Te nav runa tikai par spilgtiem, patīkamiem iespaidiem, kas ļauj kavēties pārdomās par to, kas notika Pasaules Jauniešu dienās. Šīs atmiņas ir mūsu ticības dziļākas iesakņošanas nepieciešamība turpmāk. Tātad jautājums – ko tālāk? Tas, ko piedzīvojām un saņēmām gan attiecīgo ceļu sagatavošanās posmos, gan Madridē, ir dzīvas atmiņas, kas jāintegrē turpmākā ticības, tuvākmīlestības un kalpošanas ceļā. Ir vērts atcerēties tos spilgtos, dzīvinošos Pasaules Jauniešu dienu brīžus, kad mūsu ikdienā praktizētais garīgums varēja iegūt jaunu formu, lai sirdis vairāk atvērtos Svētā Gara darbam un tuvotos Viņa klātbūtnes dziļākai atklāšanai. Šajā rakstā padalīšos ar garīgām pārdomām par to, kas šajā lielajā notikumā aizskāra manu sirdi un kas, manuprāt, ir tās lietas, kas gan mūsos, gan Baznīcā, gan sabiedrībā kopumā var nest augļus, kā to ir vēlējies Jēzus.
Mūzika ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību cilvēku var dziļi uzrunāt. Dieva slavēšana un pielūgsme ar dziesmām bija viena no tām lūgšanu metodēm, caur ko daudzi svētceļnieki piedzīvoja iekšēju un ārēju brīvību, apzinādamies Dieva dēlu un meitu cieņu, kas ļauj – un uz ko Dievs arī aicina – Viņam piederēt un Viņu godināt ar visu sirdi, dvēseli, prātu un miesu. Lai šī mūzika nebūtu vien baudīšanas un patikas – nepatikas līmenī, tajā esam aicināti lūgties ar sirdi, ar katru izdziedāto vārdu, veltot to Dievam un ļaujot tam vienmēr no jauna iesakņoties, lai mūsos netiktu apslāpēta dedzība mīlēt un liecināt par Kristus mīlestību. Mūzika kļūst par lūgšanu. Stiprinot personiskās attiecības ar Jēzu, Dieva Vārda spēkā tā kļūst par izdziedātu, izspēlētu slavu un pielūgsmi Vislabākajam, kas mums ir, – mīlestības Dievam. To vēlreiz apliecināja kāds lūgšanu vakars „Nuestra Senora del Pilar” baznīcā Madridē. Bija plānots, ka šo vakaru vadīs viens no kādreizējās popgrupas „The Kelly Family” dalībniekiem Padijs Kellijs (Paddy Kelly). Viņš bija pavadījis sešus gadus svētā Jāņa brāļu kopienā ar nodomu salikt mūža solījumus, taču īsi pirms tiem saprata, ka vēlas Dievam kalpot un sludināt pilnībā ar mūzikas starpniecību.
Uz lūgšanu vakaru devāmies nedaudz skeptiskā noskaņojumā, jo bažījāmies, ka tas vairāk tiek rīkots šī cilvēka statusa un vārda dēļ, taču, kā izrādījās, kļūdījāmies. Plašā romānikas stila baznīca bija piepildīta ar akustiski spēcīgiem skaņu toņiem. Padijs Kellijs, svētā Jāņa brāļu kopienas lūgšanu atbalstīts, savdabīgā, īpaši skaistā muzikālā aranžijā animēja Rožukroņa lūgšanu un adorāciju. Muzikālais pavadījums, dziesmu saturs un pati atmosfēra baznīcā liecināja par spēcīgu Dieva klātbūtni un īpašām attiecībām ar Dievu. Mēs sēdējām uz grīdas, dziedājām, slavējām Dievu, vakara beigās pat nemaz negribējām doties projām, jo tur notiekošais bija kaut kas ļoti īpašs… Piedzīvotais caur šo mūziku mums lika domāt par Padija sešiem gadiem klosterī, viņa lūgšanu dzīvi un mīlestības pilnajām nemitīgajām attiecībām ar Kungu Jēzu. Šķiet, tā vairs nav mūzika, bet gan lūgšanu veids, pielūgsme un nemitīgs pagodinājums melodijā un skaņu toņos – ikdienas attiecības ar Dievu atklājas cilvēka darbībā. Būtiski ir arī tas, ka savu brāli Kristū atbalsta svētā Jāņa kopienas brāļi un māsas, kas organizē lūgšanu vakarus un rekolekcijas kopā ar Padiju Kelliju.
Pasaules Jauniešu dienu sagatavošanās posmā Gvadaramā pāvesta sprediķotājs Ranjero Kantalamesa lekcijās runāja par gatavību saņemt visu no Dieva. Viņš aicināja būt atvērtiem Svētajam Garam vienmēr, visos apstākļos: „Tie, kuri saņem Svēto Garu, viņos Dieva Vārds paliek dzīvs vienmēr – gan dziesmās, gan psalmos -, nemitīgi viņi tiek uzrunāti.” Daudz tika runāts par kristību Svētajā Garā jeb Svētā Gara izliešanos. Kantalamesa norādīja, ka Svētā Gara kristība palīdz iesaistīties misijā, atpazīt Dieva gribu savā dzīvē. Viņš sacīja: „Tie, kuri ir saņēmuši Svēto Garu, ir svēti. Svētums nav mūsu pūliņu rezultāts, svētums parādās mūsu izvēlēs ikdienā. Neskatoties uz visiem vājumiem, kas mums piemīt, mēs esam svēti.”
Runājot par trim dažādiem līmeņiem – miesas, inteliģences un svētuma -, kas ir nepieciešami katram, Kantalamesa akcentēja to, cik nozīmīgi ir izvēlēties iet pa svētuma ceļu, jo „labāk viens mazs svētuma piliens nekā vesels okeāns ģēniju”. Viņš uzsvēra, ka mēs nedrīkstam iet tikai solīti pa solītim. Dieva pārveidei un Viņa svētumam jāļaujas uzreiz, lai Viņš varētu darboties neslāpēti. Jēzus no ciešanām ved uz laimi, kas attīstās tad, kad paliekam uzticīgi tam, kas mēs esam.
Kādas visiem skaidri zināmas, tomēr vienmēr atkārtojamas un svarīgas domas Gvadaramā izteica tēvs Žaks Verlāns, kurš aicināja mīlēt un dot sevi. Mēs esam daudz dzirdējuši, ka svētums nozīmē mīlēt, tā ir mīlestība. Taču uzdevums mīlēt vienam otru ir arī pats grūtākais, ko Dievs mums uzticējis. Mums ir maz spēka, maz pacietības, maz uzticības Dievam un savam tuvākajam. Ž. Verlāns uzsvēra, ka mēs paši to nespējam, taču, pievēršoties Jēzum, atdodot Viņam savu sirdi, Viņš var mūsos mīlēt, mūsos būt pacietīgs un žēlsirdīgs. Mums ir vajadzīga mīlestība, kas iet līdz galam, atdod visu sevi, kalpo saviem tuvākajiem, redz viņu vajadzības. Lai ietu līdz galam, mums ir jāpaliek pie Jēzu kājām, kā to darīja Marija.
Mīli savu tuvāko kā sevi pašu – tā skan pirmais Dieva bauslis. Pirms kāda laika manā sirdī atausa atziņa par to, kas tad ir mans tuvākais, – ikviens, ko es satieku savā ceļā, katrs pretimnācējs, radinieki, draugi. Dieva priekšā nevienam no viņiem nav lielākas vietas. Viņus esmu aicināta mīlēt, viņiem uzsmaidīt un palīdzēt. Gvadaramā šo atziņu lekcijā apstiprināja Ž. Verlāns, sakot: „Mans tuvākais ir visi cilvēki, un, ja cilvēce atteiktos no individuālisma un koncentrēšanās ap sevi, kas šobrīd spēcīgi valda, atklātu, ka ikviens ir otra kalps, tad mīlestību vairotos un tā tuvinātos Jēzus mīlestībai.”
Visi, kuri devās uz Pasaules Jauniešu dienām, ir aicināti atcerēties tos brīžus, kad Dievs mūs stiprināja caur situācijām, vārdiem, dziesmām, lūgšanām, cilvēkiem, lai tas iesakņotos un īstenotos mūsu ikdienas darbībā un tuvākmīlestībā. Visas sarežģītās situācijas, grūtības un pārpratumi lai ir mūsu mazie krustiņi, ko, ja ne tobrīd, tad tagad varam domās pienest Jēzum, pateikties par Viņa mīlestību, kas gāja līdz galam, līdz pat krusta nāvei, un slavēt Dievu par šiem brīžiem. Es pateicos visiem, kas palīdzēja Jauniešu dienu organizēšanā, kas lūdzās un mūs atbalstīja! Paldies visiem, kas uz turieni devāties un izturējāt visas grūtības! Tam noteikti būs lieli augļi!
Iesakņosimies Kristū Jēzū, lai pasaule, ikkatrs cilvēks personiski noticētu, ka patiesa mīlestība ir iespējama! Mīlēt un būt žēlsirdīgiem – Jānis Pāvils II norādīja uz žēlsirdību kā mīlestības otro vārdu, sinonīmu. Lai mūsu sirdis būtu atvērtas un žēlsirdīgas, uzticēsimies viens otram vienmēr no jauna!
Gunta Ziemele, Vidzemes Jauniešu centra vadītāja
„Katoļu Baznīcas Vēstnesis”
Foto: Liene Martuzāne
Te nav runa tikai par spilgtiem, patīkamiem iespaidiem, kas ļauj kavēties pārdomās par to, kas notika Pasaules Jauniešu dienās. Šīs atmiņas ir mūsu ticības dziļākas iesakņošanas nepieciešamība turpmāk. Tātad jautājums – ko tālāk? Tas, ko piedzīvojām un saņēmām gan attiecīgo ceļu sagatavošanās posmos, gan Madridē, ir dzīvas atmiņas, kas jāintegrē turpmākā ticības, tuvākmīlestības un kalpošanas ceļā. Ir vērts atcerēties tos spilgtos, dzīvinošos Pasaules Jauniešu dienu brīžus, kad mūsu ikdienā praktizētais garīgums varēja iegūt jaunu formu, lai sirdis vairāk atvērtos Svētā Gara darbam un tuvotos Viņa klātbūtnes dziļākai atklāšanai. Šajā rakstā padalīšos ar garīgām pārdomām par to, kas šajā lielajā notikumā aizskāra manu sirdi un kas, manuprāt, ir tās lietas, kas gan mūsos, gan Baznīcā, gan sabiedrībā kopumā var nest augļus, kā to ir vēlējies Jēzus.
Mūzika ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību cilvēku var dziļi uzrunāt. Dieva slavēšana un pielūgsme ar dziesmām bija viena no tām lūgšanu metodēm, caur ko daudzi svētceļnieki piedzīvoja iekšēju un ārēju brīvību, apzinādamies Dieva dēlu un meitu cieņu, kas ļauj – un uz ko Dievs arī aicina – Viņam piederēt un Viņu godināt ar visu sirdi, dvēseli, prātu un miesu. Lai šī mūzika nebūtu vien baudīšanas un patikas – nepatikas līmenī, tajā esam aicināti lūgties ar sirdi, ar katru izdziedāto vārdu, veltot to Dievam un ļaujot tam vienmēr no jauna iesakņoties, lai mūsos netiktu apslāpēta dedzība mīlēt un liecināt par Kristus mīlestību. Mūzika kļūst par lūgšanu. Stiprinot personiskās attiecības ar Jēzu, Dieva Vārda spēkā tā kļūst par izdziedātu, izspēlētu slavu un pielūgsmi Vislabākajam, kas mums ir, – mīlestības Dievam. To vēlreiz apliecināja kāds lūgšanu vakars „Nuestra Senora del Pilar” baznīcā Madridē. Bija plānots, ka šo vakaru vadīs viens no kādreizējās popgrupas „The Kelly Family” dalībniekiem Padijs Kellijs (Paddy Kelly). Viņš bija pavadījis sešus gadus svētā Jāņa brāļu kopienā ar nodomu salikt mūža solījumus, taču īsi pirms tiem saprata, ka vēlas Dievam kalpot un sludināt pilnībā ar mūzikas starpniecību.
Uz lūgšanu vakaru devāmies nedaudz skeptiskā noskaņojumā, jo bažījāmies, ka tas vairāk tiek rīkots šī cilvēka statusa un vārda dēļ, taču, kā izrādījās, kļūdījāmies. Plašā romānikas stila baznīca bija piepildīta ar akustiski spēcīgiem skaņu toņiem. Padijs Kellijs, svētā Jāņa brāļu kopienas lūgšanu atbalstīts, savdabīgā, īpaši skaistā muzikālā aranžijā animēja Rožukroņa lūgšanu un adorāciju. Muzikālais pavadījums, dziesmu saturs un pati atmosfēra baznīcā liecināja par spēcīgu Dieva klātbūtni un īpašām attiecībām ar Dievu. Mēs sēdējām uz grīdas, dziedājām, slavējām Dievu, vakara beigās pat nemaz negribējām doties projām, jo tur notiekošais bija kaut kas ļoti īpašs… Piedzīvotais caur šo mūziku mums lika domāt par Padija sešiem gadiem klosterī, viņa lūgšanu dzīvi un mīlestības pilnajām nemitīgajām attiecībām ar Kungu Jēzu. Šķiet, tā vairs nav mūzika, bet gan lūgšanu veids, pielūgsme un nemitīgs pagodinājums melodijā un skaņu toņos – ikdienas attiecības ar Dievu atklājas cilvēka darbībā. Būtiski ir arī tas, ka savu brāli Kristū atbalsta svētā Jāņa kopienas brāļi un māsas, kas organizē lūgšanu vakarus un rekolekcijas kopā ar Padiju Kelliju.
Pasaules Jauniešu dienu sagatavošanās posmā Gvadaramā pāvesta sprediķotājs Ranjero Kantalamesa lekcijās runāja par gatavību saņemt visu no Dieva. Viņš aicināja būt atvērtiem Svētajam Garam vienmēr, visos apstākļos: „Tie, kuri saņem Svēto Garu, viņos Dieva Vārds paliek dzīvs vienmēr – gan dziesmās, gan psalmos -, nemitīgi viņi tiek uzrunāti.” Daudz tika runāts par kristību Svētajā Garā jeb Svētā Gara izliešanos. Kantalamesa norādīja, ka Svētā Gara kristība palīdz iesaistīties misijā, atpazīt Dieva gribu savā dzīvē. Viņš sacīja: „Tie, kuri ir saņēmuši Svēto Garu, ir svēti. Svētums nav mūsu pūliņu rezultāts, svētums parādās mūsu izvēlēs ikdienā. Neskatoties uz visiem vājumiem, kas mums piemīt, mēs esam svēti.”
Runājot par trim dažādiem līmeņiem – miesas, inteliģences un svētuma -, kas ir nepieciešami katram, Kantalamesa akcentēja to, cik nozīmīgi ir izvēlēties iet pa svētuma ceļu, jo „labāk viens mazs svētuma piliens nekā vesels okeāns ģēniju”. Viņš uzsvēra, ka mēs nedrīkstam iet tikai solīti pa solītim. Dieva pārveidei un Viņa svētumam jāļaujas uzreiz, lai Viņš varētu darboties neslāpēti. Jēzus no ciešanām ved uz laimi, kas attīstās tad, kad paliekam uzticīgi tam, kas mēs esam.
Kādas visiem skaidri zināmas, tomēr vienmēr atkārtojamas un svarīgas domas Gvadaramā izteica tēvs Žaks Verlāns, kurš aicināja mīlēt un dot sevi. Mēs esam daudz dzirdējuši, ka svētums nozīmē mīlēt, tā ir mīlestība. Taču uzdevums mīlēt vienam otru ir arī pats grūtākais, ko Dievs mums uzticējis. Mums ir maz spēka, maz pacietības, maz uzticības Dievam un savam tuvākajam. Ž. Verlāns uzsvēra, ka mēs paši to nespējam, taču, pievēršoties Jēzum, atdodot Viņam savu sirdi, Viņš var mūsos mīlēt, mūsos būt pacietīgs un žēlsirdīgs. Mums ir vajadzīga mīlestība, kas iet līdz galam, atdod visu sevi, kalpo saviem tuvākajiem, redz viņu vajadzības. Lai ietu līdz galam, mums ir jāpaliek pie Jēzu kājām, kā to darīja Marija.
Mīli savu tuvāko kā sevi pašu – tā skan pirmais Dieva bauslis. Pirms kāda laika manā sirdī atausa atziņa par to, kas tad ir mans tuvākais, – ikviens, ko es satieku savā ceļā, katrs pretimnācējs, radinieki, draugi. Dieva priekšā nevienam no viņiem nav lielākas vietas. Viņus esmu aicināta mīlēt, viņiem uzsmaidīt un palīdzēt. Gvadaramā šo atziņu lekcijā apstiprināja Ž. Verlāns, sakot: „Mans tuvākais ir visi cilvēki, un, ja cilvēce atteiktos no individuālisma un koncentrēšanās ap sevi, kas šobrīd spēcīgi valda, atklātu, ka ikviens ir otra kalps, tad mīlestību vairotos un tā tuvinātos Jēzus mīlestībai.”
Visi, kuri devās uz Pasaules Jauniešu dienām, ir aicināti atcerēties tos brīžus, kad Dievs mūs stiprināja caur situācijām, vārdiem, dziesmām, lūgšanām, cilvēkiem, lai tas iesakņotos un īstenotos mūsu ikdienas darbībā un tuvākmīlestībā. Visas sarežģītās situācijas, grūtības un pārpratumi lai ir mūsu mazie krustiņi, ko, ja ne tobrīd, tad tagad varam domās pienest Jēzum, pateikties par Viņa mīlestību, kas gāja līdz galam, līdz pat krusta nāvei, un slavēt Dievu par šiem brīžiem. Es pateicos visiem, kas palīdzēja Jauniešu dienu organizēšanā, kas lūdzās un mūs atbalstīja! Paldies visiem, kas uz turieni devāties un izturējāt visas grūtības! Tam noteikti būs lieli augļi!
Iesakņosimies Kristū Jēzū, lai pasaule, ikkatrs cilvēks personiski noticētu, ka patiesa mīlestība ir iespējama! Mīlēt un būt žēlsirdīgiem – Jānis Pāvils II norādīja uz žēlsirdību kā mīlestības otro vārdu, sinonīmu. Lai mūsu sirdis būtu atvērtas un žēlsirdīgas, uzticēsimies viens otram vienmēr no jauna!
Gunta Ziemele, Vidzemes Jauniešu centra vadītāja
„Katoļu Baznīcas Vēstnesis”
Foto: Liene Martuzāne
