēšanai ir radikālisms. Šo pilnīgo veltīšanos, ko veicam, apzinoties savu neuzticību, varam īstenot tikai tad, ja arvien no jauna atjaunojam savu lēmumu, ko balsta un uztur lūgšana, – lēmumu, ko Kristus palīdz īstenot no dienas dienā. Arī priesteriskā celibāta dāvana ir jāpieņem un jāizdzīvo tikpat radikāli, pilnībā līdzinoties Kristum. Jebkura cita nostāja attiecībā uz saiknes uzturēšanu ar Viņu būs vairāk vai mazāk liekulīga.
Mēs nedrīkstam baidīties arī no darbu apjoma, ko mūsdienu kalpošanas apstākļi liek uzņemties un kas reizēm ir ārkārtīgi liels, – lai tas mūs mudina ar vēl lielāku uzmanību rūpēties par savu priestera identitāti, kuras izcelsme nenoliedzami ir dievišķa. Pretstatā pasaulē valdošajai loģikai priestera dzīves īpašajiem apstākļiem mūs jārosina pilnveidot savu garīgo dzīvi, pārliecinoši un iedarbīgi apliecinot īpašo piederību Kungam.
Šo pilnīgo veltīšanos mums māca pats Dievs, kas pirmais ir mūs mīlējis. „Es ļāvu sevi atrast tam, kas mani nemeklēja. Teicu: „Lūk, Es esmu” tam, kas nepiesauca manu vārdu.” Īpaša šīs pilnīgās veltīšanās izpausme ir Euharistija, jo „Euharistijā Jēzus dod nevis „kaut ko”, bet sevi pašu; Viņš upurē savu Miesu un izlej savas Asinis. Tādā veidā Viņš dāvā savas eksistences pilnību, atklājot šīs mīlestības sākotnējo avotu” (Sacramentum caritatis, 7).
Dārgie brāļi priesterībā, uzticīgi ik dienas svinēsim Svēto Euharistiju, ne tikai izpildot pastorālo pienākumu vai rūpējoties par mums uzticētās kopienas vajadzībām, bet gan izjūtot pēc Euharistijas absolūtu personisku nepieciešamību – tādu pašu, kādu izjūtam pēc gaisa, kuru elpojam, pēc gaismas, – kā pēc vienīgā atbilstošā priestera eksistences attaisnojuma!
Pēc sinodes Svētais tēvs apustuliskajā pamudinājumā Sacramentum caritatis īpaši uzsver svētā Augustīna atziņu: „Lai neviens neēd šo Miesu, pirms nav to pielūdzis; mēs grēkosim, ja to nepielūgsim.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos 98, 9) Mēs nevaram dzīvot, nevaram izprast patiesību par sevi, ja neļaujam Kristum mūs uzlūkot un atjaunot ik dienas Vissvētākā Sakramenta adorācijā, kuras laikā mums būtu jācenšas līdzināties Marijai, „Euharistijas sievietei”, kas ir klātesoša („stabat“) zem sava Dēla krusta, – viņa ir izteiksmīgākais mums dotais dievišķā Upura kontemplācijas un adorācijas paraugs.
Kā misijas ir raksturīgs Baznīcas būtības aspekts, tāpat arī mūsu misija ir priestera identitātes aspekts, tāpēc mūsu īstenotie misijas darbi liecina par to, kā mēs sevi apzināmies. Mūsu priestera identitāte tiek veidota un atjaunota no dienas dienā tiešā mūsu Kunga klātbūtnē. Saikne ar Viņu, kuru stiprina nemitīga lūgšana, mudina mūs nekavējoties iekļaut tajā visus tos, kas ir ap mums. Svētums, kuru lūdzam ik dienas, nav jāuztver abstrakti un subjektīvi, bet gan jātiecas uz Kristus svētumu, kas ir domāts visiem: „Vienība ar Jēzu Kristu mūs iekļauj Viņa „būt visiem” un padara to par mūsu esamības veidu.” (Benedikts XVI, Spe salvi, 28)
Kristus „būt visiem” mēs īstenojam Tria Munera, kurā esam ietērpti kā priesteri. Tria Munera ir mūsu kalpošanas pilnība, tā nav mūsu personas noliegšana vai reducēšana līdz funkcionālai darbībai, bet gan ir vispatiesākā izpausme, kas apliecina mūsu piederību Kristum; Tria Munera ir saikne ar Kristu. Tas, ka mums ir uzticēta tauta audzināšanai, svētdarīšanai un vadīšanai, mūs neattālina no „reālās dzīves”, gluži otrādi, tieši tajā atklājas Kristus Vaigs, ko ik dienas kontemplējam, kā līgavainim – viņa mīļotās seja, kā Kristum – Viņa Līgava Baznīca. Mums uzticētā tauta ir neaizstājams ceļš uz mūsu svētumu, veids, kā Kristus ar mūsu starpniecību atklāj Tēva godību.
„Ja tam, kas ieļauno kādu no vismazākajiem, pienākas, lai viņam kaklā pakar dzirnakmeni un viņu iemet jūrā, [..], tad kas būs jāizcieš un kāds sods būs jāsaņem tiem, kuri pazudina [..] veselu tautu?” (Sv. Jānis Hrizostoms, De Sacerdotio VI, 1498). Apzinoties šī pienākuma smagumu un lielo atbildību par savu dzīvi un pestīšanu, kurā uzticība Kristum nozīmē „paklausību” tām prasībām, kādas nosaka dvēseļu pestīšana, nevaram šaubīties par saņemto žēlastību. Varam vienīgi lūgt pēc iespējas pilnīgāku atdevi Viņa mīlestībai, lai Viņš darbotos ar mūsu starpniecību, jo mēs vai nu ļaujam Kristum atpestīt pasauli, darbojoties mūsos, vai arī riskējam nodot sava aicinājuma dziļāko būtību. Dārgie brāļi priesterībā, veltīšanās mērs vienmēr ir pilnība! „Piecas maizes un divas zivis” nav daudz – toties tas ir viss! Dieva žēlastība mūsu nabadzību darīs par Komūniju, kas paēdinās visu Tautu. Šo pilnīgo sevis veltīšanu īpaši praktizē gados vecie un slimie priesteri, kuri ik dienas dievišķajā kalpošanā sevi vieno ar Kristus ciešanām un upurē savu priestera eksistenci Baznīcas patiesajam labumam un dvēseļu pestīšanai.
Visbeidzot, priestera dzīves nesatricināmais pamats ir Dievmāte. Attiecību veidošana ar viņu nevar aprobežoties tikai ar devocionālu praksi, tās ir jāstiprina, nemitīgi veltījot savu dzīvi, visu savu kalpošanu Vissvētākajai Jaunavai. Svētā Marija arī mūs, tāpat kā mācekli Jāni, vedīs pie sava Dēla, mūsu Kunga, krusta, lai kopā ar viņu mēs kontemplētu Dieva bezgalīgo Mīlestību: „Ir nākusi mūsu dzīvība, patiesā Dzīvība; tā ir uzņēmusies mūsu nāvi, lai to nonāvētu ar savas Dzīvības pārpilnību.” (Sv. Augustīns, Confessiones IV, 12)
Kā nosacījumu mūsu pestīšanai, mūsu cilvēciskuma piepildījumam, Dēla iemiesošanās īstenošanai Dievs Tēvs nolēma gaidīt Jaunavas „Fiat“, ko viņa sacīja, atbildot uz eņģeļa sveicienu. Kristus nolēma uzticēt savu dzīvi Mātes mīlošajai izvēles brīvībai: „Ieņemot Kristu, Viņu dzemdējot, barojot, upurējot Tēvam svētnīcā, ciešot kopā ar savu pie krusta mirstošo Dēlu, viņa īpašā veidā līdzdarbojās Pestītāja darbā – ar paklausību, ticību, cerību un dedzīgu mīlestību, lai atjaunotu dvēseļu pārdabisko dzīvi. Tāpēc viņa ir kļuvusi mums Māte žēlastības spēkā.” (Lumen gentium,61)
Pāvests sv. Pijs X ir teicis: „Ikviens priesteriskais aicinājums nāk no Dieva Sirds, bet iziet cauri mātes sirdij.” Tā tas patiešām ir gan attiecībā uz acīmredzamo bioloģisko mātišķību, gan arī attiecībā uz uzticības “dzimšanu” ikvienam Kristus dotajam aicinājumam. Mēs nespējam īstenot savu priestera dzīvi bez garīgās mātišķības, tāpēc paļāvīgi uzticēsim sevi Svētās Mātes Baznīcas lūgšanām, uzticēsimies Dieva tautas mātišķībai, kuras gani esam un kurai ir uzticētas arī rūpes par mūsu svētumu; lūgsim šo nozīmīgo atbalstu.
Dārgie brāļi priesterībā, šodien acīmredzami ir kļuvusi aktuāla vajadzība pēc tādas „lūgšanu kustības, kuras centrā būtu nemitīga Vissvētākā Sakramenta adorācija divdesmit četras stundas diennaktī, lai no katra zemes nostūra pie Dieva vienmēr paceltos pielūgsme, pateicība, slavinājumi, lūgumi un aizlūgumi, kuru galvenais mērķis būtu modināt pietiekamu skaitu svētu aicinājumu uz priesterību un vienlaikus garīgi (Mistiskās Miesas līmenī) vienot mātišķā garīgumā tos, kuri jau ir tikuši aicināti veikt priestera kalpojumu un ontoloģiski līdzinās vienīgajam Augstajam un Mūžīgajam Priesterim, lai aizvien labāk kalpotu Viņam un brāļiem kā tie, kuri vienlaikus paši pieder Baznīcai un kuri to vada (sal. Jānis Pāvils II, Pastores dabo vobis, 16), darbojoties Kristu un Viņu pārstāvot kā Baznīcas galvu, ganu un līgavaini” (Klēra kongregācijas vēstule, 2007. gada 8. decembrī).
Pēdējā laikā arvien spilgtāk iezīmējas vēl kāda garīgās mātišķības forma, kas Baznīcas vēsturē vienmēr neuzkrītoši pavadījusi izvēlēto priesteru pulku. Šeit runa ir par konkrēta priestera kalpojuma uzticēšanu kādai noteiktai konsekrētai personai, kuru Kristus ir aicinājis un kura tāpēc upurē sevi, savas ciešanas, kas dzīvē ir nenovēršami klātesošas, un grūtības, aizlūdzot par mūsu priestera eksistenci un dzīvojot Kristus maigajā klātbūtnē.
Mums jālūdz par tādu mātišķību, kuru simbolizē Marijas mīlošā seja, jo to var modināt un atbalstīt tikai Dievs. Ir vairāki brīnišķīgi piemēri: atcerēsimies, piemēram, sv. Monikas „svētīgās” asaras par savu dēlu Augustīnu, par kuru viņa raudāja „vairāk nekā mātes raud par bērnu fizisko nāvi” (Sv. Augustīns, Confessiones III, 11), vai Elīzu Voganu, kas dzemdēja un novēlēja Kungam trīspadsmit bērnus, no kuriem seši dēli kļuva par priesteriem, bet četras meitas – par klostermāsām.
Mēs nevaram nostāties Kristus priekšā, kas ir brīnumaini apslēpts Euharistijā, kā patiesi lūdzēji, ja nespēsim lūgt palīdzību un aizlūgumus tiem, kurus Viņš mums dod kā ceļabiedrus. Nebaidīsimies uzticēties mātišķībai, kuru mums dāvā Svētais Gars!
Apzinoties to, cik svarīgi ir lūgties par visiem priesteriem, jo īpaši par vienaldzīgajiem, svētā Terēze no Bērna Jēzus māsai Selīnai adresētājā vēstulē ir rakstījusi: „Dzīvosim dvēselēm, būsim apustuļi, glābsim vispirms priesteru dvēseles [..]. Lūgsimies, cietīsim par viņiem, un pedējā dienā Jēzus būs mums pateicīgs.” (Sv. Terēze no Lizjē, Vēstule 94)
Uzticēsim sevi Visvētākās Jaunavas, Apustuļu Karalienes, mūsu mīļās Mātes aizbildniecībai, kopā ar viņu raudzīsimies uz Kristu, nemitīgi tiecoties īstenot pilnīgu, radikālu piederību Viņam, – lūk, tāda ir mūsu īstā identitāte!
Atcerēsimies svētā Arsas prāvesta, visu prāvestu aizbildņa, vārdus: „Ja es ar vienu kāju jau atrastos Debesīs un man liktu atgriezties uz zemes strādāt grēcinieku atgriešanās labā, es labprāt atgrieztos. Un, pat ja man būtu jāpaliek uz zemes līdz pasaules galam, vienmēr ceļoties pusnaktī un ciešot tā, kā ciešu tagad, es tam piekristu no visas sirds.” (Brālis Atanāzijs, Proc?s de l’Ordinaire, 883. lpp)
Lai Kungs vada un sargā visus un ikvienu no jums, īpaši slimos un tos, kuri cieš visvairāk, lai mēs nemitīgi spētu upurēt savu dzīvi mīlestībai!
Prefekts Kardināls Klaudio Hummess
Sekretārs, Viktoriānas titulārais arhibīskaps Mauro Pjačenca
