„Entuziasms” – pāvests Benedikts XVI šā gada 24. augustā vispārējās audiences laikā vairākkārt atkārtoja šo vārdu, tādējādi raksturojot Madridē tikko notikušās Pasaules Jauniešu dienas. Patiešām, visa pasaule varēja vērot jauniešu neatkārtojamo ticības un prieka eksploziju.
Nav noslēpums, ka šobrīd Baznīca Eiropā piedzīvo smagu brīdi. Vienā valstī vairāk, citā mazāk baznīcās redzami pārsvarā gados veci cilvēki, šur tur viņu vidū ir kāda jauna ģimene, vēl retāk – jaunieši. Krasi samazinājies aicinājumu skaits uz priesterību un garīgo dzīvi. Tomēr vienlaikus redzam, ka Pasaules jauniešu dienas Madridē pulcēja – kā raksta prese – pusotru miljonu jauniešu.
„Struktūru” jautājums
No vienas puses varam pamanīt, ka kristīgās dzīves stabilākās struktūras, piemēram, draudze, konsekrētā dzīve kļūst aizvien pievilcīgāki. Taču, runājot ar jauniešiem arī no katoļu ģimenēm, bieži pamanu viņos tādu kā apmulsumu. Tā nav nepatika pret kādu konkrētu lietu vai personu. Jauniešos šis apmulsums izpaužas kā emocionāla nenoteiktība. Vārdu sakot – ierastajās struktūrās viņi nejūtas kā mājās. No otras puses, brīvākas, harizmātiskākas, dinamiskākas struktūras ar plašāku vērienu piesaista jauniešus, un ne tikai jauniešus.
„Kāpēc jaunieši dodas uz Pasaules Jauniešu dienām?” – retoriski jautā Sanpaulas (Brazīlijā) arhibīskaps kardināls Udilu Šerers. Viņš pats min vairākus iemeslus. Vai jaunieši dodas uz Madridi, lai tur satiktu viens otru? Bet to taču var darīt arī savā zemē! Vai viņi dodas kā tūristi iepazīt Spāniju? Skaidrs, ka šis noteikti nav galvenais iemesls. Vai viņi dodas, lai satiktu pāvestu Benediktu XVI? Jā, bet tādēļ taču var aizbraukt uz Romu! „Kādēļ tad jaunieši dodas uz Spāniju?” – arhibīskaps turpina jautāt. „Viņi dodas, lai satiktu Kristu, lai gūtu neatkārtojamu, jauniešiem raksturīgu, universālu, patiešām katolisku pieredzi.” Jāpiebilst, ka liela daļa jauniešu iesaistījās Pasaules Jauniešu dienās, tieši pateicoties draudzēm, kuras aktīvi līdzdarbojās šajā dinamiskajā struktūrā, kādas ir Pasaules Jauniešu dienas.
Bet kādēļ ir tik atšķirīga jauniešu dalība ierastajās reliģiskajās aktivitātēs un šādos starptautiskos saietos? Kāpēc daudziem jauniešiem arī vēlāk saglabājas šī neveiklības sajūta attiecībā uz iesaistīšanos draudzes dzīvē? Vai saistībā ar to nevajadzētu pārskatīt dažus, jau sen pieņemtus darbošanās veidus? Vēlos dalīties pārdomās par šo jautājumu, kas man šķiet svarīgs un neatliekams.
Ecclesia semper riformanda – Baznīca vienmēr pārveidojas
Baznīca kā svētceļojošās Dieva tautas dzīvais organisms nemitīgi tiecas uz sava mērķa aizvien pilnīgāku īstenojumu. Vatikāna II koncils apstiprina: „Baznīca (..) nemitīgi iet gandarīšanas un atjaunotnes ceļu” (LG 8) un „tā labi zina, cik liela plaisa ir starp vēsti, ko tā nes, un to personu cilvēcisko vājumu, kuriem ir uzticēts Evaņģēlijs” (GS 43). Baznīcas vēsturi jau no paša sākuma caurvij pārveidojumi. Vienu no tiem varam vērot pirmatnējā Baznīcā, kad apustuļi, iedibinot diakonu kalpošanu, uztic tiem pienākumu rūpēties par taisnīgāku labumu sadali kristiešu starpā.
Vēlāk reformas atbilstoši savām harizmām īstenoja lielie garīgo kopienu dibinātāji – abats Antonijs, meklējot Dievu no pasaules šķirtā dzīvē tuksnesī; Benedikts, harmonizējot garīgās dzīves un darba pieredzi; Asīzes Francisks, aicinot uz šķīstu dzīvi un kristīgo nabadzību.
Reformas var notikt arī reliģiskās dzīves kopienu iekšienē, ordeņos un kongregācijās; arī Baznīcas institūcijas ir pieredzējušas un pieredz pastāvīgu reformu, nevis ministeriālo (kalpošanas) vai sakramentu reformu, bet gan kalpošana veida reformu.
Arī Vatikāna II koncila loma tiek raksturota ar vārdu „atjaunināšana” jeb „updating”, ja lietojam šo informātikas terminu. Gadsimtu gaitā tieši izcilām harizmām bija noteicošā loma Baznīcas pārveidošanā. Un tieši ar mērķi nemitīgi atjaunoties Svētais Gars tās ir dāvājis Baznīcai. Cik daudz Dievs ir paveicis ar tādu svēto un dibinātāju starpniecību kā sv. Benedikts, sv. Francisks, sv. Katrīna no Sjēnas, sv. Terēze no Jēzus , sv. Ignācijs…! To pašu varam teikt arī par harizmām, kas dāvātas Baznīcai pagājušā gadsimta otrajā pusē. „Lumen Gentium” saka: „Tie, kuriem tās ir dotas, tika piemēroti un sagatavoti uzņemties dažādus uzdevumus un pienākumus, kas veicina atjaunotni un Baznīcas paplašināšanos.” (Nr. 12)
Baznīcas veidols
Dominikāņu tēvs Īvs Kongars (1904-1995) bija viena no izcilākajām personībām Baznīcā un Vatikāna II koncila iedvesmotājs. Viņa darbs „Baznīcas patiesā un maldīgā reforma” joprojām ir ļoti nozīmīgs. Tajā rodamas divas konstantas dimensijas, kas izriet no harizmu vēstures.
Pirmo dimensiju raksturo vārds „reforma” (‘pārveide’). Tātad, no jauna atrast Baznīcas veidolu. Ikviena reforma atskatās uz pirmsākumiem, uz Jeruzalemes pirmatnējo Baznīcu, kurā rodams katras kristīgās kopienas paraugs Baznīcai visos laikos. Un tieši uz šiem pirmsākumiem ikvienam pārveidojumam būtu arī jātiecas.
Bet kas mūs īpaši uzrunā, kad raugāmies uz pirmatnējo Baznīcu? Tā ir vienotība. Tajā rodams tas apslēptais pievilkšanas spēks, kas liek iemīlēties Baznīcā. Varam teikt, ka Baznīcas veidols ir mīlestība darbībā, vienotības avots. Baznīca ir kopība – tāds ir nākamais Koncila atklājums – tā ir Trīsvienības attēls, mīlestības dinamika. Pārveidot nozīmē atklāt šo mīlestības dinamiku, kas ir Baznīcas veidols.
Baznīca trešajā tūkstošgadē
Otrā dimensija, kas raksturo ikvienu pārveidi un ir saistīta ar harizmu vēsturi, ir kolektīvā darbība. Ī. Kongars savas grāmatas noslēgumā runā par kolektīvo atbildību. Ja kļūdas tika pieļautas kolektīvi, tad arī to labošanai, atjaunotnei jābūt kolektīvai. Vai lielie harizmāti spētu atstāt paliekošas sekas Baznīcā, ja ap viņiem nebūtu veidojušās plašas kustības?
Tikai kopībā tiek garantēta autentiska Baznīcas pārveide, jo tikai kopā, būdami vienoti mīlestībā, varam izdzīvot un atjaunot Baznīcas veidolu. Šis veidols mūs tiešā veidā tuvina galvenajam bauslim, ko mums deva Jēzus: savstarpējās mīlestības bauslim. Šādu saikni Viņš pats izdzīvo savējo vidū – kur divi vai trīs ir pulcējušies Viņa vārdā (sal. Mt 18,20).
Tāpēc Baznīcas veidols nav nekas un neviens cits kā pats Jēzus, kas tiek tajā izdzīvots no jauna.
Kardināls Racingers rakstīja: „Mums vienmēr jāpatur prātā, ka Baznīca nepieder mums, bet gan Viņam [Kristum]. Tāpēc pārveidošana, atjaunotne nav mūsu roku darbs. (..) Jau esmu teicis, bet nekad nebūs lieki to atkārtot: Baznīcai, lai tā varētu atbildēt uz cilvēka vajadzībām, ir nepieciešams svētums, nevis menedžments.” Svētums kā izdzīvota mīlestība, kā katra atsevišķā kristieša un visas Baznīcas veidols.
Fokolare kustības dibinātāja Klāra Lubika (1920-2008), noslēdzot savu uzrunu jaunajām ekleziālajām kustībām un kopienām, saistībā ar jaunajām harizmām Baznīcā teica: „Dārgie, novēlu jums, pati sev un visām mūsu kustībām, lai Svētā Gara liesma mūs dara spējīgus rosināt Baznīcā revolūciju; lai mēs ar savām harizmām jaunajā tūkstošgadē ļautu piedzimt brīnišķīgai, skaistai, dinamiskai, jaunai, augļiem un aicinājumiem bagātai Baznīcai. Baznīcai, kāda, iespējams, vēl nav redzēta šajā pasaulē.”
Laikam te meklējama atbilde uz jautājumu, ko uzdevām sākumā. Baznīca šādā mīlestības un kopības dinamikas veidolā ir kā magnēts, kā kalnā celta pilsēta, kuru visi redz un uz kuru visi tiecas, jo īpaši jaunieši, kuri pēc savas dabas ir dinamiski un meklē patieso.
Niko Tross (Nico Tros), viens no Fokolare kustības vadītājiem Baltijas valstīs
No itāliešu valodas tulkoja Biruta Krivteža
(Šajā rakstā, ar autora atļauju, iekļauti fragmenti no Fabio Čardi [Fabio Ciardi] raksta „Baznīcas veidols”, kas publicēts „Unit? e carismi”, 2011, n. 1)
Foto: Edvīns Cibuļskis
